Traks piedzīvojums manā stilā.

Tas patiešām bija traks , bet tik patīkams piedzīvojums.

Ciemojos pie meitas ģimenes svētdien , un devos pastaigā ar savu mazdēliņu, kurš saldi gulēja ratos.

Ceļš pazīstams, veda cauri mežam, ļoti slidens.

Visu laiku piedomāju, ka tik neslīdētu kājas un sev ratus neuzgāztu.

Pie meža ieraudzīju divas sievietes, izjājot uz skaistiem , staltiem zirgiem.

Viņas nolēca no zirgiem un gribēja pārvest tos pāri ceļam.

Es jau no bērnības ļoti mīlu zirgus, man liekas, ka viņi ir ļoti gudri dzīvnieki.

-Vai drīkstu jūs nofotografēt kopā ar zirgiem?

-ProtamGaišās.Mēs varam jūs nobildēt kopā ar ratiem un zirgiem.

Es neizjutu nekādas bailes.Zirgi droši piegāja pie manis un ratiem.Gaišākais zirgs pat ar purnu pieskārās manai rokai.

Es smaidīju un izstāstīju , cik ļoti man patīk zirgi un kā es jaunībā un darba gados esmu jājusi .

Sievietes teica, ka to var tūliņ izdarīt, jo zirgi ir tieši dresēti izjādēm un pie tā pieraduši.

Es biju šokā....Tagad ....šajās drēbēs....vai man nebūs bailes!

Bet iekšēji sapratu, ka to ļoti, ļoti gribu.

Mēs pieskatīsim mazulīti.

Es neticēju, ka tas notiek ar mani.Viņas palīdzēja man uzrāpties gaišajā zirgā un pārveda pāri ceļam.

Es cieši turēju pavadu, man bija mazliet bailes no augstuma, bet zirgs lēnām soļoja apkārt sniegotajam laukumam.

Pēc brītiņa atgriezos pie ceļa un mazbērniņa, kurš nenojauta , ka ome nu tiešām viena velnene.

Treneres sajūsmā aplaudēja, neticēja, ka es kaut kam tādam piekritīšu.

Viņas esot mani nobildējušas, ja mājinieki netic, lai parādot.

Es sāku smieties un teicu:

Mīļās dāmas , jūs man šodien uzdāvinājāt patiešām kaut ko neaizmirstami skaistu!

Mīļš jums paldies!

.....zirgu silueti lēnām saplūda ar mežu.

P.s.Mājās neviens, izņemot vidējo mazbērnu, atteicās tam noticēt.