Kaklis sāp

Eh, sasodīts – kakls sāp.

Jā, atvainošan, atvainošan – labvakar vis, kur šito las.

Bet kakls sāp tik un tā un, kā man mīļ sievīn šādos gadījumos mīl teikt – ja kakls sāp, ta jau i vienalg, vai tas, kas sāp, i dzemds kakls vai cits kāds kaklīns.

Pietiek vienkārš a to, ka sāp. Un mazmeitīn, pie mums atvest no pilsēt, nav apmierināt, jo tād lauk vecpap, kurš sev sauc pa vis vec purvell paš vecāk purvell, bet ne pasak spēj palasīt, ne kād vārd tā stingrāk un skaļāk pateikt, nekam nederot. Pat pasak es nabag meitēnīt nespē palasīt.

Un sievīn man šovakar aizgāj pie to man mīļāk paragan Lind. Ab kop būšot man purmals brandavīn dzert, no paš dziļāk vell akač pasmelt un vēl caur trīs cit akač izlaist caur, lai ir dzidr, tīr un garšīg, un smaržīg. Vijām, redz, no baciļ bail, kas no mans varot a šīm pielipt.

Ta nu es meklē kād Lind, kur būt a mier šovkar man mazmeitīn palast priekš grāmatīn pēc man izvēl. Ja pēc tam sanāk arī a man pamīlēties, es pret to neko neiebilst. Tas pat i vēlāms. Nu, un ja to sieviešķ sauc kau kā citādāk, ta ar pret to es neko neiebilst. Galvenais – vajag palīdzīb.

Atvainojās, ka patraucēj. Tagad mēs ar kaimīn Dievīntēv ies noskaidrot, cik daudz brandav tad tie mūs sievišķ ir ieostīš. Viņējā ar esot aizlikusies manēj ar Lind līdz.