Dvēseles emigrants. Nobeigums.. Vasara šajā britu salā bija padevusies saulaina un mēs ār Inesi no rītiem ķemmējām veikalus un iepazināmies ar pilsētu, bet pēcpusdienā turpat dārzā sauļojāmies. Ne tikai man, bet arī citiem mājas čaļiem siekalas vien tecēja, vērojot Ineses skaisto augumu peldkostīmā. Viņa joprojām bija saglabājusi modeles figūru. Pēs dažām dienām ievēroju, ka Inese vairākas reizes dienā pailgi runā pa telefonu . . .Ar ko gan tikko ieradusies viņa varēja te runāt ? Pēc manas uzstājīgas prašņāšanas viņa atzinās, ka zvanītājs esot vīrs. - Es arī agrāk biju vairākas reizes gājusi prom no mājām . . .Bet tagad vīrs ir visu par Tevi noskaidrojis un sapratis, kas tas var būt ļoti nopietni. Viņš ir nopircis man lidmašīnas biļeti atpakaļceļam un sola man jaunu automašīnu, ja es atgriezīšos - Un Tu ? Ko domā darīt ? es aizžņaugtā balsī vaicāju. - Es braukšu, Jāni, piedod, bet es nevaru dzīvot veču barā, kur man jāgaida rindā uz tualeti, kur virtuve vienmēr piemētāta ar netīriem traukiem un galda piederumiem. Visas atkritumu kastes pilnas ar tukšām alus bundžām un grīda nav mazgāta dies zin kad. - Kad Tu lido ? - Rīt. No Lutonas. Tas bija kā zibens no skaidrām debesīm, lai arī kaut kur man zemapziņā bija nojauta, ka ilgi viņa te nepaliks. - Labi, es sarunāšu, lai Didzis aizved Tevi uz lidostu, bet pats nebraukšu. Man tas būs pārāk sāpīgi, jo mums taču bija plāni šeit. Dāvā man vēl šo pēdējo nakti . . . lūdzu. Inese aizgāja pakot čemodānos, bet es devos atpakaļ uz centru, kur pa ceļam uz banku biju manījis juvelieru veikaliņu. Es vienmēr esmu bijis džentlmenis, un es izvēlējos Inesei par piemiņu no mūsu īsā, bet skaistā romāna, jauku gredzentiņu ar briljantu. Tik kaislīga mīlas nakts mums vēl nebija bijusi, un nabaga kaimiņi droši vien neaizmiga līdz pat rītam. Nonesu līdz fordam Ineses čemodānus, atvadu skūpsts, durvju klakšķis un viņa ir prom . . .Esmu atkal palicis viens, pie kam svešā zemē.... Atpakaļ uz Latviju es nebraukšu, tas ir skaidrs. Jāsāk viss no sākuma, velna bābas, nu cik tad var ! Ar ko lai sāk ? Eh, sāksim ar pudeli mana iecienītā “ Jameson” viskija! Kad pāris dienas esmu plostojis un, ģitāras ppavadījumā izdziedājis visu savu dvēseles sāpi, man piezvana brālēns Jurka no Gold Street: - Klau, saņemies, ir parādījies darbs “fomkā”. Darbā jābūt jau rīt, varēsi savākties ? No Didža biju dzirdējis, ka ‘fomka” ir riktīga nagu maucēju rūpnīca, kas atrodas Park Farm aiz pilsētas. Kurš varot izturēt darbu “ fomkā”, tas varot strādāt jebkuru darbu Anglijā, tāpēc jau tur tik bieži mainījās darbinieki. Savā aizmiglotajā prātā tomēr sapratu, ka jāsāk kaut ko arī pelnīt. - Labi, lai iet. - Kika tevi paķers pa ceļam, es sarunāju. - Septiņos esi Albert Road un Finedon Road krustojumā. - Labi Godīgi sakot ar darbiem mani sabiedēt nevarēja, jo biju krāvis sasldētas zivis kuģu rūmēs Vecmīlgrāvī -12 grādu salā un lādējis graudus no vagoniem. Pratu visus lauku darbus: zirgu iejūgt, art, ecēt, vagot, sienu pļaut un zārdus kraut. Princips man ir viens – ja citi var, es arī varu. Fomka izrādās moderna vidēja rūpnīciņa, kurā pusi uz pusi strādā angļi ar poļiem un latviešiem. Pamatprofils – 1, 5 x 3 m porolona gabalu aplīmēšna ar dazādām plēvēm, kuras pēc tam uz štancēm izcērt detaļās, kuras lieto automašīnu korpusu polsterēšanai un ledusskapju sienu pakošanai. Fomkā viss notiek pēc pulksteņa gan darba sākums, gan beiga, gan pusdienlaiks, gan čurāšana. Tieku norīkots apmācībai pie poļa Miloslava, apmēram mana vecuma vīra ar sarkanām acīm. Iesākumā domāju, ka “kodējs”, bet vēlā pašam palika tādas pašas acis no indīgaliem līmes tvaikiem. Tas notika tā: Pusatvērtā kamerā porolonu vienmērīgi nosmidzināja ar līmi. Tālāk faķīra izveiklībā porolons bij papaņem ar četriem pirkstiem un jāuzmet ar līmes pusi uz augšu uz metāla galda. Tad jau divatā līmes pusei bija jāuzklāj plānaa plastmasas plēve, jānostoepj tā lai nebūtu nevienas krunciņas un jānorullē ar pasmagu rulli, lai viss salīp. Malas jāapgriež ar ļoti asu nazi, lai viss būtu vienādi. Tālāk uz paletēm kaudzē un uz noliktavu prom. Plēves bija vai nu melnas, vai dzeltenas, vai atstarojošās sudraba krāsa. P Pēc divām nedēļām jau biju pieradis. Tiesa no virsstundām atteikties vienkārši nedrīkstēja. Kurš atteicās, momentā dabūja “vilka pasi”. Lieki teikt, ka par virsstundu darbu neko papildus nemaksāja, vien to pašu stundas likmi. Tā nu mēs nedēļā norukājām pa piecdesmit astoņas līdz sešdesmit stundas. Maksāja vienreiz nedēļā, pārskaitot uz kontu un viss būtu puslīdz labi, ja ne tas angļu “zilonis”. Lieta tāda, ka pie līmēšanas kastes gaisa atsūkšana bija nepietiekama. Un arī to pašu līmes daļiņas ātri vien aizķepēja ciet. Lai būtu vismaz kaut kāds skābeklis, ko espot, mēs turējām vaļā rezerves durvis, kas atradās blakus kastei. Tajā pašā laikā otras durvis atradās tieši pāri ražošanas telpai pa diagonāli, pie kurām strādāja “zilonis”- viens ritīgs angļu mammelis ap 130 kg dzīvsvarā. Skaidrs, ka viņa nenormāli svīda, kādēl savas durvis arī turēja vaļā. Pēc trim nedēļām caurvējā es dabūju tādu muguras kriku, ka vakaros nevarēju vairs aizmigt nekādā pozā. Ko ti netiku smērējis uz muguras ! Gan veco labo vjetnamiešu “zvaigznīti”, gan tīģera ziedi un čūsku indi, gan zirgu vīveļu ziedi, nekas nelīdzēja. Bija skaidrs, ka šo darbu es turpināt nevaru. Saņēmu aprēķinu un sāku staigāt pa pilsētas darbā iekārtošanas aģentūrām, ieniegdams savu CV. Taču visur saņēmu atbildi – ir vasara, studenti, atvaļinājumi, pienāciet rudenī. Līdz ar mani pa aģentūrām šurpu turpu klīda bars emigrantu, kuri tikko ieradušies britu zemē laimes meklējumos vai dzīves nastas spiesti. Tomēr Dievmāte nebija novērsusi savu vaigu no manis. Es saņēmu ziņu no brālēna, ka Park Farm, pilsētas rūpnieciskajā rajonā, vienā no milzīgajām preču pārkraušanas un šķirošanas noliktavām – DHL ir paredzēts uzņemt strādniekus jaunajā nodaļā. Pieteikties šim darbam var aģentūrā ar mazliet dīvainu, bet tajā pašā laikā racionālu nosaukumu “24/7’. Manuprāt, šāds darbā rekrutēšanas aģentūras nosaukums ietver sevī vēl arī ziņu, ko tas sūta saviem klientiem un partneriem: - Mēs strādājam divdesmit četras stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā. Darbaspēka rekrutēšanas aģentūru Anglijā ir milzīgs skaits. Praktiski neviens uzņēmums neņem darbā cilvēkus pa tiešo, bet caur šīm aģentūrām. Britu uzņēmējiem šāds starpposms ir ļoti izdevīgs – tiem nav pret darbinieku nekādu pienākumu. Viņi nav parakstījuši ar strādājošo nekādu dokumentu. Tātad valsts darba likumdošanas ievērošanu uzraugošās instances varēja viņiem iepūst vienā vietā. Sekas tam ir ciniska un nievājoša attieksme pret imigrantu darbaspēku.Nokļūstot rūpnīcā caur aģentūru, Tu automātiski tieci iekļauts 2. šķirā. Atalgojums Tev ir krietni zemāks, nekā britu strādniekam par vienu un to pašu darbu. Darbu virsstundās dubulti Tev neviens nemaksās, kā nemaksās arī slimības gadījumā. Ja darba devējam kaut kas nepatīk Tavā darbā vai disciplīnā, viņam atliek piezvanīt uz aģentūru un pateikt, ka atsakās no šī strādnieka un pieprasa vietā citu. Savukārt šāda sistēma rada demoralizējošu vidi darba vietās un strādnieku galvās. Tas izpaužas tādā veidā, ka darbinieku vidū kā ložņājošs mēris izplatās stučīšana, tieksme izkalpoties brigadieru un meistaru priekšā uz savu līdzbiedru mugurām. Savukārt aģenrūras dzīvo zili zaļi, iesmērējot parakstīt tādu darba līgumu, saskaņā ar kuru, Tavas vienīgās tiesības ir iet uz darbu un no savas sūri, grūti nopelnītās naudas maksāt tiem komisijas maksu. Biju patīkami pārsteigts, kad piezvanot uz aģentūru “24/7” klausulē izdzirdu: - Agency twenty four seven Peteris Antons speaking, Latvieši ? Nu, moins, ko negaidīju, to negaidīju. Pārgājuši uz sarunu latviešu mēlē, norunājām nākošajā dienā pulkstes deviņos tikties pie DHL noliktavas vārtiem Park Farm. Otrā rītā es kā nazītis stāvēju pie vārtiem un kopā ar mani vēl pieci rekrutējamie. Aģentūrā mūs raiti apkalpoja vēl divi latviešu zēni, kuri paskaidroja, ka DHL ir milzīgs pasaules mēroga uzņēmums un tam ir vienots standarts attieksmē pret darbiniekiem un to pieņemšanu. Proti, ir jānoliek eksāmens darba drošībā angļu valodā, kur būs jāatbild uz divdesmit vienu jautājumu. Pēcpusdienā, kad būs savācies lielāks skaits strādāt gribētāju, būs četru stundu lekcija par darba un ugunsdrošību. Nākamajā dienā eksāmens un vēl nākamajā – uz darbu. Pulksten sešos no rīta maiņai sākoties, 10 lolopi, 6 rīčtraki , 6 autoiekrāvēji un jaunais “Bendi” mēmi stāv rindā, katrs savā ar dzeltenu krāsu uz betona grīdas apzīmētajā vietā. Visa komanda 20 puiši un meitas siltos DHL formastērpos pusaplī sastājusies pie Nola ofisa durvīm. Caur apgaismoto logu var redzēt viņu sēžam pie ofisa galda, veicot pierakstus uz kartona gabala. Viņu gaidot risinās dažas nenozīmīgas sarunas, jo tūlīt sāksies sacensība un draugu kļūs par konkurentiem. Apklust mūzika, kas skan pa visu werhausu, un tas nozīmē, ka tūlīt uz rīta brīfingu iznāks Nols, maiņas menedžeris. Vienmēr smaidīgais, bet reizēm arī bargais Nols, pārlaiž acis visiem: - Good morning ! Visi korī atbild, - Good morning ! Kā parasti Nols lielā atrumā izsauc visus pēc saraksta, kamēr supervaizers polis Kšištofs ritmiski velk ķeksīšus maiņas sarakstā: - Anri, Bārni, Mark, Ted, Amelia, Džeikob, Seb, Monika, Klaudio, Fred, Martin, Janis, Maria, Oktavio, Džek, Patriša, Vit, Ištvan, Daniel, Marcin . . . Visi, izdzirdot savu vārdu atbild, - Yes ! Klusumā gaisā pilnīgi var just, kā visi ir mobilizeējušies gaidāmajam darbam un adrenalīna līmenis asinīs glūži kā sprinteriem pirms starta tuvojas optimālajam. - Today loading , Nols turpina, Kroidon, Mossed, Winkfield ! - Picking - Waterfield and Greenfield. - Darba temps būs saspringts. Auditējot vakardienas kravas pirms kraušanas , nekādas kļūdas kravu komplektācijā netika konstatētas, visiem paldies. - Marcinam šonedēļ rādītāji pasliktinājušies, saņemies Marcin ! Tālāk Nols nosauc, ko katrs šodien darīs: - Ted, Džek – goods in, - Vit - picking bath, - Monika picking kitchens, - Anri trucks loading, - Klaudio, Maria, Martin, Fred – marshalling Kroydon and Mossed, - Janis – boxing. Tiklīdz tas ir pateikts, nosauktais pagriežas un platā solī dodas pildīt savu darba uzdevumu, negaidot brīfinga beigas. Nols reti maina darba uzdevumus saviem darbiniekiem. Viņam ir svarīgi, lai katram darbavietā viss ir zināms un uzreiz bez garas skaidrošanas darbi sākas pilnā tempā. Jau pēc brīža uz betona grīdas savienojumiem sāk grabēt joņojošie lolopi un rīčtraki. Ierūcas autoiekrāvēji un sešstāvīgā, 20 000 kvadrātmetru lielā noliktava atdzīvojās kā mostas pilsēta no rīta. Kad visa ritošā armija sāk kursēt, satiksmes intensitāte ir kā Wellingboro pilsētas centrā. Lai nebūtu nelaimes gadījumu, gājējiem visā werhausa garumā, perpendikulāri preču plauktiem ar dzeltenām līnijām ir iezīmēts savs celiņš. Tā ir vienu metru plata tumši zaļā krāsā nokrāsota josla ar dzeltenaam līnijām abās pusēs. Gājējam uz šīs joslas ir priekšroka salīdzinot ar jebkuru transportu. Jaudīgajos skaļruņos atskan Dire Straits dziesma “ Money for nothing, chicks for free “ un darba diena ir sākusies pilnā tempā bez jebkādas iešūpošanās. Nols, skaļi dziedādams Markam Nopleram līdzi un mazliet piedejodams, aizsoļo savaa apgaitā pa werhausu. Nola stils ir arī mūsu komandas stils, jebkurš var skaļi dziedāt, svilpot, aurot, viens otru uzmundrinām un nemitīgi jokojam. Visvairāk izceļas Jakobs, kurš labprātīgi ir uzņēmies galma āksta lomu. Tikko, aizjoņojot man garaam uz lolopa, viņš nokliedz mūsu ierasto rīta sveicienu pus poliski: “ Lets dance rockn roll, kurrva matj ! ” Neviljus iedomājos, kādas būtu sekas, ja šādi uzvestos Latvijas uzņēmumā ? Laikam pirmais, domātu, ka galīgi piedzēries. Tomeer man ir nojauta, ka Nols to dara speciāli, lai komandai, kura diendienā dara vienveidīgu darbu, tādejādi noņemtu ikdienas stresu un paceltu darbaspējas. Manā pārziņā ir 20, 21 un 22 līnija, esmu Line marshall un atbildu par keramikas santehniku, kopā 400 nosaukumu. Ar Nolu man izveidojas labas attiecības jau no paša sākuma. Jau otrajā nedēļā es ieviesu savā darbā divus būtiskus jauninājumus, kas Nolam uzreiz iepatikās. Kad izskaidroju viņam, ka tādā veidā es varu samazinaat savu palīgdarba laiku par 40-50 minūtēm dienā un uz tā rēķina palielināt pamatdarba laiku, Nols uzreiz saprata lietas būtību: - Tu labi domā, Jāni, rīkojies, ja kas, tad esi saņēmis manu piekrišanu. Te man atmiņā nāk viena no atziņām maģistratūrā : “ Strādnieks savā darba vietā vislabāk zina , kā vņam pildīt uzdevumu”. Kad jau biju visu sariktējis, Nols atnāca paskatīties, kā tas darbojas. Paskatījās, kā es strādāju, un ne vaarda neteicis, pagriezās un aizgāja. Nolam liekvārdība nepiemīt, rīkojumi tiek doti īsos un asos teikumos, tā, ka izpildītājam nerodas nekādas šaubas par izpildes svarīgumu, pat ja jāpamet iesāktais un jādara kas cits. “ Just do it ! “ ir viņa moto. Kā lai panāk šādu attieksmi Latvijā, kur visiem patīk gari izrunāties, izprātoties un tad gliemeža gaitā kaut ko uz to pusi izdarīt ? Jau pēcpusdienā bija paklīdusi ziņa, ka esmu ierīkojis līniju abos galos “ post office “, kā pats to nosaucu. Kolēģi garām skrienot, piestāj paskatīties, un piekrītoši māj ar galvu, rādot man paceltu labās rokas īkšķi. Lietas būtība ir tur, ka katrai preču kastei ir jāuzlīmē savs DHL svītru kods ar nomenklatūras numuru. Tos uz līmpapīra A4 formātā printē turpat Nola ofisā. Pirms tam lapas tika vienkārši saliktas mapē, sajauktā kārtībā. Vajadzīgā numura atrašana prasija milzums daudz laika. Es izveidoju pastkastīšu principa kartotēku ar divdesmit visbiežāk lietotajiem nosaukumiem katras līnijas galā no caurspīdīga plastikāta, kuru atradu turpat miskastē. Katrai šūnai piešķīru attiecīgo nomenklatūras numuru, un ievietoju tur līmlapu ar numuriem. Tas deva man iespēju minūtes laikāa atrast vajadzīgo lapu, paņemt to un doties uz attiecīgo pickface novietojumu strādāt. Bez tam, saskaņojot ar Nolu un Gariju, es vairs nesekoju tam, ir kādi numuri beigušies, vai nē. Garijs savā apgaitā ejot pats uzmet aci caurspīdīgajai “ post office “ kastītei un redz, kuru šūnu vajag papildināt un nākamajā gājienā to izdara. Pirms tam man bija jāiet, pa milzīgo noliktavu jāmeklē Garijs, jo tieši viņš Nila ofisā atbildēja par svītrukodiem, tādejādi tērējot daudz neproduktīva laika. Tagad viss notiek paralēli, laikā, kad Garijs inventarizē atlikumus, ko dara katru dienu. Lai arī bija svītrukodu datorsistēma un skeneri, tomēr šaubu gadījumā Garijs vairākas reizes dienā gāja pie preču plauktiem pārbaudīt, kāda situācija ir faktiski. Nākošā rīta brīfinga laikā Nols paziņo: - Janis have done a really good job, thank you Janis. Pateicība seko tikpat ātri, cik sods. Princips paliek nemainīgs. Pēc šī gadījuma visai drīz sajutu, kā izmainījās komandas attieksme pret mani. No pētošas un nogaidošas uz labvēlīgu un draudzīgu, un es sapratu, ka esmu uzņemts daudznāciju komandā, kur dominējošo lomu spēlē poļi. Nols man ir iedevis iesauku “ Smart man “ – Gudrais vīrs, tādā veidā uzsverot pārējiem manu cienījamo vecumu un darba sparu. Pirmā Nola teicienu atkārto Monika, skaista, ap trīsdesmit piecus gadus jauna poliete, ogļu melniem matiem un lielām melnām acīm, sievišķīgi līku degunu. Īsta poļu šļahtiču aristokrātiska pēctece. Monika, kā to ievēroju smēķētavā, ir arī neformāla poļu komandas līdere. Puiši viņu lenc gan tādi, gan šādi, gan visvisādi, bet viņa tik pajoko, ieturot distanci. Līdz ar to mans Line marshall pārbaudes laiks ir noslēdzies pirms termiņa un, lai arī citus Nols rotē no vieniem darbiem uz citiem, man tas netiek piemērots. Esmu atzīts par - Line marshall for ever. Tikai, kad smēķētavā Marcins izstāsta, ka pēdējos deviņos mēnešos Nols ir izmēģinājis ap simts cilvēku, man pielec, ka esmu uzņemts vietējā DHL izlasē. Nols man simpatizē, viņs ir tāda tipa vadītājs, kurš ir arī līderis, tāpēc, ka pārzina visus darbus noliktavā. Liekas, ka viņš ar sesto prātu jūt, kur kaut kas ķeras darbu grafikā un nekavējoties ir klāt, parāda labākos darba paņēmienus, nomaina darbinieku uz pieredzējušāku, vai papildina procesu ar darbiniekiem no citiem sektoriem. Attiecības starp vīrieti un sievieti emigrantu vidū pārsvarā veidojas pēc principa “ friends with benefits”, kas nozīmē aprobežošanos ar kopīgu izklaidi brīvdienās, kuras beidzas gultā. Katrs dzīvo atsevišķi un satiekas sestdien. Ir, protams izveidojušies pārīši, kuri dzīvo kopā, bet tādu ir maz. Sakarā ar jauno darba vietu, es biju pārcēlies uz citu īres istabiņu, lai būtu tuvāk DHL noliktavai, ja gadījumā iznāk iet uz un no darba kājām. Uz rīta maiņu pulkstens sešos mani veda anglis Rodžers, kurš dzīvoja netālu un ar kuru biju vienojies par samaksu, uz pusi lētāku nekā man būtu jāmaksā taksometram. Jauks, draudzīgs un jautrs puisis. Pa ceļam viņš mani iepazīstināja ar nerakstītajiem noliktavas notiekumiem. Viens no tiem nozīmēja, ka vadība neiesaka jebkādus “ dienesta romānus”. Lieki teikt, ka novērošanas kameras noliktavā bija visur. Šā iemesla dēļ darbā sievietes ieradās praktiski bez kosmētikas krāšļiem. Tamdēļ jo vairāk biju izbrīnīts, kad sestdienā, stāvot rindā pie kases sieru un gaļas nodaļā, no blakus esošā bulciņu veikaliņa iznāca uzkrāsojusies Monika un, mani ieraudzījusi, pamāja ar roku. Bez šī mājiena es viņu nebūtu pazinis, tik krasa atšķirība var būt vienā sievietē. Es uzsmaidīju viņai un pamāju pretī, jo viņa bija katra vīrieša sapnis. Monika arī pasmaida un sper dažus soļus izejas virzienā, bet tad pagriežas un nāk uz manu pusi. Nogaidījusi, kamēr es norēķinos, viņa palīdz man samest pirkumus maisiņos. - Iepērcies visai nedēļai ? Vai nu tā ir sievišķā enerģija, kas parpārēm staro no viņas, vai arī es esmu stulbs, bet mani atkal sagrābj neliels stingums. Mierīgi, mierīgi Jāni ! - Jā, nav jau variantu, es tagad dzīvoju netālu no DHL, kur apkārtnē veikalu vispār nav, tāpēc jātura krājumi. Iesim ārā sapīpot uz soliņa ? Es zinu, ka Monika dūmo kā vilciens un viņai vienalga, ko par to raksta presē. - Jā, labprāt. Smēķēdami vispirms apspriežām sajūtas, kādas kuram ir pēc agrās mošanās no rītiem, jo mums nākamnedēļ ir rīra maiņa. Monika izstāsta, ka mājās pie vecākiem palikusi viņas mazā meitiņa, bet šeit viņa dzīvojot viena “Aldi” veikala rajon |
