Karantīn

Labrīt, taut!

Kas pie vell te vispār notiek? Mans iepriekšējs ieraksts i sacēls tād vētr iekš ūdeņglāz, ka man sieviš draud no akač iztriekt. Nu, iespējms, tur i pie vain ar viens drusk ieildzs stipr garšīg dzērien baudījms. Nesen bi ciemos atbraucs man pēdējs igauņ radnieks – Vankurats Ķēģists Kuraditests. Ņem vēr – es šam tā cien, ka pat vārd un uzvārd a vis galotn pierakst.

Ta nu ka šis bi atbraucs, mēs a ņēm iekš no rīt līdz vakar un no man akač pura mal pie Purmalspilsēts līdz pat Purmalspilsēts mēr durpriekš pavisam prom no man pur mal otrpus Pursmalpilsēts. Un ka vēl nāburgs Dievīntēs atnāc piedalīties, ta nu gāj pavisam augst. Aukst gan nepalik nevien brīd.

Jo redz, mans radgabals, Ķēmists bi atbraucs ar kau kād varen jaunmodīg kait. Paaugstināt temperatūr un zvaigznīt rādās, mantīb uz skuķim stāv pat tad, ja nevien skuķ nav pa desmit jūdz tuvum, vemt gribās, bet nevar, uz pod sēdēt negribās, bet nāk vis pa to gal ār tāpat. Un vēl visād halucinācij tēl sāk piesieties pa to, kād valod tu i vis mūž lietoš un līdz mūž gal ar lietos. Tiem halucinācijtēlim, redz, kreis rok sest pirkst sprūstot klaviatūr iekš, man valods lietojum komentējt.

Ta nu dzēr, dzēr mēs, trīs dien un trīs nakt un tā trīs nedēļ no viets. A vissvētāk dom atvairīt to zaraz, lai mūs a nāburgpap a neķer to skād. Bet nekā.

Ķēmist aizbrauc, nokritās temperatūr iekš to man pur līdz tīr normāl un omulīg plus desit grād no rīt saulspus pavēnīt. Un te pēkšņ man zvan vien no man paragan, kas tuvāk man akac dzīvo un pras, kas pie vell pie mums a siev notiekot. Balt dūm gāžoties no man akac ār.

Es nekā nesaprat, kā jau pēc ilgāk dzeršan, sēdēj, galv grozīdams un acs berzēdams. Un tad taisn pie man akac sāk kāds taurēt iekš to aparāt, ko sauc pa skaļrun. Taurēt tā, ka man jau sagribējs tam taurētāj to skaļrun iebāzt tur, ku saule neiespīd.

Tā un šitā. Atvilcies tur augš virs man akac kau kāds ļaunais burs Spekačs. Noteics vis man pur un vis man pur mal pa karantīnzon. Jo redz, atstājš tas vellamiesa Kuraditests mums te sav dāvanīn. Kau kād tād kait, ko Spekačs vēl nekad nav redzēš. Cik man te pa aus gal i nācies dzirdēt, Spekačs i viens vel burs, kurš dikt interesējās pa visād slimīb būšan.

Paš Purmalspilsētsmēr a bi pie man akac ieradies un viņ a to Spekač vienojās. Ka būšt šaut nost katr no mūs pur iemītniek, ja tik galv pabāzīs no akac vai no kok dobum ār. Jāgaid vismaz div nedēļ, kamēr gais temperatūr virs pur nokritīšt līdz tād, kād tai šo gadalaik jābūt. Ta sākšot mūs pa vien vien saukt pie sevs un mērīt, un pārbaudīt, un visko spricēt.

To mēr i nikn uz mums a Dievīntēv. Nu, uz Kuraditest jau ar, bet tam šis klāt tā īst netiek. Mēs pa dzērum esot tā kārtīgāk šim vārtpriekš patrakoš. Sazin kā i augstspriegumkabel, i ūdensvad, i gāzcaurul puš. Es gan neko tād neatcers, kas varēt šito izskaidrot.

Tā nu es sēž māj un var izklaidēties tik ar internet. Nu, ar sievīn jau ar var, bet, ka jūs i precēšies desit mūžībs, ta jau tā vairs nav izklaid. Tikko izlasīj ziņ, ka Olmiest, tur kau kur pie Rīg, kur i cietum a dikt daudz infekcijpacient esot izteikuš prasīb, lai turpmāk šos sauc par Oļciem.

Ja kād Rit, Lien vai Lind var man izskaidrot, a ko ol no oļ atšķirās vai kas oļ ar ol i kopīgs – laipn lūgt. Labāk atbilž autors mēs a Dievīntēv, ka karantīn būs caur uzaicinās pie sevs uz dzeršan trijat. Un ne tik dzeršan. Man siev sak, ka varot pamācīt ar zeķ adīt, ja ir interes.