Meža navigācija

Pieredzes apmaiņā šis raksts būs par garu, tāpēc to rakstu DG.

Es esmu mežā gandrīz katru dienu, un man ir grūti pateikt, kā es orientējos. Tā jau ir profesionālā rutīna. Visbiežāk es esmu pilnīgi nezināmos, tālos un svešos mežos, bet nekad neesmu bezcerīgi apmaldījies. Es nekad neesmu izmantojis navigāciju, lai gan arī tā varētu būt laba opcija, lai neapmaldītos, ja to prot pareizi izmantot. Mežā strādājošajiem ir daži obligāti ievērojami noteikumi, ko vajadzētu izmantot arī pārējiem meža apmeklētājiem.

1) Ir dažas pašsaprotamas lietas, kā sagatavoties mežam. Piemērots apģērbs (ieteicams košā krāsā) un apavi, dzeramais ūdens, dažas sviestmaizes arī netraucēs (var aizvietot ar šokolādes batoniņiem), uzlādēts mobilais telefons, labi ja ir kompass, un vēl – svilpe! Parasta sporta tiesnešu svilpe – cilvēka kliedziens mežā var pazust jau pēc 200 metriem vējainā lietainā laikā, kad visapkārt šalc koki.

2) Braucot (ejot) uz mežu, pa ceļam vērot ceļu, iegaumēt visas apdzīvotās vietas, mēju nosaukumus, dabas objektus (upes, ezerus, dīķus, tiltus, vecas māju vietas, pakalnus, gravas, zīmīgus kokus u.c.). Ja vajadzēs meklēt palīdzību, lai varētu apstāstīt, no kuras puses tad īsti ir iebraukts mežā. Ir gadījies mežā sastapt apjukušus cilvēkus, kuri pat nezina, no kuras puses atbraukuši. Ko tādiem var palīdzēt? Tikai ņemt pie rokas un vest sev līdzi.

3) Mēs to saucam par “deklarāciju”, lai gan nosaukumi šim papīram ir dažādi, bet nosaukums nav svarīgs. Atstājot mašīnu mežā, uz vienkāršas papīra lapas uzraksta datumu un apstāšanās laiku, visu atbraukušo cilvēku sarakstu (vārds uzvārds mob.t. nr), blakus meža apmeklējuma mērķis (mums tas ir meža izstrāde, kopšana vai apsekošana, tikpat labi tā var būt ogošana vai sēņošana, vai jebkas cits). Trešajā ailē ir tuvākā radinieka telefona numuri ārkārtas gadījumiem. Šo lapiņu atstāj zem mašīnas vējstikla. Sīkums, bet tas var pasargāt jebkuru no fiziskām un morālām ciešanām. Meža strādnieki nekad neatstās bez ievērības aizdomīgi ilgi mežā atstātu automašīnu. Ja tur nebūs deklarācijas, tad viņi nepakautrēsies piezvanīt arī policijai, lai noskaidrotu, vai nav vajadzīga palīdzība. Visiem sēņotājiem un ogotājiem es ieteiktu to izmantot.

Kustība mežā.

Ja ir nolemts mežā izmantot navigatoru, tad:

Obligāti ir navigatorā jāpiefiksē mašīnas atrašanās vietas koordinātes!

Lai navigators zinātu, uz kurieni viņam ir jāizved atpakaļ. Nebūs nekāda labuma no navigatora, ja tas meža biezoknī parādīs tikai virzienu uz Rīgu … vai Strenčiem. Diemžēl uz navigatoru vien arī nevar paļauties, jo baterija nav bezizmēra, ne visur visos mežos ir zonas pārklājums un interneta pieejamība, zem blīviem koku vainagiem arī GPS signāli var būt traucēti. Parasti navigatorā ir vairākas opcijas – braukt ar mašīnu, ar sabiedrisko transportu, iet kājām, bet nav opcijas “iet pa taisno”, kas ļoti būtu nepieciešama mežā. Navigatori parāda jums virzienu līdz tuvākajam kartē iezīmētajam ceļam, un tālāk jau pa ceļu, kas var būt pilnīgi uz otru pusi un maršruts padsmitiem km garš, lai gan mašīna nav tālāk par kilometru.

Uz navigatoru vien paļauties nevar. Nezināmā mežā vislabāk mašīnu atstāt ceļa malā, nevis iebraukt līdz galam kaut kādā nezināmā tupikā. Tad vismaz ceļš būs kā orientieris. Atliek izvēlēties, uz kuru pusi no ceļa doties. Būtu vērts, būtu jau obligāti pirms ieiešanas mežā noorientēties, uz kuru pusi ir ziemeļi, dienvidi, austrumi, rietumi. Uz kuru pusi ir došanās virziens. Orientējoties pēc kompasa jāatceras – ja mežā ieiet ZA virzienā, tad atpakaļ jānāk DR virzienā, nevis ZR virzienā – lai arī tas šķiet saprotami, ļoti bieži kļūdās. Ja nav kompasa, var orientēties pēc saules, bet saule savu vietu debesīs maina – no rīta austrumos, pusdienā dienvidos, vakaros jau rietumos. Pārējās pasakas par sūnām, ķērpjiem, skudru pūžņiem utt es ieteiktu neizmantot, jo tas ir atkarīgs tikai no apgaismojuma virziena, bet mežā gaisma var iespīdēt no dažādām pusēm.

Arī staigājot pa mežu, ir jāievēro daži objekti. Vienmēr būtu jāpadomā, vai noteikti būtu jāiet pāri kādam meža ceļam. Vispirms jāpaskatās, kā šo ceļu pēc tam varēs atpazīt? Ar ko tas atšķirsies no nākamā ceļa? Tāpat ir jāpadomā, vai noteikti būtu jākāpj pāri grāvjiem. Tie parasti ir paralēli un ne ar ko būtisku neatšķiras – var nesaprast, vai piecreiz kāpj pāri vienam un tam pašam, vai arī tie ir pieci dažādi grāvji? Nekādā gadījumā nevajadzētu iet cauri jaunaudzēm. Jaunaudzēs neizdosies noturēt taisnu virzienu, būs jāgriežas pa labi, pa kreisi, vēlreiz pa kreisi. Nekad nevar zināt, kurā pusē no jaunaudzes iznāks – varbūt tajā pašā, kur iegājis un nesaprast – atpakaļ ejot, loģiski, atkal jāiet cauri jaunaudzei …. Jaunaudzes mežos nav lielas, ne lielākas par 4 ha, bet to ir daudz un visas ļoti līdzīgas. Tas pats sakāms arī par izcirtumiem.

Jebkurš cilvēks var apmaldīties. Ja nu tā ir noticis, tad tas ir jāpieņem. Kā māca “senā ķīniešu gudrība” – ja saproti, ka esi bedrē, tad vispirms pārstāj rakt! Neskraidīt, nepanikot, mierīgi padomāt, kā šeit nokļuvi, kāpēc, kādas ir iespējas izsaukt palīdzību (ja tādas ir, tad prāts ātrāk nomierināsies) un parādīsies arī pareizais atrisinājums.

Lai visiem jauka atpūta mežos!