Tveicīgas brīvdienas

Tveice mitējas tikai nakts vidū, kad uz rīta pusi cauri līdz galam atvērtajiem logiem sāk plūst spirdzinošs vēsums. Beidzot var uzvilkt plāno, no nepārtrauktas grūstīšanas saņurcīto segu un vairs nemest to nost no pārkarsušā ķermeņa. Līdz rītam vairs atlikušas tikai dažas mierīga miega stundas. Arī blakus gulošā auguma nejaušie pieskārieni vairs nav derdzīgi karsti, kļuvuši atkal silti un patīkami, gluži kā vakarā, kad vīna un kaisles apreibināti, kopā salipuši baudījām viens otru.

Ir labi atrast cilvēku, kura priekšā nav jāizliekas, ar kuru vari būt pilnīgi atklāts, drošs, ka nebūs ne aizrādījumu, ne nosodījumu. Viegli, ja vari būt tāds, kāds esi, kad vari izkāpt no dušas un nepiesegties, kad nav vajadzības pieķemmēt matus, lai plikais pakausis mazāk pamanāms, kad var mierīgi neielikt zobus, jo protēze tikai tāda dekorācija, rotas lieta, kam praktiskā nozīme ir gauži niecīga. Ir labi, lai gan abi saprotam, ka šīs attiecības ir nolemtības robežas. Tās ir sevi gandrīz izsmēlušas, tām nav vairs plašuma, cerību pilnās nākotnes, tikai daži saskares punkti, dažas kopīgas intereses un vajadzības, vēlme paņemt no otra tikai to, kā pašam pietrūkst, un to pašu sniegt pretī.

No rīta mēs atkal kopā stāvēsim pie plīts un gatavosim brokastis. Viņa sev vārīs graudu pārslu putru, kaut ko ļoti neizskatīgu. Pēc tam tur iemaisīs kaut kādu zapti, to visu pataisot par riebīgu ķēpu. To es nekad neēdīšu. Es sev cepšu gaļu, vīnā apmērcētu ar milzīgu daudzumu pipariem, ļoti asu. Kad tādu šķēli uzmetīšu uz karstās pannas, viņa nepatikā no tvaicēta vīna aromāta sarauks degunu. Viņa nekad neēdīs neko tik asu. Par garšvielām un ēdieniem mēs nekad nevienosimies. Tad mūsu ēdienkarte būtu nožēlojami vienveidīga un pliekana, aprobežotos laikam tikai ar saldējumu. Es uzvārīšu melnu kafiju ar karotīti medus, viņa noteikti karstai kafijai pielies uzsildītu pienu, vai vēl šausmīgāk, uzsildīto pienu pielies tējai. Uzsildīts piens smaržo pēc kūts un nogulējušās govs. Nē! Mēs nekad neatradīsim kompromisu virtuvē.

Tāpat mēs nevienosimies par mūziku. Viņai patīk tas salkanais disko, skaists troksnis bez izteikta ritma, bez melodijas. Man vajag ritmu, vislabāk pasmagu roku, kas uztur možu, kas pie stūres neļauj aizmigt. Vai gluži pretēju, saldi sērīgu romantisku melodiju, kam var kaukt līdzi, kur asarās aiztek atmiņas par bijušo jaunību. Pārāk atšķirīgi mēs esam, lai meklētu, kas mūs vispār saista? Var būt tā ir tā iespēja bez kautrības un mulsuma šajās karstajās dienās plikiem defilēt pa manu vai viņas dzīvokli, sarunājoties par visikdienišķākajām lietām, un mūsu gaumes atšķirības neuzskatot par otra trūkumiem, arī uzskatu atšķirības neuzskatot par trūkumiem. Vai arī vēl kāda cita nepajausta dvēseļu radniecības izpausme?

Priekšā visa svētdiena. Kur brauksim, ko darīsim?

Tās ir brīvdienas. Mūsu brīvdienas. Attiecības, kas sākumā solīja bezgalīgu plašumu, palēnām ir aprobežojušās tikai ar kopīgām brīvdienām. Vakarā mēs dosimies katrs uz savām mājām, varbūt nedēļas vidū saskriesimies uz brītiņu, vienu tveicīgu nakti, varbūt arī nē, bet nekad …, laikam nekad nedzīvosim kopā. Cik ilgi tā? Vai nav vienalga cik ilgi, lai tikai kopā būšanas brīžos ir labi un neapnīk.