Dvēseles emigrants. 2. turpinājums

Lai arī agrs rīts, lidosta jau pilna ar cilvēkiem un pie lidsabiedrības „Wizzair” bagāžas nodošanas un pasažieru reģistrācijas stenda it sevišķi. Kopā ar Inesi izstāvam garo rindu, reģistrējamies lidojumam un nododam bagāžu. Paldies Dievam, nekādu starpgadījumu nav, jo kopējo čēmodānu svaru biju iepriekš nosvēris un tas nepārsniedz noteiktos 30 kg katram. Pretējā gadījumā dabūtu kaut ko mest ārā, atstājot turpat lidostā. Par šādiem gadījumiem bija bieži dzirdēts no paziņām. Tomēr izejot muitas kontroli man sākas problēmas. Jaunie, pret terorismu vērstie lidošanas noteikumi, neatļauj iekāpt lidmašīnā pasažierim ar gāzes šķiltavām, kurām ir turbo liesma. Manējās ir dārgas, apzeltītas šķiltavas, ko man dāvināja darba biedri dzimšanas dienā 2000. gadā, kad vēl biju kopuzņēmuma „Cord Ltd.” direktors. Līdz gātes atvēršanai un iekāpšanas reģistrācijai palikušas 10 minūtes un redzu, ka muitnieks jau „uzlicis aci” manām šķiltāvām. Paliek tikai viena iespēja, doties atpakaļ uz uzgaidāmo zāli un izdedzināt visu gāzi, kas iepildīta šķiltavās, un no jauna iziet muitas kontroli. Bet vai paspēšu ? Šķiltavas pats vakar uzpildīju, duraks tāds. Mirkli minstinos. Nē, nevar riskēt ar lidojumu un Inesi, kas domīga stāv man blakus un vēro radušos situāciju. Zobus sakodis atstāju šķiltavas muitniekam, sapakoju savu plecu somu, un dodamies uz reģistrāciju. Dusmas par šķiltavu zaudējumu man nepāriet līdz iekāpšanai lidmašīnā. Varbūt esmu snobs, varbūt bobs, varbūt dogs un sazin kas vēl, bet zaudēt mīļas lietiņas, ko ilgstoši esmu lietojis ikdienā, man ir skumji un sāpīgi. Tikai , kad lidmašīna jau izurbusies cauri mākoņiem, izlīdzsvarota un motori sāk vienmērīgi dūkt, nomierinos un pamazām iemiegu.

Lutonas lidostā mūs sagaida smaidīgais Didžels un mēs sirsnīgi apkampjamies, jo neesam tikušies gandrīz 3 gadus.

- Hei, how are doing, bloody boy ?, viņš man uzsit pa abiem pleciem.

- I’m fine, Herr Šūmaher, atsaku un iepazīstinu ar Inesi.

- Labdien, sinjorita bonita ! , Didzis sniedz viņai roku un turpina izturēties nepiespiesti, kaut gan nebiju viņu informējis, ka man līdzi lido meitene no Latvijas. Sametam čemodānus fordā, piesprādzējamies un Didzis sāk gāzēt. Var saprast, ka Šūmahers, kā draugi bija viņu iesaukuši straujā un agresīvā braukšanas stila dēļ, nebrauc pirmo reizi no Lutonaas uz Wellingboro. Sākam pļāpāt par manu izlaidumu un dzīvi un darbā iekārtošanās iespējām Wellingboro. Didžuks palicis nobriedušāks, to var redzēt pat pēc sejas, straujāks un šiverīgāks, ik pa brīdim viņam zvana mobilais un viņš risina problēmas gan dodot pamācošus rīkojumus, gan uzbraucot un izlamājot sarunu biedru. Pa to laiku abi ar Inesi pa mašīnas logu vērojam svešo zemi, traucoties pa pārpildīto M5 četrrindu autostrādi. Neko daudz gan redzēt nevar, abās pusēs padzeltējusi zāle un krūmi, tikai uzbraucot paugurā paveras skats uz iekoptām pļavām un labības laukiem, kas sadalīti četrstūros ar akmens krāvumu žogiem jostasvietas augstumā. Šur tur tālumā var redzēt fermeru mājas ar brūniem dakstiņu jumtiem, ieskautiem koku lapenēs.

- Tā, vecais. Didzis, pabeidzis kārtējo telefona sarunu pagriežas pret mani,

- Vakar Andris aizlidoja uz Latviju atvaļinājumā uz 2 nedēļām, padzīvosiet viņa istabā, un pa to laiku mums kaut kas cits jāsameklē. Internets mūsu mājā nav. Iepriekšējie īrnieki vai varbūt saimnieks pats, Dievs viņu zin, nav nomaksājis tīkla operatoram vairākus simtus mārciņu, un tas ir atslēdzis netu. Neviens negrib izmest tādu naudu, par trim simtiem te var nopirkt normālu autiņu, ja labi pameklē. Šo fordu es nopirku par 4 simtiem un skrien kā bitīte, pats redzi. Bet es Tev nopirku „Virgin” satelīta čipu, sālīti tas ir , bet 2 nedēļām pietiks. Uzskati, ka tā ir mana dāvana Tev izlaidumā.

- Nu OK, paldies dēls.

- Tev būs maksimāli ātri jānokārto un jādabū national insurance numurs, jo bez tā Tevi neviena aģentūra darbā neņems. Tad pirmos 3 mēnešus šeit var strādāt tapat, bet pēc tam ir jānokārto oficiāla darba atļauja. Ko un kā, es Jums parādīšu un paskaidrošu. Kad tiksim galā, uzreiz jāsazvana Job Centre, kurš atrodas Bedfordā, apmēram 20 kilometru attālumā no Wellingboro uz Londonas pusi. Ir jāpiesaka vizīte, appointment, bez tā te nekas nonotiek , tāda ir kārtība. Tad Tev steidzami jāatver bankā konts, bet ar to var būt problēmas, kamēr Tev nav darba. Tagad bankas prasa izziņu no darba devēja un izziņu no dzīves vietas. Kad es te sāku 3 gadus atpakaļ bija daudz vienkāršāk, bet tagad britu valdība pamazām pievelk skrūves, lai emigrantus piespiestu strādāt un vismaz kaut kā kontrolētu tos cilvēku pūļus, kas no austrumiem te gāžas iekšā.

- Apmēram man skaidrs, rīt sestdiena, vai bankas strādā ?

- Jā, kaut kur līdz diviem, bet arī, vispirms jāpiesaka appointment.

- Izziņu par adresi es Jums no saimnieces dabūšu, esmu noīrējis māju Albert Road, viņš pasmaida.

- Īres maksājumus, gāzes un komunālos rēķinus, kā arī council tax, kas ir kaut kas līdzīgs īpašuma nodoklim Latvijā, maksāju es. Pārējie mājas īrnieki maksā man. Mājā ir 4 istabas, halle un virtuve, bet tūlīt paši visu redzēsiet.

Un pēc līkumošanas pa ieliņām, futbola stadionam paliekot pa labi , fords iegriež ieliņā, kuras abās pusēs, cik vien tālu redz, rindojas divstāvīgas rindu mājas ar sarkaniem jumtiem un apstājas. Didzis palīdz man nest čemodānus un parāda istabu otrajā stāvā, blakus viņējai. Istabiņa nav liela, tajā ir dzelzs gulta ar kapara bumbām galvgalī, divdurvju skapis, televizora galdiņš ar lielu televizoru un skapītis pie gultas. Sanesam čemodānus un atstājam Inesi kravājoties, kamēr Didzis aicina mani dārzā uzpīpēt un atvilkt elpu.

Nokāpjam lejā, un, izgājuši cauri nelielai hallei ar mīkstu ādas dīvānu un tādu pašu vienvietīgo krēslu, nonākam virtuvē. Didzis atrauj vaļā vienu no ledusskapjiem , paķer divas skārdenes ar alu un attaisa man durvis uz dārzu. Nelielajā placī, ko no ārpasaules nošķir ar zaļiem vīteņaugiem biezi noaugušas sarkanu ķieģeļu sienas, atrodas apaļš bieza stilka galdiņš uz dzelzs kājām un četri masīvi koka krēsli. Atraujam vaļā alus bundzās, aizsmēķējam un Didzis prasa man:

- Nu kāds iespaids ?

- Visumā labs, šur tur gan prasās piekrāsot apdauzītās durvju ailes

- Neviens īrētā mājā neko nedara, visi dzīvo kā ir , tā ir saimnieces problēma. Tā jau mēs ar Zinti, te daudz ko esam saremontējuši, gan durvis, gan dušas, gan atslēgas salikuši.

- Nē, nē viss ir čikiniekā. Cik man būs Tev jāmaksā par istabu ?

- Pagaidām neko, Andris prom braucot visu nomaksāja. Rēķinies ar viņu.

- Skaidrs.

Pēcpudienas saule spoži spīd tieši acīs, un izdzertais alus kopā ar cigareti viegli iesit man galvā.

- Kas vēl te dzīvo ?

- Pašlaik visi ir darbā, es speciāli paņēmu brīvdienu. Kas Tev tā par dāmīti? Tu man neko neteici !

- Mēs ar Inesi esam mēnesi pazīstami un, lai arī biļeti es biju nopircis, līdz pēdējai dienai nebiju īsti drošs, viņa brauks vai paliks pie vīra.

- Precējusies ?!

- Jap.

- Nu Tu dod, vecais !

- Un kā Tev te ar meitenēm ?

- Nu ir jau ir. Viena angliete, strādā pilsētas domē. Meitene tā neko, šovakar te būs tautiešu alus tusiņš par godu Tavai atbraukšanai, varbūt Sūzija arī ieskries, tad redzēsi.

Didzis ir puika kā briedis, pāri metrs deviņdesmit augumā, plecīgs un šarmants, glīts no vaiga, ar acīmredzamām aktiera dotībām, kā jau visiem mūsu dzimtas vīriešiem, un krietnu humora devu iekšā. Trīs gadus dzīvodamies pa Angliju, viņš bija pabeidzis angļu valodas kursus, saņemot sertifikātu par C1 līmeni, kas ir augstākais iespējamais personai, kurai angļu valoda nav dzimtā. Tāds arī angļu meiteni var nolenkt kā skābeni. Līdz šim esmu redzējis divas viņa meitenes. Aigu, pirmo mīlestību vidusskolā, ar kuru viņš satikās kādu gadu, vai ? Un mīlīgo skaistuli no Dundagas, septiņpadsmitgadīgo Kaču, kurā viņš bija iemīlējies līdz ausīm, kad pašam jau bija divdesmit viens. Toreiz Didzis šad un tad atbrauca apciemot mani laikā, kad es dzīvoju un ārstējos Dundagā. Tēvs ieskatījās mātē, bet dēls meitā. Tas bija pat uzjautrinoši mums visiem četriem. Ede jau sāka Didzi ķircināt, nu kad tad lūgšot Kačas roku. Didzis viņai patika, slavēja tos abus par skaistu pāri un bija skaidrs, ka šāds Didža gājiens būtu vēlams un atbalstāms. Vīriešu rokas šajās mājās bija ļoti nepieciešamas. Plēsdamās pa dzīvi viena pati ar divām meitām, viņa bija uzstutējusi palielu plēves siltumnīcu un jau vairākus gadus bija republikā atzīta paprikas, tomātu un ķirbju audzētāja, kuras šķirņu kolekcija bija skaitāma simtos eksemplāru. Māju kopā ar sešpadsmit hektāriem zemes un dažiem meža, Ede bija mantojusi no savas vecāsmātes, apkārtnē sauktas arī par “Ābeļu raganu”. Arī Ede un Kača bija raganas, spējīgas dziedināt, noņemt lāstus, redzēt iepriekšējās dzīves, pareģot nākotni zīlējot Taro kārtīs un ko tik vēl ne. Sevišķas, brīnumainas un neparastas spējas bija Kačai, kura acīmredzot, šo dāvanu bija mantojusi no vecvecmammas.

Pirms ķerties pie jauna pacienta ārstēšanas, dziednieki vienmēr prasa atļauju augstākiem spēkiem. Esmu daudz lasījis par Bulgārijas Vangu. Cilvēks izstāv garu garo rindu, bet Vanga cietā balsī aizsūta prom. Tātad šis cilvēks nav bijis cienīgs saņemt augstāko spēku palīdzību. Nereti esot bijuši gadījumi, kad Vanga pateikusi, lai iet, izdara to un to, kādu labu Dievam tīkamu darbu un tad nāk vēlreiz. Desmit gadus atpakaļ biju tā sarāvis muguru, ka staigāju pa māju līks kā jūrmalas priede. Dabūjis dziednieces telefona numuru, es piezvanīju dziedniecei Lidijas kundzei uz Jelgavu. Viņa pateica, ka vispirms jānoskaidro, vai atļaus man palīdzēt. Lai nosaucot savu vārdu, uzvārdu, dzimšanas datumu un gadu. Kad otrā dienā piezvanīju vēlreiz, Lidijas kundze pateica savu adresi un nolika vizītes dienu un laiku. Lidijas kundze, svarā pie simts divdesmit kilogramiem, ir specializējusies tieši uz muguras traumām. Bez tam esmu sapratis, ka liels svars dziedniekiem nav ķermeņa izlaidība, bet gan profesijas nepieciešamība. Tas ir enerģiju akumulators, ar kādām viņi strādā. Enerģijas ir milzīgas, parasts cilvēks no tām vienkārši izjuktu. Bet vēl svarīgāk ir spēt atjaunoties pēc dziedināšanas seansiem. Kaut ko tik apbrīnojamu es vēl nebiju pieredzējis. Nekāda šarlatānisma, perfektas zināšanas par cilvēka skeletu, tā funkcijām un nervu kanāliem. Vispirms mēs minūtes piecpadsmit papļāpājām. Viņa izstāstīja, ka katru gadu braucot uz Tibetu, lai papildinātu savas zināšanas. Ers izstāstīju par saviem jogas treniņiem un pašdziedināšanas spējām. Viņa apstiprināja, ka es varu dziedināt, taču ieteica neķerties pie tā, kamēr vispirms neesmu apguvis atjaunošanās tehnikas. Bez tā rezultāts varot būt ļoti bēdīgs man pašam. Vispirms viņa paņēma manu plaukstu un šūpināja virs tās baltā diegā iekārtu stikla piramīdu ar aso galu uz leju:

- Tā. Asinsspiediens Tev ir simts divdesmit uz astoņdesmit, cukurs pieci komats septiņi. Es burtiski apstulbu. Neviens vien viltus dziednieks būtu pateicis simts piecdesmit uz simts, kas atbilstu manam izskatam un gadiem. Tas ir trīsdesmit gadu orientēšanās treniņu rezultāts. Savu asinsspiedienu es regulāri mēru, jo trenējos ar lielām slodzēm, un ir svarīgi nepārtrenēties. Man ir iegūtaiis II pakāpes diabēts. Kad 2000. gadā mani pusdzīvu aizveda uz Ventspils ostas slimnīcu man cukurs bija deviņpadsmit. Galvenais ārsts sasauca pērējos, laināk paskatīties uz dzīvu līķi. No tā laika es katru rītu dzeru cukura zāles un viss ir ok. Pirms braukšanas pie Lidijas, es aptiekā izmērīju cukuru. Tas bija 5, 7. Lidija mani nolika uz tahtas un ar rokām sāka bīdīt manas muguras izlekušos skriemeļus atpakaļ. Trakākais tas, ka es to jutu. Es jutu, kā tas skriemelis lēnām bīdās un nostājas savā vietā.

Kad pirmajā tikšanās reizē abas ar Kāču mani diagnosticēja, Ede teica:

- Nu, Kalēj ! Tev ir blats pie pašas Dievmātes !

Mājas Ābeļu ragana bija uzcēlusi uz vairāku āderu krustpunkta, no kurām viena bija izteikti spēcīga, saukta arī par „zelta dzīslu”. Līdz ar to mājas iemīnieki nepārtraukti atradās spēcīga enerģētiska strāvojuma ietekmē. Mājas pašas regulēja, kam tur būs dzīvot un kam ne. Jau trīs cilvēki bija aizgājuši no šīm mājām, nevarēdami izturēt šo spēcīgo, nepārtraukto zemes enerģijas plūsmu, kas īpašās dienās sasniedza savu maksimumu. It kā paradoksāli. Biju dzirdējis, ka guļot uz āderu krustpunktiem, esošās veselības kaites un to izpausmes tikai pastiprinās, taču šeit bija otrādi. Taču tikai tiem, kurus māja pieņēma. Ja cilvēka radītās vibrācijas nesakrita ar mājas vibrācijām, radās spēcīga disonanse, kura pakāpeniski pieauga līdz tādam līmenim, kad kādam bija jābēg. Vispims mani un pēc tam arī Didzi šī vide pieņēma. Kā skaidroja Ede, tad desmit gadus viņa šeit plēsusies viena tāpēc, ka raganas nemaz nedrīkst dzīvot kopā ar kuru katru vīrieti. Vīrietim pašam jābūt ar iedzimtu augstu enerģētikas līmeni, lai spētu šajā vietā dzīvot. Pirms mēs ar viņu satikāmies, kā pacients ar dziednieku, es biju četrus gadus nodarbojies ar jogu. Katru dienu, saulei lecot, es veicu specālus Tibetas mūku fiziskus vingrinājumus un meditācijas. Kad pabiju vizītē pie Dalailamas personīgā ārsta, laikā, kad viņš viesojās Rīgā, viņš, saņēmis ar diviem pirkstiem manu delnu pamatnes, man par lielu izbrīnu, teica : „Jūs esiet sasniedzis treniņos visu, ko neiesvētīts cilvēks var sasniegt. Lai ietu tālāk, Jums ir nepieciešams Skolotājs. Tādu Jūs atradīsiet Tibetā. Jā vēlaties doties turp, es Jums uzrakstīšu savu savu rekomendāciju un Jūs pieņems. Padomājiet, un pēc trim dienām atnāciet pie manis vēlreiz. Toreiz es ilgas stundas nosēdēju pie sava strautiņa augšpus Melnezeram, kur, skatoties, kā straumīte burbuļo pāri smilšainajai gultnei un sīkajiem olīšiem, man īpaši labi veicās kontaktēties ar Visuma kopdomu. Saņēmis man nepieciešamo padomu, es aizbraucu vēlreiz pie Dalailamas ārsta un pateicu:

- Paldies, ser, bet es palieku tur, kur esmu.

Viņš pasmaidīja, it kā jau iepriekš būtu zinājis manu lēmumu:

- Neaizmirstiet par treniņiem, turpiniet, un paspieda man roku.

Jogiem ir teiciens – ja būs skolnieks, skolotājs atradīsies. Un manā dzīvē, tiesa gan visai neparastos apstākļos, tāds atradās Edes personā. Viņa teica, ka man ir ļoti augsta enerģētika, daudz augstāka, nekā parastam cilvēkam, un ka viņa redzot mau pirkstu galos zilas liesmiņas. Es varot ar rokām ārstēt cilvēkus un ar domu spēku pats sevi, bet neredzamajā pasaulē labāk man nelīst. Zinot Kačas neparastās spējas redzēt pagātni, Didzim iesākumā bija liela pietāte pret Kaču, tāču ar laiku, kopā pastaigājoties, runājoties un daudz laika pavadot kopā, viņi viens otrā samīlējās. Arī Kačai patika staltais puisis, kurš jau bija vīrietis, atšķirībā no desmitās klases zēniem skolā. Īpaša vieta mežiņā aiz mājas bija simtgadīgā ozolu birzs, kuras vidū atradās īpašais lapsu akmens ar plakanu virsmu, uz kura lapsas nāca gulēt un ārstēt savus mežā gūtos ievainojumus. Akmens plakanajā virsmā bija apbrīnojami pareizas formas ovāla iedobe, akurāt tik liela, lai saritnājusies lapsa tur varētu iegulties kā gultā. Akmens ķērpis bija pilns ar lapsu spalvām, kas tur palikušas, kažoka maiņu laikos. Akmens atradās simtgadīgu ozolu birzī , tieši pašā pauguriņa centrā, ap kuru pletās neliels klajums, brīvs no kokiem un krūmiem, vasarā pilns ar meža zemenēm. Ne vienreiz vien pats redzēju, kā lapsa slinki noslīd no tā nost un negribīgi pazūd krūmos. Līdz pauguriņam ozolu birzī bija jāiet kāds kilometrs, pa līčloču purvainu taku, kuru iestaigājuši meža zvēri. Sajūta jau ejot turp bija dīvaina. Visapkārt dūksnājā augošas, līkas purva priedītes un sīki sagriezušies bērziņi, smilgu čemuri, kurus šur tur apvij dzērvenājs. Pēkšņi takas galā nez no kurienes izaudzis smilšains pacēlums apmēram simts metru garumā un piecdesmit platumā, un uz tā simtgadīgi ozoli. Pie akmens bieži nācām kopā ar Edi, bet citreiz nācu viens pats. Tad iztēlē redzēju klajumā ugunskuru, bet uz akmens sēžam vecu sirmgalvi ar garu baltu bārdu un garu spieķi ar noliektu galu vecīgajā rokā – seno latvju zintnieku, krīvu. Citreiz atkal redzēju vairākus ugunskurus ar liesmām stiepjamies debesīs, bet tiem apkārt dejojam kailus puišus un meitas ar vainadziņiem galvā. Senču svētvieta, krīva mājvieta īpaši enerģētiskā vietā ? Biju lasījis par senajiem krīviem, kuri dzīvojuši nošķirti no pārējās cilts, glabājuši senās zinības un tradīcijas un varējuši sarunāties ar Laimu, Pērkonu, Jumi un citiem senlatviešu dieviem. Ceļu pie krīva esot zinājuši tikai daži cilts jaunekļi, kurus pats krīvs izraudzījis un skolojis par saviem pēcnācējiem un zinību pārņēmējiem. Krīvs esot zinājis, kāda šogad būs raža un vai bites labi nesīs medu un devis padomus, kad laicīgi vajag sākt veidot labības uzkrājumu neražas gadiem. Devis svētību jaunajiem pāriem un zinājis pateikt, kas būs pirmais bērns, puika vai meitene. Krīvi sargāja cilti no ļaunajiem gariem un prata pareģot nākotni. Kad jautāju par to Edei, viņa atbildēja, ka šeit ir sena svētvieta, enerģētiski ļoti spēcīga vieta, kas atrodas uz tās pašas „zelta dzīslas”, kur viņas māja.

Pie Edītes mani, noasiņojušu un knapi dzīvu no traumas pakausī, kas bija radusies no kritiena pret čuguna radiatoru, atveda mana krustmāte. Pirms tam divas nedēļas no vietas biju dzēris pa litram viskija dienā, praktiski neko neuzkozdams, un organisms pilnībā bija pārslēdzies uz alkohola kalorijām un bija tuvu sadegšans robežai. Iemesls tam bija notikums medību atklāšanas dienā. Mana jaunā un skaistā sieva Diāna, ar kuru biju nodzīvojis kopā septiņus gadus, izmantojot gadījumu, ka biju medībās, izlaupīja mūsu māju. Vairākās mašīnās, kopā ar savu mīļāko, čečenu pēc tautības, aizbēga uz hoteli Vaivaros. Medību atklāšana vienmēr ir īpaša diena visiem medniekiem. Gandrīz pusgadu nesatikušies pilnā sastāvā, tie triec jokus uz nebēdu, un atkal tiek vilkti laukā kuriozi notikumi no iepriekšejēm sezonām. Todien medības bija veiksmīgas, jēgeri jau agrā gaismiņā bija izlūkojuši kādā kvartālā kāds zvērs ir un atlika tikai to nolenkt un uzdzīt virsū šāvēju rindai. Man nekad vēl nebija izdevies nošaut jelkādu zvēru, likās, ka tie specīāli iet virsū kaimiņu mastiem, bet ne man. Man tas bija apnicis un es labprāt pieteicos par dzinēju, jo medījumu vienalga dalīja visiem vienādi. Izņemot šāvējam tika gods, ko norādīja svinīgi pie cepures piespraustais egles zariņš, dzīvnieka sirds un tā ragi, vai ilkņi. Neviļus man kolektīvā bija izveidojies īpašs statuss - es biju “galma muzikants”. Šajā statusā ar medību kolektīva vadītāja, bijušā jūras desantnieka Flotes rīkojumu, tiku atbrīvots no meža zvēru dīrāšanas un sadalīšanas darbiem, pa to laiku man bija atļauts nom