Starp negribēšanu un negribēšanu

Jūra prot būt mierīga un reizē arī ļoti skaļa. Milzīgs ūdens daudzums, sāļš un slapjš, dzīvs mūžīgā kustībā. Nekā sevišķa, taču dīvainā kārtā tā prot uzlādēt.

Kad paziņa palūdza šorīt man aizvest viņu uz jūru tāpat vienkārši paklīst pa krastu, es ļoti negribēju nekur braukt. Gandrīz divas stundas turp, tikpat atpakaļ, lai pusstundu paklīstu pa vējainu krastmalu?

Vēl vairāk es negribēju viņai atteikt. Atteikums tikai sabojātu dienu. Sev un droši vien viņai arī. Vainas apziņa, ka negribēju tāpēc ka negribēju. Muļķīgi! Varbūt es esmu vienīgais, kam viņa varēja to vienkārši palūgt …

Tagad varu tikai pateikties, ka izvilka mani no mājas. Tas bija to vērts …

Kāpēc c-vakcīnas šprice ir tik gara?

Bonijs un Klaids

citi ieraksti Sigvarts60 d-grāmatā (~39)

Komentāri

CoCoSan: Ai, nu man diezgan bieži nekur negribas, bet kad ar varu bezmazvai izvelkt, jūtos tiešām laimīga un pateicīga. Domāju, kādēļ tā? Īsti atbildi neatrodu, varbūt vecuma inertums tas? 😜

2021-10-25 00:06

Sigvarts60: Inertumam ar vecumu ir maz kopīgā - tie pastāv katrs par sevi un atsevišķi.

2021-10-25 10:36

langstins: 2 stundas līdz Jūrai-tas,kā Samoļotā līdz Melnajai...Acis mirdz-ABIEM!

2021-10-25 15:29

Sigvarts60: Samoļotā būs 2 stundas jāgaida, kamēr tiksi iekšā, ja tiksi. :D

2021-10-25 19:43

mieru_tikai_mieru: Jūra IR maģiska! Arī tad, ja tā ir tepat, blakus. Pastaiga gar vētrainu jūru pilnībā iztīra galvu no visādas ikdienišķās figņas. Mierīga jūra - nomierina emocijas. Tāda, ar vilnīšiem, saules/mēness celiņu - var izvilkt no dvēseles dzīlēm visnegaidītākās izjūtas. Priekš manis aiziet līdz jūrai ir tāds kā svētceļojums. Jūra man ir baznīcas vietā. Jo pie jūras - Dievs ir TIK TUVU... :)

2021-10-26 07:50

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.