Baldone.

Baldones sanatorijā biju pēc augstskolas.Biju sabeigusi muguru sportojot, slēpojot. Kauns bija , ka jau pirmajā darba gadā jābrauc uz sanatoriju.

Tas bija super piedzīvojums.Kadas ēkas, kāda apkalpošana, dūņu vannas un koncerti vakaros.

Uz pusdienām visi gāja koncerkleitās un ar frizūrām.Kadi tur tik romāniņi nesākās un arī beidzās.

Es vēl dikti jauna un naivā ar lielām acīm uz to visu skatījos.

Kaimiņienes man bija no ....un uzdzīvoja uz nebēdu.

Es sarku un bālēju, kad bija jāklausās viņu vaļīgās runas-Es visa mitra, kā viņu gribu.

Ak, tagad man par to gribas tikai pasmaidīt.

Ļoti patika , kā ārstēja manu muguru:bija jāguļ uz tādas kā metāliskas gultas, kuru uz dažiem mm pacēla , izturēt to stiepšanu bija nepanesami, no sāpēm tecēja sviedri.

Lielo aparātu apkalpoja veciņa medmāsa.Viņa man teica-Būsi vesela, bet zini, līdz ko saaukstēsi kājas, jostas vieta sāpēs.

Viņai ir simt procentu taisnība.

Ir palikušas tikai atmiņas.Šodien klīdu pa sanatorijas celiņiem - viss izdemolēts un pazudis nebūtībā, tikai daži sēravoti saglabājušies, tiltiņi.

Zudis skaistums, zudusi viena burvīga vieta atpūtai , zudusi ārstniecības laba iestāde.

Jūrmalā arī daudz sanatoriju pamestu un arī teritorijās daudz māju ieaugušas krūmājos.

Sērūdeni gan tad , gan arī tagad tomēr nedzēru.