Vīzes un pastalas

Un ta sadomājām, zin, vakar ar kaimiņu Dieviņtēvu aiziet pie tālākām meitām pasērst. Man vecā, paņēmusi kaimiņsievu zem elkoņa, jau pirms pāris nedēļām aizlaida uz dienvidu pusi, jo akacī – kā tur kaimiņam mājā, es tā īsti droši nezinu – kopš apkure noslēgta, nevarot vairs mesties. Zobi klabot un visādi artrīti un rejošu matu ismi, un radikulīti metoties. Un, saproties, diviem tēvaiņiem vieniem pašiem pa māju arī nekāda lustīgā dzīvošana nesanāk.

Precīzāk, manas paraganas un vellatas arī pieteikušas streiku. Kamēr es šamās ar normālu ūdens temperatūru pura rāvā un siltu saulīti pura malā nenodrošināšot, tikmēr savu pašbrūvēto nedošot mums noprovēt ne pa lāsīti. Par ko viņām tas zobs tāds arī uz kaimiņtēvu gadījies, nezinu, bet tā nu sēdējām, sēdējām, pīpojām, pīpojām vienu, otru un trešu vakaru – dzert tā īsti nebija, ko – kamēr nolēmām, ka, kamēr sievas abiem pa dienvidiem izklaidējas ar visādiem miesās melliem jaunēkļiem, tikmēr mēs paši varētu tepat pāri pura rītu malai aiziet pasērst.

Bija man tur reiz viena nāburgu meita, ne īsti paragana, ne vellata no viņas nesanāca, cik nu, kamēr ar veco nebijām vēl pie spiedogiem papīros tikuši, paguvu saprast, vecāki šamai teicās, ka viņi nākot no bolotnaju kikimoru sugas, nezinu, kā tas mūsmāju mēlē precīzi būtu pārliekams, Oļečka vārdā. Esot arī manam nāburgam tur uz rīta pusi viena brūtele acīs iekritusi. Mašeņka vārdā. Tā nu nolēmām aiziet un noskaidrot, ko ta šās dara.

Pasitām padusē katrs pa stipram puļķim, man vēl tas, kas astes galā darās, arī nav pārāk izļodzījies, un sākām doties. Bet – tālāk no savas pura malas par Purmalas pilsētas administratīvo robežu netikām. Tiklīdz purmalas grāvi šķērsojām, tā sāk debesīs dārdēt deviņi pērkoni, es tik paskatos uz nāburgu, sak, vai ta nu reiz tā daudz minētā debesu krišanas diena būtu pienākusi, vai, bet, kamēr viņš tikai groza galvu, mūs no visām pusēm kaut kādi tādi zaļi aplenkuši, tēmē krūtīs, galvās un citās sāpīgās un niezošās ķermeņa vietās ar savām ugunsnūjām un stāsta, ka tālāk ne soli.

Man vēl paveicās pabēgt – vecu vellu ar uguni un pērkoniem neaizbiedēsi, bet kaimiņtēvs gan tika iežmiegts ar degunu dūņās un turpat uz vietas arī sašņorēts. Cik nu man jaunie velli un vellēni, un vellabērni ar savām vellmātītēm pastāstījuši, tagad, lai dotos uz pārpagastu, kaut kādas vīzas un pastalas esot vajadzīgas. Te nu jāsaka, mēs ar Dieviņtēvu gan esam vecu ļaužu, bet tomēr drusku mēģinām iet laikam līdzi, bijām apāvušies krokšos, kas sieviņām tik briesmīgi nepatīk, bet, pa purva dūņām starp akačiem ejot, dikti stilīgi plakšķ.

Tagad esmu nonācis tīri vellišķās, nevienam vecam vellam un pašam visu vellu vecajam vellam jo īpaši neatbilstošās spīlēs. Redz, nāburgpapam, izrādās, katru dienu sieva tomēr zvanījusi, tincinājusi, kā viņam tur, kā dzīvo, kā izdzīvo. No rīta un pret dienas vidu, kad jamā pirmās divas reizes piezvanīja, es vēl kā nebūt izmelojos, bet tagad uz vakaru, jauš mana sirds, būšu kaut ko pateicis šķērsām. Solījās tūlīt sperties atpakaļ un tiešām visus deviņus pērkonus, kas vaļā laižami tikai tad, kad nu tā debess ēka beidzot jūk un brūk, man pie astes puļķa vaļā palaist, ja vīrs nebūšot kā štiks mājās, fikss un fertihs.

Tad nu tā. Visiem, kuri par to kāju apaušanas nebūšanu iespundēto manu kaimīnu var dabūt ārā no turienes, kur nu viņš tur ir, lielum lielais paldies, bet nevajadzēs. Manā akacī kaimiņsieva man pakaļ ne līdīs, ne arī klāt tiks. Bet pašam vecā par šurp triekšanos pagaidām ne vārda nav teikusi, tā nu, Oļečka, Mašeņka, ja jūs šo lasāt, tāpat arī visas pašu pagasta, pārpagasta un citu pagastu daiļavas – laipni lūgtas šo vārda tiešā un pārnestā nozīmē augsto ziemu pārlaist kopā ar mani pie manis pura malā Purmalā, akača dibenā. Jāatvainojas tikai par to, ka brandavīna krājumus visai ziemai katrai būs līdzi jāņem pašai.