Ceļā uz Strasbūru...

Man te pastkastē no kāda pasažiera šodien iebira vēstule. Brīdi apdomājis, vai šādas privātas sarakstes (vēstules) publiskošana bez otras personas piekrišanas nepārkāpj tiesības uz datu aizsardzību vai korespondences noslēpumu, tomēr izlēmu, ka ne, jo tā nav nedz autortiesību objekts, nedz arī tā satur informāciju par sūtītāja privāto dzīvi. Sūtītāju nenorādīšu, mēģiniet uzminēt paši:

"Tu esi viens no viņiem? Es tā pat iešu uz ECT un cīnīšos, lai nelietības tiku pārtrauktas. Esmu gatavs maksāt arī viss lielāko cenu. Mani nenopirks. Un vēl ir kāds fakts, es musināšu tautu līdz sāksies asinsatriebība un tur neko neviens no neliešiem nevar iesākt. Man pat rokas nebūs jāsmēre."

Mana atbilde varētu būt šāda:

"Sveiks! Jā, drošvien esmu kāds no viņiem, gluži tāpat kā Tu un daudzi citi. Mēs visi piederam kādai mazākai vai lielākai formālai vai neformālai sociālai grupai, pat vairākām, ja vien kā Robinsons Krūzo nedzīvojam uz vientuļas salas. Tikai neej uz Strasbūru kājām, labi? Ceļš ir patāls - jāmēro gandrīz pusotrs tūkstotis kilometru, turklāt vēl dažādi blakus izdevumi - dienišķā pārtika, naktsmājas... Un ja vēl atpakaļ tāpat - būsi galīgi sevi novārdzinājis. Tiesa, arī lidot nesanāk lēti; labāk aiztaupi to naudiņu un padeldē savu parādu. Lai gan zinu - Tu tāpat neklausīsi, jo esi pēc dabas paštaisns un spītīgs. Labi, kad atgriezīsies, tad gan noteikti atrādies, lai zinām, ka ar Tevi viss kārtībā, norunāts? Bet tā Tava beidzamā apņemšanās gan izklausās pagalam nesmuki. Tā Tu ātri vien vari nonākt attiecīgo dienestu redzeslokā, un tad - saproti pats... Turklāt, ne tikai Satversme un likumi, tāpat arī neviena man zināma reliģiska vai ētiska mācība neatbalsta kūdīšanu uz vardarbību. Tā, lūk, gaismas nesēj! "