Suņi vs kaķi

Reiz bija man draudzene. Skaista, gudra, mīlīga. Es tiešām biju iemīlējies. Mēs jau satikāmies apmēram mēnesi. Un tad kādā rudenīgā dienā pēc kafijas skylainā un skūpstiem tuvējā parkā viņa mani uzaicināja pie sevis uz “tēju”.

Pa ceļam viņa pateica: "Es vēlos Tevi pabrīdināt, ka nedzīvoju viena! " Es mazliet iespringu: "Un ar ko?" Es jau biju gatavs dažādiem variantiem - no bijušā, kurš, lai arī ir pļerdaks, ar kuru viņi sen jau kā izšķīrušies, bet viņai ir žēl viņu izmest no mājas, jo viņš ir labs un talantīgs mūziķis/mākslinieks un viņam nav kur iet, jo viņš nodzēra savu mājokli, līdz vecmāmiņai invalīdam, kuras dzīvoklī viņa dzīvo un kuru apkopj. Tai brīdī man galvā pazibēja miljons domu..

Pēc Artmanes pauzes (aktrise, kurai bija teiciens - jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze) viņa pateica: "Ar suni! Viņu sauc Bruno. Tev viņš patiks, viņš ir labs, viņam ir 3 gadi un es viņu ļoti mīlu."

Es: "Uff, es jau nobijos! Es arī mīlu suņus! Tā nav nekāda problēma! " Man bērnībā bija suns. Man patika suņi. Suņi ir labi, un suns taču ir labākais cilvēka draugs, vai ne? Klusībā nodomāju - štrunts ar to suni. Es viņu iespundēšu virtuvē vai uz balkona, lai netraucē, kamēr mēs baudīsim divtulību.

Drīz vien mēs jau vērām vaļā viņas dzīvokļa durvis. Es biju tik sajūsmināts! Man rokā bija šampanietis, galvā - laime un prieks, bet kabatā - prezervatīvi.

Mēs iegājām dzīvoklī. Pretī skrēja tas pats Bruno - suns ar kucēna dvēseli - bokseris. Viņš bija histēriski haotisks, noresnējis un nosiekalojies. Viņš priecājās, rēja, lēkāja un gaudoja. Viņš uzmeta priekšējās ķepas saimniecei uz pleciem. Un no prieka laizīja viņai seju. Viņas acis, lūpas, vaigus, visu kosmētiku, ko viņa noteikti nebija uzklājusi šim nolūkam. Un tā vietā, lai padzītu suni un skrietu tūlīt nomazgāties, viņa skūpstīja viņa nosiekaloto muti un degunu, un bija tikpat excited kā pats suns.

Es neesmu tik izlepis un pērlīgs, bet man, tobrīd redzētais, uzsita sliktu dūšu līdz vemšanai. Es iedomājos, kā šis suns pirms piecām minūtēm no bezdarbības ir laizījis sev bumbas vai pakaļu, vai ēdis suņu konservus, vai arī citu suņu izkārnījumus rīta pastaigā, kā visi normāli suņi. Un mana draudzene tagad bučoja šī suņa siekalaino purniņu. Palika pretīgi..

Pāris minūtes viņi viens otru apbrīnoja, un tad suns arī mani ieraudzīja un piejoņoja, lai "noskūpstītu".

"Es to negribu" - es pateicu. Es atgrūdu viņa ķepas no sevis un pajautāju meitenei: "Vai tu esi normāla? Kurš gan skūpsta suņus? Tev tik pietrūkst vēl ar bomzīšiem paskūpstīties. Tas NAV higiēniski! Tas IR nenormāli."

Viņa bija pārsteigta: "Kur ir problēma? Mēs ar viņu visu laiku bučojamies! Paskaties, cik viņš ir jauks! " Viņa atkal sāka viņu skūpstīt!

Fūū, bļ#&§, - es teicu, - tas ir pretīgi!

Še, tas Tev, - es ātrumā noburkšķēju un atdevu viņai šampanieti un prezervatīvus. Es aizcirtu durvis, un skumjā noskaņojumā devos uz tuvāko bāru, lai noskalotu un pēc iespējas ātrāk aizmirstu šo piedzīvojumu un savu sapņu meiteni.

Man jau likās, ka piektdienas vakars ir galīgi un neatgriezeniski sacūkots, līdz pēkšņi es bārā pamanīju jauku, vientuļu meiteni ar ļoti skumjām acīm...

Un viņai mājās bija kaķis! Bet par viņu es uzzināju tikai no rīta, kad viņš man jau bija piečurājis kurpes. Šo kaķa izgājienu es saprotu. Tāda ir kaķu neatkarīgā daba. Kaķi mēdz būt greizsirdīgi pret nelūgtiem viesiem. Turklāt viņa nepatiku noteikti pastiprināja arī tas, ka viņš sajuta "Bruno garu" savās mājās.

Kad es no rīta pamodos, kaķis jau bija paspējis saņemt brāzienu no savas saimnieces un nozvērējies nekad tā vairāk nedarīt, kurpes bija iztīrītas, brokastis pagatavotas un kafija uzvārīta. Perfekts rīts!

Tā ir mana meitene, man pēkšņi ienāca prātā! Un tā otra var turpināt dzīvot kopā ar savu Bruno.