FILMAS APSVEIKUMI VĀRDA DIENAS ČATS REKLĀMA oHo.lv
Lai lietošana būtu ērtāka, lūdzu, pagriez savu tālruni!
Reģistrētiem lietotājiem



Reģistrēties Aizmirsu paroli!
DutchBest dienasgrāmata
 Svētdiena 15-12-2024 02:40 16  40

Maziņš stāstiņš jaukai svētdienas noskaņai

Viņa klusēja, nezinādama, kā sākt sarunu. Kā runāt par tukšumu? Par klusumu, kas kļūst arvien skaļāks un skaļāks kopš viņi saka dzīvot savā jaunajā dzīvoklī.

- Vai atceries mūsu pirmās vakariņas šeit? - Ilze jautāja.

- Parunāsim par to rītdien...

- Atceries vai nē?

- Es atceros, - Andris nopūtās. - Pica bija uz grīdas, jo galds vēl nebija nopirkts.

- Un vīns no plastmasas glāzītēm.

- Un Tu ar kečupu aptraipīji jaunās tapetes.

Viņi abi pasmaidīja. Uz īsu brīdi viņos uzplaiksnīja sen zudušās sajūtas.

- Toreiz mēs bijām laimīgi, - viņa klusu teica.

- Vai tad tagad neesam?, - Andris apjucis jautaja.

- Es nezinu, - viņa domīgi atbildēja. - Es nezinu, vai mēs esam laimīgi. Es pat nezinu, vai vispār mēs esam mēs paši.

Andris pietuvojās tuvāk un sāka glāstīt viņas matus. Tā viņš darīja vienmēr, kad bija noraizējies.

- Ko tu ar to domā? Mums taču klājas ļoti labi. Penthauss, ... pārticība...

- Pārticība? - Ilze skumji pasmaidīja. - Kāda no tās jēga, ja mēs esam kļuvuši kā svešinieki?

- Mēs neesam svešinieki! - viņš pacēla balsi, bet tūlīt pat aprāvās. - Šis ir tikai tāds grūts posms. Mazliet ir jāpaciešas, un mūsu attiecībās viss būs kā senāk.

- Cik ilgi, Andri? Gadu? Divus? Līdz brīdim, kad mēs vispār pārstāsim sarunāties?

Viņa piegāja atpakaļ pie loga. Pilsētas uguntiņas zaigoja aiz stikla, tikpat tālu, cik tālu viņi sajutās viens no otra.

- Vai zini, kas ir vissliktākais? - Viņa turpināja klusi. - Es pat nevaru atcerēties, kad pēdējo reizi mēs vienkārši bijām kopā. Nevis biznesa vakariņās, ne darba ballītē. Tikai mēs divi.

Andris klusēja. Viņa turpināja:

- Es šodien pārlūkoju mūsu fotogrāfijas. Mūsu vecās bildes. Un zini, ko es sapratu? Tajās mēs visu laiku skatāmies viens uz otru. Bet tagad... - viņa pagriežas pret viņu. - Tagad tu skaties savā telefonā, datorā, dokumentos. Jebkur, tikai ne uz mani.

- Es strādāju, dārgā. Es strādāju, lai mums nekā netrūktu.

- Nē, mīļais. Tu strādā ieraduma pēc. Ja tā turpināsies, nebūs vairs nekādu mēs. Būsim katrs atsevišķi.

Viņa piegāja pie galda, un sakārtoja vāzē ziedus, kurus pati bija nopirkusi.

- Atceries, kā mēs sapņojām par bērniem?

- Kādi vēl bērni, - viņš mēģināja iebilst.

- Tieši šeit, šajā virtuvē. Mēs runājām, ka mums vispirms vajag nostiprināties, nostabilizēties. Un Tu teici, ka Tev jāsakārto bizness. Vēlāk jau Tu teici, ka jānopērk lielāks dzīvoklis vai māja. Tagad Tev ir jauns, pavisam svarīgs projekts...

Andris apsēdās un saķēra galvu.

- Es taču visu daru tikai mūsu nākotnes dēļ.

- Un tagadne? Tā paiet, katra diena paskrien vēja spārniem.

Žaketes kabatā iezvanījās viņa telefons. Viņš ieslidināja roku azotē, lai to izņemtu, bet apstājās, pamanot viņas noraidošo skatienu.

- Neatbildi, - viņa lūdza. - Kaut vienu reizi. Lūdzu.

Tālrunis turpināja zvanīt. Andris stāvēja nekustīgi, it kā cīnītos pats ar sevi. Beidzot skaņa apklusa.

- Man ir apnicis būt vienai, - Ilze noteica. - Esmu ļoti nogurusi no gaidīšanas. Nogurusi izlikties, ka mums viss ir kārtībā. Esmu nogurusi pat no klusuma mūsu dzīvoklī.

- Bet ko Tu piedāvā? - Viņa balsī parādījās neliels aizkaitinājums. - Visu pamest? Atgriezties īres dzīvoklī? Sākt visu no jauna?

- Varbūt, - viņa paraustīja plecus. - Varbūt tas ir tas, kas mums vajadzīgs, jauns sākums. Atcerēties, kādi mēs bijām. Kad mums nebija vajadzīgs ne šāds dzīvoklis, ne automašīnas, ne visi šie statusi.... Kad mums vajadzēja tikai vienam otru.

Andris piegāja pie loga, kur vēl nesen bija stāvējusi Ilze, un paskatījās uz viņu un stingrā balsī noteica:

- Tu man esi ļoti svarīga. Es nevarētu dzīvot bez Tevis. Es negribu Tevi pazaudēt.

- Bet Tu jau zaudē, - viņa teica. - Mēs abi zaudējam viens otru. Katru dienu, pa mazam gabaliņam.

Ilze ieraudzīja viņa acīs kaut ko tādu, ko sen nebija redzējusi. Bailes. Īstas, paniskas bailes pazaudēt savu mūža mīlestību.

- Ko mēs varam darīt, lai visu saglābtu?

- Es nezinu, - viņa paraustīja plecus. - Es tiešām nezinu. Bet mēs nevaram klusēt un izlikties, ka viss ir kārtībā.

Atkal iezvanījās telefons. Šoreiz Andris to izņēma no kabatas un paskatījās uz ekrānu. Pēc nelielas vilcināšanās viņš to izslēdza.

- Zini, - viņš teica, iebāzdams telefonu kabatā, - patiesībā es arī ļoti skumstu. Es ļoti skumstu par to laiku, kad mēs dzīvojām vecajā, mazajā dzīvoklī. Man pietrūkst mūsu mazās, šaurās virtuves, kur mēs nepārtraukti saskrējāmies viens ar otru, kad kopīgi gatavojām vakariņas. Man pietrūkst Tavu jautro smieklu, kad es kaut ko nepareizi gatavoju.

Viņš piegāja tuvāk, un maigi satvēra viņas roku.

- Klau, aizejam uz turieni?

- Kur! ?

- Uz mūsu veco māju. Tieši tagad.

- Tagad? Ir gandrīz pusnakts!

- Un kāpēc ne? Mēs taču agrāk esam darījuši neprātīgas lietas.

Viņa pārsteigta paskatījās uz viņu. Tā tieši nakts vidū, spontāni un neapdomīgi?

- Un kā būs ar Tavu rītdienas agro celšanos? Būsi neizgulējies. Kā tad mūžīgās sanāksmes, tikšanās?

- Pie velna, - viņš pirmo reizi visa vakara laikā pasmaidīja. - Vienu reizi varu taču nokavēt.

Ilze sajuta, kā viņā iekšā kaut kas sakustējās, it kā gadu gaitā uzkrājies ledus būtu saplaisājis.

- Tas veikaliņš joprojām strādā naktīs, - teica Andris. - Vai atceries, cik bieži mēs tur mēdzām pirkt karstās maizītes? Tu vienmēr teici, ka neko garšīgāku mūžā neesi ēdusi.

Viņa pasmaidīja. Protams, viņa atcerējās. Viņi tur bieži iegriezās pēc vakara pastaigām - nosaluši, jauni un laimīgi. Viņi dzēra karstu kafiju, ēda maizītes ar kanēli, un kala nākotnes plānus. Visa dzīve priekšā!

- Tikai saģērbies, - viņš piebilda. - Ārā ir auksts.

Ilze apstājās un vēlreiz pārdomāja situāciju. Pēc mirkļa viņa apņēmīgi devās uz garderobi. Viņa iznāca, tērpusies džinsos un vējjakā, gluži tāda, kāda viņa bija, kad viņi iepazinās.

- Tu esi gatava?

- Jā!

Viņi izgāja naksīgajā pilsētā. Gaiss bija vēss, bet skurbinoši svaigs. Kaut kur tālumā skanēja automašīnas skaņu signāli, ierējās suns. Viņi gāja kājām - kā senāk, kad viņiem nebija savas automašīnas.

- Vai atceries, kā Tu vienmēr baidījies nokavēt darbu, un mēs skrējām uz autobusu? - Andris jautāja.

- Un tu vienmēr teici, ka mēs būsim laikā, - viņa pasmaidīja. - Un mēs gandrīz vienmēr nokavējām.

Vecā namā apkaime viņus sagaidīja ar klusumu.

Lēnām sāka snigt sniegs. Zemi pamazām pārklāja baltas un neparasti lielas sniega pūkas. Tās izskatījās tik mīkstas, ka tā vien gribējās novilkt apavus un basām kājām izbaudīt šo mīksto, brīnišķīgo paklāju.

Viņu māja joprojām bija turpat. Piecstāvu ēka ar noplukušu krāsu uz sienām. Viņu bijušā dzīvokļa logos spīdēja gaismas - tur jau dzīvoja citi cilvēki.

Mazais veikaliņš patiešām bija atvērts. Tā pati kanēļa un vaniļas smarža, tās pašas vitrīnas. Tikai pārdevēja bija cita - pavisam jauna meitene, samiegojusies, ar telefonu rokās.

- Divas kanēļa maizītes, lūdzu, - teica Andris. - Un divas kafijas.

Viņi iekārtojās uz soliņa pie mājas. Maizītes dedzināja pirkstus, kafija kūpēja kartona krūzītēs.

- Gluži kā agrāk, - Ilze pasmaidīja.

Viņa atspiedās pret viņa plecu - pirmo reizi pēc ilgāka laika tik dabiski, bez sasprindzinājuma. Viņš apskāva viņu ar rokām, pieglauda sev cieši klāt.

- Man ir žēl, - viņš klusi sacīja. - Es aizrāvos. Darbs, nauda, statuss... Es aizmirsu, kas ir svarīgi.

- Man arī ir žēl. Man vajadzēja tev to pateikt ātrāk. Man nevajadzēja klusēt.

Meklēju.. iesakiet! Ziemassvētku sapņi
citi ieraksti DutchBest d-grāmatā (~25)
Komentāri
gobis: ...
#1
2024-12-15 07:26
tracer: kautkas netiek pateikts liidz galam🥺
kaapeec neuzrakstiji kaa vinji aarsteeja gripu nokerto?
#2
2024-12-15 08:19
pavadonis1971: ja tavs teksts.tad labi uzrakstiits
vai tomeer plagiaats ko?😀😀
#3
2024-12-15 08:27
Sanija_: Tā dzīvē notiek, tikai visbiežāk beigas citas - neizrunājas, attālinās viens no otra, līdz kāds no viņiem trūkstošo sāk meklēt ārpus mājas.
#4
2024-12-15 09:32
DanaL: Laikam jau standarts. Vismaz kādos 50%.
Tikai laimīgas beigas ir vēl retāk.
#5
2024-12-15 10:59
RRAGANA: Tad viņi bērnu uztaisīja tajā naktī?😃
#6
2024-12-15 11:45
DutchBest: Pasmaidīju. Ir tomēr gaiši cilvēki šeit 😊
#7
2024-12-15 11:51
Pārējos 9 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.


Iepazīšanās portāls oHo.lv
oHo.lv administrācija neatbild par iepazīšanās sludinājumu un pārējās portālā paustās informācijas saturu.
Apmeklējot oHo.lv Jūs apliecināt, ka esat iepazinušies ar oHo.lv lietošanas noteikumiem un apņematies tos ievērot.
© 2000.
oHo.lv izmanto sīkdatnes, lai darbotos un nodrošinātu Tev lielisku pieredzi.
Vairāk par sīkdatņu veidiem, to izmantošanu un konfigurēšanas iespējam lasiet šeit.
p.s. Mums arī nepatīk visi šie logi un paziņojumi, bet tāda nu ir kārtība 😅