Maz nīlzirdziņ medībs

Es sveik, vis cienījam ļauž un ne tik cienījam ar! Man sauc Vecaš Vell. Priek iepazīties. Jā. Un šodien es jums pastāstīs, kā pareiz gūstīt maz nīlzirdziņ.

Vispirms jau. Vis tie, kuri domā, ka jāgūst ir tikai liel dzīvniek, var droš celties kājās un iet prom. Šodien mums i run pa maz nīlzirdziņ un vis. Un nekād ētik te nav viets.

Tā, kad nu tie, kur grib kād maz nīlzirdziņ kādreiz arī noķert, ir palikuš sēdus, mēs var nopietn ķerties pie liets. Pirmkārt, lai noķert maz nīlzirdziņ, būs vajadzīg ēsm.

Nē, etiķs te neder un visād saldum ar ne. Ar saldum tik cilvēkbērn patīk bendēt paš sev zob. Nē, maz nīlzirdzīn pievilināšan vislabāk der ūdens. Jaunībs dienās mēs ar kaimīn, Dievīnpap arī ar ugunsūden provēj, bet tagad es vairs tā darīt neiesak. Maz nīlzirdzīn no ugunsūdeņ var palikt dull un ta būs trak.

Vakar man paš a gadījs trak. Izgāj pa sav pura mal Purmalspilsēts nomalē pastaigāt un aizmirs cienast priekš maz nīlzirdzīn paņemt līdz. Viņ jau i pieraduš, ka, ka es iet staigāt, dabū ar ko garšīg pacienāties.

Bet vakar man nekā lādzīg līdz nebij, dabūj mukt no šiem prom. Un ko dar maz nīlzirdzīn, kad nedabū saldums? Sauc talk lielos nīlzirgs.

Tad nu saskrēj ar tiem maziem ķēmiem talkā sav divdesmit liel, pieauguš nīlzirg. Katr sav tonn smag un briesmīg nikn. Es a sav vec vell kāj dabūj trīsreiz pasaul uz riņķ apskriet, kamēr no šiem tik vaļā.

Šodie sāp viss malīns un siev smej pa man. Tā, ka pat ugunsūden brūķēt negribs un to es jums las visād lekcij. Atvainošen pa to. Bet, ja simpātisk psüchoterapeutin Linda, ko es šonakt pēc to trak skriešan pa sapņim, pieteiksies, es būs priecīgs. Kāj Lind bij tik caurspīdīg mežģīņ zeķ. Un nekas cits viņ mugurā nebi.