Dvēseles emigrants. 1. turpinājums

Svinīgi tiek ienests RTU karogs, un atskan Latvijas valsts himna, kas mani no pārdomām atgriež realitātē. Pēc vairākām profesoru un administrācijas darbinieku uzrunām, Rektors, tērpies savā purpura mantijā un tādas pašas krāsas cepurē ar amata ķēdi uz krūtīm, uzsāk diplomu pasniegšanas ceremoniju, izsaucot studentus alfabēta kārtībā. Kad pienāk mana kārta, pirmais roku spiež „ MBA - Innovation” programmas direktors Modris Ozoliņš, tad Buskerudas Universitātes Prorektors, profesors Gjelstāds un visbeidzot Rektors Ivars Knēts pasniedz man zilo diplomu ar RTU ģērboni uz vāka un saka:

- Par drosmi un varēšanu !

Laikam jau esmu viens no vecākajiem maģistrantiem RTU vēsturē. Zināmas šaubas, iestājoties Starptautisko programmu nodaļā, manī bija, jo baidījos, vai smadzenes nebūs galīgi ierūsējušas. Tomēr jau pēc mēneša, strādājot grupās kopā jaunajiem, es aizmirsu, cik man gadu un atkal sajutos kā pilnvērtīgs un delverīgs students.

Kad diplomi un apsveicēju ziedi saņemti, visi reizē metam cepures augstu gaisā un kliedzam:

- Mēs to paveicām !

Vēl tikai fotogrāfēšanās ar pasniedzēju kolektīvu, kursa biedriem un viesiem, un tad docents Ozoliņš atgādina:

- Pēc čētrām stundām gaidu Jūs visus uz balli Arhitektu namā Vecrīgā !

Atdodu mantiju atpakaļ garderobē un kopā ar saviem nedaudzajiem sveicējiem, kuriem vēl pievienojusies mana krustmeita Elvita, dodamies uz restorānu pusdienās. Laiks līdz ballei kaut kādā veidā jānovelk. Zināms neveiklības moments manī ir saistībā ar Ineses klātbūtni. Diezin ko dēls nodomās un ko izstāstīs manai pirmajai sievai, manu bērnu mātei Tukumā. Toties es zinu, ko māte atbildēs:

- Ak tad vecajam jāklim atkal kaut kas nogājis greizi, ja reiz sievas vietā uz izlaidumu bija mauku atstiepis.

Apsēžamies pie iepriekš rezervēta galdiņa „Kaļķu vārtos”, pateicos visiem par ziediem un izrādīto pagodinājumu. Veicam pasūtījumu oficiantam, un es uzsāku sarunu ar Frīdi. Nebijām tikušies kopš vidusskolas laikiem, bet kad „draugos” uzrakstīju Frīdim, ka man būs izlaidums, viņš nekavējoties paziņoja, ka obligāti ieradīšoties, lai es precizējot vietu un laiku. Frīdis tāds ir bijis vienmēr, cik es viņu atceros. Uzaudzis leišmalē astoņu bērnu ģimenē, viņš neslēpa savu sirsnību un pieķeršanos kādam, jo viņam tā bija parasta, normāla lieta.

- Nemaz neesi izmainījies, veco zēn.

- Ē , ko nu muldies, mati no manas gudrās galvas jau pasen kā aizbēguši, Frīdis lēni novelk sev raksturīgajā runas manierē un pasmaida.

- Tad tu joprojām pa Auces vidusskolu ?

- Jā, pēc fizmatu beigšanas kādus četrus mēnešus mācīju fiziku Salacgrīvā, bet pēc tam piedāvāja Auci, un jau gandrīz divdesmit gadi, kopš esmu tur.

Zināju, ka Frīdis ir laimīgi precējies ar savas skolas literatūras skolotāju, mīl fotogrāfiju, raksta dzeju, makšķerē un viņiem ir divas pieaugušas meitas.

- Vēl uzskrien šad tad ? Vidusskolas pēdējās klasēs un Universitātē Frīdis cītīgi trenējās pusgarajās distancēs.

- Nē, tagad vairs tikai tik cik ar makšķeri pa Susēju pavandos, kad aizbraucu pie senčiem uz Grīcgali. Un Tu, ar kompasu pa mežiem vēl dauzies ?

- Es gan vēl pagājušajā „Magnēta” vasaras sezonā kādus 20 mačus noskrēju, bet šogad nesanāca studiju dēļ, ļoti saspringtas pašas beigas bija. Un nesanāks arī, jo rīt lidoju prom uz Angliju, tur maģistriem maksā lielākas algas.

Frīdis paceļ vienu uzaci tipiska skolmeistara stilā, un klusējot vaicājoši paskatās uz mani pāri biezajiem briļļu stikliem.

- Mēs ar Inesi rīt no rīta lidojam uz Lutonas lidostu Londonas tuvumā.

Frīdis paceļ arī otru uzaci un mazliet pastiepj uz priekšu sakniebtās lūpas. Tusējot kopā ar Inesi iepriekšējās divas nedēļas līdz šūšanas kursu beigām, biju viņai piedāvājis doties man līdzi uz Angliju, kaut vai uz pāris nedēļām. Biju jau sapratis, ka romāns ar mani viņai ir sen briedis protests pret despotisko vīru un iespēja atriebties. Rezultātā viņa šorīt bija izgājusi no mājām ar diviem čemodāniem, un, pamājot vīram slaidu „arrivederči sinjore” , iekāpusi Rīgas vilcienā. Viņa bija sagatavojusies šodien kopā ar mani nosvinēt izlaidumu un rīt lidot prom. Uz balli Arhitektu namā gan atteicās nākt. Neesot līdzi tam piemērota apģērba, bez tam gribot vēl apciemot radus Rīgā.

Nomaksājis rēķinu un atvadījies no visiem, cauri Vecrīgai dodos uz Arhitektu namu, jo ballītei noliktais laiks ir klāt. Kamēr sēdējām restorānā, debesis ir noskaidrojušās, un saulīte lēkā pa Vecrīgas torņiem, tikai šur tur iespīdot šaurajās ieliņās. Atsitu žaketi vaļā un dziļi ievelku svaigo gaisu. Brīvība, brāl, lai dzīvo brīvība ! Nost ar visu veco un sasmirdušo ! Tu esi brīvs kā putns gaisā ! Visi vārti beidzot ir vaļā, nekādu kreņķu vairs ! Uz priekšu veco zēn, mēs vēl šo to varam šajā pasaulē ! Atstājis lietussargu Aritektu nama pirmajā stāvā, kāpju augšup uz otro, no kurienes skan pieklusināta mūzika un balsu čalas, ik pa brīdim atskanot dzidriem un skanīgiem sieviešu smiekliem. Deju zālē aizkari ir aizvilkti un gaismas izdzēstas, radot mierīgu un intīmu atmosfēru. Tikai viens gaismeklis pie pretējas sienas ļauj saskatīt krēslu rindu pa zāles perimetru un jaudīgas tumbas uz statīviem zāles stūros. Dodos cauri tai un nonāku nelielā virtuvītē, kuras vidū uz galda rindojas uzkodu kalni un bariņš dazādu marku vīna pudeļu. Pasniedzēji un absolventi, ar vīna glāzēm rokās, stāv bariņos un aktīvi diskutē. Apsveicinos un tieku uzaicināts justies brīvi un pašam apkalpoties. Turpinu ar savu iecienīto bordo, tikai šoreiz tas ir klasi augstāks par „Boron de Lestac”- „Mouton Cadet” no barona Rotšīlda vīna darītavas. Dievīgs vīns ar nelielu upeņu garšas buķeti. Nomalkoju šo saules nogatavināto dzērienu un aplūkoju telpas interjeru. Līdzīgi kā deju zālē, arī šeit sienas ir baltas. Augšup līdz griestiem, tumši brūnas, matētas lakas pārklāti, profilēti ozolkoka dēļi, tādi paši plaukti, durvis un durvju ailes. Arī kamīns pieskaņots: viss balts ar tumšu ozolkoka apdari vietā, kur sākas slīpums ar ieeju skurstēnī. Vienkārši un glīti. Darbu kvalitāte izpildīta uz „ūsiņu”, arhitekti taču savā prezentācijas namā haltūru netaisīs. Papļāpāju ar Milleru un pieeju pie kursa administratores Ingrīdas. Skaista un smalka sieviete apmēram manos gados, bieziem, tumši brūniem matiem līdz pleciem un tādām pašām tumši brūnām acīm. Viņā iemīlējos jau iesniedzot dokumentus studijām. Ir man viens sieviešu tips, kurām vienmēr būs priekšroka salīdzinot ar citām. Un Ingrīda ir trāpījums desmitniekā. Bet neko, viņa ir laimīgi precējusies. Kad izstāstu Ingrīdai, ka esmu atmetis laulībai ar roku, un jau rīt dodos meklēt laimi uz Angliju, viņa paceļ skropstas, ieskatās man sejā un ar nopūtu saka :

- Es Tevi zināmā mērā apskaužu Jāni, lai Tev veicas !

Tūlīt arī jāiet uz deju zāli, kur sastājamies puslokā ap gaismas avotu un gaidām uzrunu, jo ir ieradies arī norvēģu profesors Gjelstāds. Sirmais profesors, kurš 30 gadus ir vadījis Buskerudā NATO rūpnīcu ar 5000 strādājošiem, paņem vīna glāzi un lēnam sāk uzrunu angļu valodā.

- Neko nebaidieties savā turpmākajā karjerā , viņš pieklusinātā balsī lēnām saka,

- Ņemiet no dzīves visu ko tā dod, neatraidiet nevienu piedāvājumu, jo tas ir tikai ceļa sākums. Jūs neziniet, kas Jūs gaida jau aiz pirmā līkuma. Esiet drosmīgi, jo es zinu, ka tagad Jūs esiet labi sagatvoti jebkuriem pārbaudījumiem uzņēmējdarbības jomā. Es Jums novēlu pēc iespējas ātrāk izdarīt savas pirmās kļūdas, un lai Dievs stāv Jums klāt ! Prozit !

Asaras sariešas man acīs un ilgi turētais emocionālais saspridzinājums laužas uz āru. Kas par tostu ! Septiņdesmitgadīgo, sirmo viesprofesoru, viņa vitalitāti un gudrību mēs apbrīnojām jau no pirmajām viņa lekcijām. Esiet drosmīgi, ņemiet no dzīves visu, ko tā Jums dod . . .Sākas dejas un es izgriežu pirmo valsi ar Sanitu, tad otro ar Ingrīdu. Visi smaida un priecājas, arī kursa administrācijai beidzot būs atelpa - piektais izlaidums ir palaists pasaulē. Iemalkoju vēl vīnu un, kamēr runājos ar Inovāciju kursa pasniedzēju, docentu Cimdiņu zālē sāk spēlēt džaivu. Es paskatos uz jauniņo Agnesīti galdam otrā pusē. Viņa sapratusi manu skatienu, mīļi pasmaida un kā Džons Travolta novelk gar seju pirkstus sagāzta “V” burta veidā. Neatraujot no manis skatienu no manis viņa noliek savu vīna glāzi uz galda. Viss viņas stāvs liecina par tīģera gatavību lēcienam.

- Agnesīt, vai Tu dejosi ar mani ?

Viņa draiski pasmaida un pirmā dodas uz deju zāli. Pa ceļam ātri nometu žaketi uz krēsla un mēs nododam džaivu tā, ka kurpju zoles pie grīdas neskaras. Šo deju biju mācījies deju kursos pie Lauras Kosītes un jutos droši un pārliecinoši. Dejai beidzoties, Agnese apliek abas rokas man ap kaklu, mūsu deguni uz mirkli saskaras, un tad viņa sāk lēni liekties atpakaļ. Uztveru viņas kustību un ar abām rokām apķēris viņas lapsenes vidukli lēnām laižu viņu arvien zemāk. Viņa izliecas, un kā balerīna atmet sakrustotas rokas aiz galvas un aizver acis. Mana seja ir tuvu pie viņas jaunavīgajām krūtīm , kas pēc dejas strauji cilājas. Klātesošo aplausiem skanot, teatrāli paklanījušies, smagi elpodami dodamies atpakaļ uz virtuvi. Saskandinot glāzes, paskatamies viens otram acīs un man liekas, ka netverama dzirkstelīte nozibeņo starp mums. Agnese ir tieši divas reizes jaunāka par mani.

- Paldies Tev par deju, Jāni.

- Tev paldies Agnesīt, man bija patiess baudījums, turēt Tavu slaido augumu savās rokās. Bet vai Tu atliecoties nebaidījies , ka varu Tevi nenoturēt ?

- Es zinu, ka Tev var uzticēties Jāni, bez tam man tajā brīdī tieši tā gribējās, un es bez domāšanas ļāvos improvizācijai. Malkodami vīnu mazliet papļāpājam, atceramies, kā mēs grupā taisījām automātisko briļļu tīrītāju, kā stundām strīdējāmies. Augstpapēžu kurpēs Agnese ir vienā augumā ar mani. Viņa pienāk man klāt un ar savām pilnīgajām lūpām viegli pieskaras manējām.

- Mums jāiet, visi jau dodas prom.

Pasniedzu viņai elkoni un nokāpuši pa lēzenajām kāpnēm, izejam uz vakara saules apspīdētās ielas. Agnese atkāpjas dažus soļus un pamāj man ar rociņu:

- Saudzē sevi tālajās zemēs !

Pagriezusies, viņa, kurpju papēžiem klaudzot pret Vecrīgas bruģi, enerģiskiem soļiem aizsoļo uz Saeimas nama pusi. Noskatos uz viņas aizejošo smuidro stāvu un nodomāju, cik labi, ka Dievs ir radījis sievieti. Bez viņām dzīve būtu viena vienīga gaļas mašīna un puspelēka tumsa. Viņas spēj vīriešus celt septītajās debesīs un sviest dziļi depresijas peklē. Vīt virves no mūsu nerviem un uzburt ziedošas pļavas. Padarīt visnotaļ prātīgu vīru par ēzeli un jampampiņu. Viņu dēļ vēsturē ir bijuši kari, kur asinis lijušās straumēm, viņu dēļ karaļi ir atteikušies no troņa, un viņu dēļ brālis ir nokāvis brāli.