Atslēgas

Nu ta sveik, vecie ļauži un vēl vecākie plānprātīni!

Pavsaris klāt un es cer, ka arī visur citu, ne tikai Purmalas pilsētīnā, vienam kārtīgam vellam, lai tiktu no sava akača ārā, vairs nav jādauza paurs pret pār sprīžim ciet un aukst led.

Man vecā vakar kaut ko te sūdzēj, ka šamai iekš to siltumnīc kaut kādi bumbuļi apsaluš, bet tas jau, cik es saprot, priekš pavasar laik tā kā piederās. Nu, nebij man iekšā tobrīd tā nopietnāk uzklausīties. Es tik atsmēj, ka nevajag večus slēpt no manis iekš siltumnīc. Lai labāk būt aicinājs iekšā. Ja man pavisam nepatikt, es varbūt ar iedot kādam no tiem tēvīniem pa purslām, bet citādāk – lai tak dar, ko grib. Iztrakosies un beigs. Es tak var tikām aiziet pie Lind uz kaimiņ akac. Vai pie kād cit vellat vai paragan iekš kād attālāk purdūņ. Būt vismaz mājā bīš, a ko brandavīn ieķert, nebūt ik pārvakar pie kaimīnpap, Dievīntēv jāiet.

Tā nu tas mums abim ir a tām laulātām. Ne vien, ne otr nesaprot, kāpēc mēs tik vislaik iet viens pie otr, pasēdēt, pa kādai kazkājs pīpītei papīpot un pa drusciņam iedzert ko štrengāku. Bet mājā tak neviena nav, ar ko tādas lietas darīt, es savai sak, bet viņ tikai bol acs un sak, ka nesprotot. Dievīntēvs viņdie stāstīj, ka viņēj tāpat darot.

Un tagad abas mūsējs atvēzējšās, sarunāšs savā starpā vai, es nezin, ko, bet, nu, vienvārdsakot, tā liet i nonākus tik tāl, ka runā pa šķiršanos. Laikam jau bij cerēšas, ka mēs ar Dievintēv, šito padzirdēš, uzreiz metīs viss savs niķs un stiķs pie mals. Bet to jau vis zin, ka vecam suņam jaunus trikus iemācīt nevar.

Mierīgi pagaidīj, kamēr šās savas pauniņas sakravāj, aizdevās noskaidrot, cik maksā Purmalas pilsētiņs vienīg viesnīc pats lētāks numuriņš, ieslēdzāms man pašā dziļākā akačpagrabā un sākām mucīnu ugunsūdens. Ir laiks drusk parunāt, ir, ar ko mut atveldzēt. Siltumnīc un viss tos bumbuļs, mēs a kaimiņtēv tā spriež, ka mūs laulens var mierīg ņemt sev līdz. Lai nes uz mugurs ta ka tād gliemež.

Mums pašim tik kād dām apskatīt un apčamdīt drusk gribētos, bet ārā netiekam iziet. Atslēgas es vairs neatcerās, ku mēs grūdām, kad Dievīnpaps atnāc. Tā ka, Lindīn, ja tu šito lasi, atnāc, lūdz, un atslēdz durs a savām rezervs atslēgām. Bet, ja tu nu gadījienā to galīgi nevar, tad es tik jauk, aizlaid ziņ kādai sav draudzenei, kur varēt atnākt, paņemt atslēdzīn, kas ir ārpusē noglabāt parastā vietā, un mūs abs izlaist. Apmaiņā mēs šam garantē i to aplūkošan, i apčamdīšan, i izmīlēšan. Tev pa to labo darb tikt tas pats, protams.