Dvēseles emigrants. 3. turpinājums

Vakarā pēc darba visi mājas iedzīvotāji ar alus kārbām salasās dārziņā un sasēžas kur nu kurais. Nelielais galdiņš ir nokrauts ar skārdenēm tā, ka knapi iznāk vieta pelnutraukam. Didžels mani iepazīstina ar citiem Albert Road 8 iemītniekiem. Visvairāk izceļas galdnieks no Cesvaines – Zintis, kurs te ieradies pavisam nesen un meklē darbu. Tā ir skarba nodarbe, jo vasarā pilsētā piepelnās studenti un līdz ar to darba tirgus ir piesātināts. Uzzinu, ka visa ražošana un lielās noliktavas atrodas Wellingborough pievārtē kādu piecu kilometru attālumā no centra. Saucas Park Farm. Par cik Wēboro atrodas ap simts kilometru uz ziemeļiem, tad šeit ir savdabīgs ditribūcijas centrs, kuras milzīgajās noliktavās tiek marķēta, šķitota un pakota prece priekš Londonas veikaliem. Zintis ar lepnumu atrāda man savu mazdārziņu – uzrušinātu zemes pleķīti viena kvadrātmetra lielumā, kurā jau ir uzdīguši daži asni un viņa īpašais lepnums – divos podos sakuplojuši tomātu stādi, un var smanīt pa kādam augļa aizmetnim. Ik pa brīdim viņš ar vecu tējkannu laistīja un čubinaja savu dārziņu. Sākām grillet gaļu, kur galvenais speciālists un šefpavārs bija “ mazais “ Mērels, tā ap divi metri augumā un 150 kg dzīvsvarā. Kā jau visi liela auguma vīri viņš bija ļoti miermīlīgs, likās ka vienīgais un galvenais mērķis dzīvē viņam ir labi paēst. Strādājot “Danklijā” kūciņu ceptuvē. Es nu nekādīgi nespēju iedomāties šo milzīgo vīru darbojamies ar kūciņām. Sarunas vedās jo labāk un jautrāk, jo vairāk skārdeņu alus tika iztukšots.

- Fāč, Didzis iesāk, nākamsestdien mēs rīkojam pārtiju apkārtējiem letiņiem sakarā ar Tavu atbraukšanu. Bet tur nekādas jēgas nebūs, ja Tev nav ģitāras. Tāpēc rīt no rīta brauksim uz karbūtu.

- Uz k.k....karburatūru ? Kas tas tāds ! ? Vispārēja smieklu rēkoņa pāršalc lapeni,

- Karbūts ir vietējais krāmu tirgus, kas notiek katru svētdienu ārpus pilsētas, kādā pļavā. Sabrauc ļauži un izliek pārdošanā, cits uz galdiņa , cits tāpat zemē uz sedziņas mantas, kuras mājās kļuvušas liekas Cenas tur nepārsniedz piecus paundus par gabalu. Redzēsi, būs interesanti.Tāču jāizbrauc agri, tautas tur daudz, lai paspējam normāli nolikt māšinu.

Otrā rītā spoža rīta saule modina mūs ar Inesi un ir dzirdams, ka pa 1.stāvu kāds grabina traukus. Ātri sapošamies un kāpjam lejā Jā, Didžels, jau sasmērējis sviestmaizes un gatavs braukt. Jātiekot uz Keterigas ceļa, it kā man tas kaut ko izsaka. Pēc kādiem pieciem kilometriem, mūsu fordiņš nogriežas pa kreisi nost no šosejās un skatienam paveras nopļauta pļava tik liela, cik vien skatiens sniedz. Pļāvā jau kādas desmit rindas piecdesmit metru garumā ar tirgotāju galdiņiem. Starp zemē iedzītiem mietiņiem noviltas dzelteni sarkanas nožogojošās lentas ar norādēm transporta novietnei un gājēju koridoriem. Kreisajā pusē dūmo vairāki furgoniņi ar kebabiem, desiņām un žavētām vistām. Tautas vēl nav īpaši daudz, taču nerimstoša automašīnu straume šķerso pļavu un nav nekādu šaubu, ka drīz te mudžēs no pircējiem. Tāds foršs svētdienas izklaides pasākums, nodomāju. Ir skaidrs, ka mēs te viens otru pazaudēsim, tāpēc norunājam pēc stundas tikties pie kebabnieka. Es, protams, vispirms meklēju ģitāru. Iejot gar galdiņiem acis tā vien zib uz dažnedažādām neredzētām lietiņām. Man iekrīt acīs paliela alvas zupas karote. Apskatījis to, dodu pārdevējam vienu paundu, bet šis nē, krata galvu un rāda man divus pirkstus:

- Look here, un viņš parāda man uz karotes kātā iepresētu uzrakstu. Lasu – Queen Marry 1878. Mans vecvectēvs dienēja uz šī kuģa, saproti ! ?

Rauj tevi piķis nodomāju, ja jau ēdīšu zupu no Britu Karaliskās flotes relikta, tad lai iet ar. Aizbāzis karoti aiz jostas, soļoju gar rindām tālāk. Ģitāras gan nekur neredz. Ir kaudzēm diski, mp3 atskaņotāji, akustiskie kombaini un pat televizori, bet ģitāras nav. Beidzot kādas rindas galā pārdevējam, pinkainam un tetovētam skotam aizmugurē zālē guļ ģitāra. Pēc formas un izpildījuma redzu, ka tā ir apmēram no sešdesmitajiem gadiem.

- For sale ? Prasu’

- Jē, jē, šis skaidro un sniegdz man ģitāru.

Jaunības dienās esot to nopircis, gribējis iemācīties spēlēt, bet tā arī nav sanācis un ģitāra visu šo laiku nogulējusi uz bēniņiem. Tikpat kā neesot spēlēta . Vizuāli nekādus defektus neredzu, grifs platais, kādus tagad sen vairs neražo. Grifs ar korpusu nav savienots ar skrūvi, bet pielīmēts, kas ir pats lētākais haltūrvariants. Izņemu no kabatas iepriekš sagatavotu aukliņu un sāku mērīt attālumus no divpadsmitās ladas līdz pirmajam tiltiņam un tāpat līdz atrajam. Ja šie attālumi nav vienādi – ģitāru nekad nebūs iespējams pareizi noskaņot. Tomēr viss izrādās ir ok. Skots visu procesu uzmanīgi vēro, skatoties te uz manu sejas izteiksmi, te uz manām rokām. Pasmaidījis parādu skotam uz augšu paceltu īkšķi – ir okei !

- Vai es varu uzspēlēt ?

- Protams, protams, šis atbild

Noskaņojis ģitāru, pārvelku pār stīgām. Lai arī lētās plastmasenes, tomēr skan tīri sakarīgi. Rauju vaļā pirmo, kas ienāk prātā angliski:

- Yellow river, yellow river is in my mind and in my eyes !

Skots priecīgs uzķer meldiņu un nu jau divatā aurojam

- Yellow river, yellow river is in my blood it`s the place I love

Te pēkšņi dziesmai pieslēdzas padzīvojusi kundzīte no blakus galdiņa:

- Got no time for explanation got no time to lose, tomorrow night you`ll find me sleeping under moon . .

- Yellow river, yellow river . . jau auro kādi seši septiņi aprārtējie . . .

Skots staro :

- Nu vecīt, nu gan mani iepriecināji ! Atdodu Tev ģitāru par desmitnieku un vēl čeholu klāt par velti ! Vismaz zinu, ka mans intruments būs labās rokās !

Sitam saujā un, pārmetis čeholā ielikto gītāru pār plecu, laužos cauri burzmai uz kebaba pusi. Par cik ne Didža, ne Inese vēl nav, apsežos turpat zālītē pie treilera izņemu ģitāru un sāku pamazām kaut improvizēt. Noskaņojums prīmā, laižu vaļā to pašu Christie “Yellow River” vēlreiz, tālāk pārslēdzos uz CCR “ Bad Moon Rising “. Pusdziesmā ar bītlu “ Yesterday” pienāk kāda kundzīte un uzmet uz mana melnā čehola angļu mārciņu. Pēc brīža vēl viena, tad vēl un vēl. Nūū, tad jānoķērc “ Good Golly, Miss Molly” ! Pie Elvis Preslija “ Love Me Tender” metāla monētas uz mana čehola jau grab vienā laidā. Jūtu, ka man aiz muguras kāds notupjas. Pagriežos – kebabnieks ar visu priekšautu – atnesis man paēst un kolas pudeli.

- Tu tik spēlē, viņš man saka. Tauta nāk pie mana furgona divreiz vairāk nekā kaimiņam. Spēlē, draugs, spēlē !

Uzlaižu vēl CCR “ Molina” un “ Have You Ever Seen the Rair “. Ap mani puslokā satājies lustīgu ļaužu pulciņš un dzied līdzi. Pēc “ Hotel California”, manā priekšā nostājas Didzis ar Inesi :

- Nu Tu laid fāč ! Te jau kādas trīsdesmit mārciņas sanāks ! Viņš pagrābj sauju ar monētām no čehola.

Priecīgi nokopjamies un, eleganti paklanījies kebeba saimniekam, dodos uz mūsu fordiņu. Inese vispārākajā starā – ko tik nav redzējusi ! Nopirkusi vienādā stilā ieturētu simts gadus senu matu suku no ziloņkaula, spogulīti un pūdera kārbiņu. Pa ceļam es saku:

- Jā, vecīt ! Uzreiz var saprast, ka šī ir rokenrola dzimtene un brīvības sala. Nez ko teiktu publika Tukuma tirgū, ja es, apsēdies uz kartupeļu kastes, cepuri priekšā nometis, šitā sāktu spēlēt uz dziedāt. Tantiņas teiktu – apdzēries, paģirains, nav ar ko salāpīties !

Pirmdienas rītā jadodas uz banku, jāatver konts, citādi kā bez rokām, nav pat uz kurieni pārskaitīt naudu no sava Swedbank konta Latvijā. Pir brokastīm Didzis tik kladzina:

- Vajag appointment ! Es Tev saku, bet tā Tev nekas neiznāks !

Npslēdzam derības ar Didzi uz sešu skārdeņu paku “ Stella Artois” , ka es tvēršu kontu bez tā appointmenta. Ja Jūs zēni zinātu, ka esmu pusdienojis Kardifas džentlmeņu klubā kopā ar visiem Velsas senatoriem un tiesnešiem. Ka vecais multimiljonārs Rīds „Charles M. Willie Shipping Ltd.” 15 okeāna tipa kuģu kompānijas īpašnieks, bija mani nosēdinājis pie labās rokas, kas ir īpaša viesa zīme. Ka esmu pusstundu ložā tērzējis ar Lielbritānijas vēstnieku Latvijā, laikā, kad “ Britu Lauvas” spēlēja paraugspēli regbijā Universitātes stadionā ar Latvijas izlasi. Ka pats Regbija federācijas Prezidents pienesa mums džinu ar toniku, neatļaudamies mūsu sarunu pārtraukt. Ka āfterpārtijā pēc spēles Rīgas viesnīcas zālē es sēdēju pretim “Lauvu” kapteinim, leģendārajam Griftsam, klausījos viņa stāstos un uzsaucu viņam pāris pudeles “ Marques de Cesares”.

Nākošajā rītā uzvelku savu “ kaujas uzvalku” – dzelteni svītrotu “ Camel” firmas vasaras “klozi”, zem žaketes pavelkot tādu pašu “ Camel” salātzaļu topiņu. Uzlieku savu apzeltīto “ Seiko” rokaspulksteni, “Armani” saulesbrilles 300 dolāru vērtībā un, ielicis iekškabatā dokumentus un “ Parker “ ar zelta spalvu, dodos lejup uz Svansgeitu, kur viena otrai pretim atrodas “ Lloyd un “ Barclays” banku filiāles.

Intuitīvi esmu izvēlējies “Lloyd”, jo man ar to saistās neizdzēšamas atmiņas par viesošanos “ Loyda” trīsdesmit stāvu mītnē Londonas Sitijā. Deviņdesmito gadu sākumā kopā ar Latvijas Stividoru asociācijas Prezidentu un manu labu draugu Aleksandru Osipkovu viesojāmies tur pēc kādas Londonas advokātu firmas ielūguma. Šī pēc Lloyda mērauklas “nelielā” advokātu firma ar 350 darbiniekiem un 4 filiālēm Honkongā, ASV, Austrālijā un Dienvidāfrikā, specializējās jūras kravu apdrošināšanas lietās. Konceptuāli viņi cīnījās pret ”Lloyd” par apdrošināšanas izmaksu veikšanu saviem klientiem. Neskatoties uz to, ap Lloyd bija aplipis desmitiem sādu advokātu firmu. Par cik no Latvijas tolaik strauji sāka plūst kokmateriālu kravas uz Lielbritāniju, viņi vēlējās “ no pirmajām” rokām izzināt situāciju un perspektīvas nākotnē. Iniciators mūsu vizītes organizēšnā un finansēšanā bija viens no advokātu firmas partneriem Tofiks Babadžanjans. Tofiks bija ebrejs, kurš beidzis LU Juridisko fakultāti, taču likumdošanas dēļ nebija varējis iegūt advokāta licenci Latvijā. Pateicoties savu ebreju radu atbalstam Londonā Tofiks bija beidzis Kembridzās Universitāti, sešus gadus stažējies kādā lielā transporta firmā ASV un pēc tam kļuvis par partneri šajā firmā ar algu trīs simti piecdesmit britu mārciņas stundā. Mēs abi šajā saietā pildījām savdabīgus tulka pienākumus, jo viņš labi runāja latviski, bet es tulkoju Aleksandram krieviski un atpakaļ angliski. Lloyd ēkas pirmie četri stāvi ir izbūvēti amfiteātra veidā, kur no augšas var pārskatīt daudzās darba stacijas starp kurām klerki skraida kā bites stropā. Pirmā stāva vidū uz postamenta iekārts atrodas kuģa zvans, kuru nozvana jebkurš klerks, kas iz noslēdzis kādu apdrošināšanas darījumu. Kad es tur biju, zvaans skanēja ik pēc piecām minūtēm. Mums parādīja kompānijas slavas zāli, kurā zem stikla bija redzamas “Beatles” oriģinālās apdrošināšanas polises un citas relikvijas. Stāvot uz sliekšņa, mums atļāva ielūkoties “svētajo” zālē, kurā pie gara galda sēžu laikā sēž Lloyd Direktoru Padome.

Šādu atmiņu pavadīts, es pārkāpu Lloyds Wellingboro filiāles slieksni un nostājos gaidītāju rindas galā. Es biju pēc kārtas sestais, rindā pie administratores, kura uzklausīja potenciālo vai esošo klientu vēlmes un tad norīkoja pie kura klerka tam doties. Es biju saģērbies kā turīgs ārzemnieks, un atšķīros no kopējās masas ar ‘Marks&Spencer” standarta apģērbiem mugurā. Gaidot ievēroju, ka telpas dziļumā atrodas ofisa galdiņš ar uzrakstu “Office Manager”, pie kura sēdēja labi ģērbusies kundzīte, tā ap gadiem četrdesmit, un novēroja zālē notiekošo. Brīdī, kad mūsu skatieni sastapās, es viņai uzsmaidīju savu burvīgāko smaidu un mazliet paraustīju plecus - gaidu, bet lēnu iet uz priekšu. Viņa sakārtoja papīpus uz sava galdiņa, piecēlās un pienāca man klāt:

- Labrīt, ser, lūdzu sekojiem man līdz.

Norādījusi man vietu uz mīkstā krēsla sev pretim, uzsāka sarunu ar mani:

- Kāpēc esiet mūsu bankā un ar ko varu Jums pakalpot ?

- Esmu biznesmenis no Latvijas un pašreiz esmu devies ceļojumā ar savu jauno līgavu,

es pasniedzu viņai savu veco vizītkarti ar uzrakstu: “ Janis Kalejs, MBA, Cord Ltd, Managing Director.”

- Domāju kādu nedēļu paciemoties pie sava brālēna Gold Street 52, un pēc tam doties pie saviem biznesa partneriem Iana Tomsona un Krisa Rodžersa uz Kārdifu Velsā. Man ir nepieciešams atvērt bankas kontu, lai es varu pārskaitīt naudu no saviem kontiem citās zemēs.

- Jūsu banku es izvēlējos tādēļ, ka esmu bijis Lloyd tornī Londonas Sitijā un tas uz mani atstāja lielu iespaidu.

- Ziniet, vienas dienas laikā atvērt pie mums kontu ir mazliet pret mūsu bankas noteikumiem, viņa joprojām pētoši vēroja mani.

- Žēl, un es, it kā kaut ko apsvērdams, paskatījos pa logu uz Barklays bankas izkārtni ielas pretējā pusē.

- Taču mēs iespējams varēsim izdarīt izņēmumu. Lūdzu aizpildiet šo formulāru, bet es tikmēr pakonsultēšos ar galveno bankas menedžeri. Nogaidījusi, kamēr es atskrūvēju savu “ Parker” un noliecos pār veidlapu, viņa aigāja bankas dziļumā.

Pēc brīža atgriezusies viņa parlaiž acis aizpildītajam formulāram un saka:

- Mister Kalēj, banka atvērs Jums pagaidu kontu. Jūs tajā nedēļas laikā ieskaitīsiet vismaz pieci simti britu mārciņu, tas kļūs par Jūsu pastāvīgo kontu, ja nē, konts tiks dzēsts.

- Mani tas pilnīgi apmierina, lēdij, ļoti loģisks un piesardzīgs lēmums, ņemot vērā lielo imigrantu pieplūdumu Jūsu valstī.

Izgājis atkal saulainajā Swansgeitā ar bankas dokumentiem kabatā, es ar krievu aktrises Ludmilas Gurčenko smīnu sejā notraucu neredzamo putekli no sava kreisā pleca un jautrā solī devos uz tuvāko alus bāru iedzert pinti “ Guiness” uz izdevušos ala Džeims Bond operāciju.