Divi ceļi.

Tik ļoti gribas aizbēgt prom, bet ir tikai divi ceļi.

Pirmais ceļš ved gar siltumnīcām, kurās rosās saimnieki.Pastāvu pavēroju un dodos no pavasara ziemā, jo sākas mežs un ceļš ledū.Kājas neslīd, jo saule mazliet atkausējusi ceļa virsmu.Mežs beidzās un esmu pie pamesta govju fermas kompleksa.To redzu katru dienu, nekas jauns, tikai blakus fermai ievēroju lielu pūpolkoku un dodos medības.Nolieku ceļa malā lielo pūpolskaistumu un ....nu jau pa dubļiem laipoju tālāk.Otrā pusē sajūtu stipru smēķu smaku.Tātad pussagruvušās mājas īpašnieks darbojas un kurina savu būdu.Viņš pavada mani ar skatu un neko nesaka.

Pat sunene viņu nerej...un nav jau ko teikt.

Īstenībā ievēroju, ka būda nav galīgi slikta un it kā iesprausta skaistas mājas iesāktā , ,skeletā, ,

Nu kaut kā tā.

Blakus vēl viena māja.Nezinu vai vasarnīca vai patstāvīgi dzīvo, bet viss sakopts, kāds parasti sēž pie mājas un pieskata mazus mīļus kucēnus.Kādu laiku kucēnus neredzu, laikam pārdeva.

Čiepa bēdīga ošņā žogu, nav ar ko sabakstīties purniņiem.

Tālāk ļoti plats lauku ceļš , teiksim lielceļš, kurš aizved uz lielsaimniecību.Skatam paveras Zemgales plašumi vai puskilometru uz priekšu.Tik ierasts skats.

.....un tad eju atpakaļ.

Rītdien iešu otru ceļu.

Šie divi ceļi man ļoti apnikuši, bet jāiet, kur liksies.