Ziemassvētku sapņi

Kad man bija desmit, es sapņoju par .. uzvaru Olimpiādē) Par ko Ziemassvētkos bērnībā sapņoji Tu?

Tagad ir bērni, kas sapņo par savu mammu un tēti.. lai viņi būtu.. dzīvi...

Kāda vēstule Ziemassvētku vecītim:

"Sveiks! Mani sauc Alex. Man ir 10 gadi. Es dzīvoju mazā pilsētiņā Ukrainā, bet kara dēļ man vairs nav māju. Es rakstu Tev, jo zinu, ka Tu palīdzi bērniem, un ceru, ka sadzirdēsi arī mani.

Es pazaudēju savu māmiņu un tēti, kad sākās karš. Šķiet, ka tas bija ļoti, ļoti sen, bet tas joprojām ir kā ļauns murgs. Man viņu ļoti pietrūkst. Māmiņa man vārīja visgaršīgāko zupu, un tētis nesa mani uz saviem stiprajiem pleciem un vienmēr mani aizstāvēja. Tagad man nav ne mammas, ne tēta, un man ir neizsakāmi skumji. Bet es cenšos būt stiprs. Tagad es dzīvoju pie omes. Viņa mani ļoti mīl, bet arī viņa ir ļoti nogurusi. Viņa saka, ka pasaule tagad ir salūzusi, un es nezinu, kā to salabot.

Ziemassvētku vecīti, man šogad nevajag ne dāvanas, ne rotaļlietas. Es sev neko nelūdzu. Bet, ja vari, es ļoti vēlētos, lai Tu atgrieztu manu māmiņu un tēti. Ja tas nepavisam nav iespējams, tad vismaz izdari tā, lai turpmāk neviens bērns nezaudētu savus vecākus.

Es zinu, ka pasaule ir milzīga, bet mana vēstule - niecīga. Bet es ļoti ceru, ka Tu to tomēr izlasīsi. Paldies, Ziemassvētku vecīti, ja uzklausīsi mani. Es tev atstāšu pienu un cepumus, kā māmiņa savulaik teica. Ļoti, ļoti ceru, ka Tu šogad ieradīsies un piepildīsi manu sapni."

...

Ukraiņi ir lieli un stipri. Viņi tiks galā.

"Mēs esam maza tauta - sīka saujiņa, bet tā ir graudu sauja, tās nav sēnalas. To mums, latviešiem, vajadzētu atcerēties."/Ēvalds Valters/.

Vai mēs tiksim galā? Vai mēs kā tauta pārdzīvosim vēl vienu karu? Vai mūsu bērniem, mazbērniem ir jāpaliek bez vecākiem? Ko mēs katrs varam apsolīt saviem mīļajiem?