Dveseles esmigrants. Sākums.

Šodien ir mana Lielā diena. Tieši šodien es ar trīsdesmit gadu atstarpi vēlreiz kāpšu uz RTU Lielā aula skatuves, lai no Rektora rokām saņemtu diplomu par šīs cienījamās mācību iestādes beigšanu. Šoreiz tas būs Master of Business Administration diploms. Ar prātu to tā isti vēl nevaru apjaust, tikai svaigi izgludinātās pelēkā uzvalka bikses, kas mazliet elektrizējušās apglauž manas kājas un sarkanu rožu pušķis uz džipa aizmugurējā sēdēkļa, man tīri fiziski to atgādina. Šajā jūnija dienā uz visiem laikiem noslēdzas mans mācību maratons divarpus gadu garumā. Es piecdesmit divu gadu vecumā pirmo reizi uzvilkšu melno maģistra mantiju un uzlikšu galvā absolventa četrstūreni. Kad divarpus gadus atpakaļ es iestājos RTU maģistratūrā, dēli man jautāja :

- Tēt, kapēc Tev to vajag ? Mana atbilde ietvēra 3. punktus:

Pirmkārt, bija 2008.gada rudens, un runas par Parex bankas krahu jau klīda pa Rīgu, firmas un firmeles sāka nemaksāt viena otrai jau vasarā, un šī tendence pamazām kļuva visaptveroša. Man bija skaidrs, ka ir sākusies nopietna ekonomiskā krīze un nolēmu , ka vispareizāk būtu pārlaist šo krīzes laiku studējot, par ko sapņoju jau kopš 2004. gada. Otrkārt, es gribēju saprast, kāpēc bankrotēju ar savu uzņēmumu trīs gadus atpakaļ. Un treškārt, es vēlos, lai uz mana kapa plāksnes būtu iekalts: „ Šeit guļ Jānis Kalējs, MBA”, joks protams. Kopš no darba devēja biju kļuvis par darba ņēmēju, es sapratu, ka mana esošā izglītība reālajā darba tirgū ir līdzvērtīga nullei. Jokoju, ka esmu beidzis neesošas valsts - Latvijas PSR, neesošu augstskolu - RPI. Šodien šī netaisnība taps likvidēta, esmu pierādijis sev, ka man vēl ir krunka, un vecums, kas kaut kur no tāluma blāv, un kā plūstoša migla nepielūdzami zogas šurp, vēl var pastāvēt pie ratiem.

Kopējā apjausma manī ir tāda, ka šī diena ir nozīmīga robežšķirtne manā mūžā, es atkal metu pirueti ar apgriezienu par 180 grādiem un ar iekrējienu lecu mutuļojošajā dzīves ūdenskritumā. Šī diena nozīmē arī to, ka turpmāk nemaz vai ļoti reti satikšu savus kursa biedrus: eksplozīvo smējēju Edgaru, centīgo un punktīgo četrdesmitgadnieci Sanitu, mīlīgo skaistulīti ar padsmitnieces sejiņu - Agnesi. Tie ir mani cīņu biedri, ar kuriem mācību procesā visvairāk sadraudzējos, strādājot pie grupu darbiem dažādos priekšmetos. Šī diena nozīmē arī to, ka visticamāk vairs nesatikšu atraktīvo un dzīvīgo profesori Sarkani, rāmo gudrinieku, stratēģijas profesoru Cauni, mūžam smaidīgo un kustīgo plānošanas korifeju Māri Milleru, kā arī vadības grāmatvedības pasniedzēju, pedagoģijas meistaru, docentu Jāni Vanagu. Tieši Vanags bija tas, kurš mani nemītīgi mudināja un atbalstīja jaunu ideju meklējumos, kā rezultātā es, kā vienīgais Baltijā uzrakstīju maģistra darbu par Ierobežojumu teorijas pielietošanu uzņēmumu darbības analīzē. Kaut arī šo teoriju mums vispār nemācīja, un šādas maģistra darba tēmas izvēle bija jāaizstāv programmas direktora kabinetā.

Diezin kāpēc ir tā, - Lielā diena, izlaidums, vajadzētu priecāties, lēkāt, skriet un skaļi kliegt. Bet dvēselei gribas paklusēt, pasēdēt uz trotuāra malas un ļaut prātam apjaust, ka viss, vecīt, neviens vairs Tevi nedampēs, neraus augšā četros no rīta, lai ar svaigu galvu iedziļinātos bilancēs, peļņas – zaudējumu aprēķinos, darbības virzienu diversifikācijās, risku analīzēs un Lean manufacturing, Six Sigma un citās uzņēmumu snieguma uzlabošanas stratēģijās. Varbūt dvēsele saprot, ka manas esības groži atkal atgriežas viņas rokās un kreisā, matemātiskā smadzeņu puslode tiek aizvērta, bet labā, emocionālā smadzeņu puslode tiek atvērta ? Varbūt viņa saprot, ka man ir līdz kaklam apriebusies Rīgas mietpilsoņu publikas izrādīšanās un sacensības ar mājām, automāšīnām, mīļākajām un ārzemju ceļojumiem ? Ka mani, lauku zēnu no zemgales plašumiem, līdz kaklam ir nomocījusi pati Rīga, ar tās piecstāvu namiem, kur skatiens atsitas pret mājas fasādi ielas pretējā pusē, kur mudž no automašīnām. Ka man ir līdz kaklam dombrovskotais un āboliņotais stīvums, izlikšanās un meli visapkārt. Cik brangi mēs esot pārvarējuši krīzi, paņemot 4 miljardus latu no manas un manu dēlu, un no visu Latvijas iedzīvotāju kabatām jau daudzus gadus uz priekšu, pretī ieķīlājot, ko ? Ieķīlājot mūsu smaidus un mūsu sapņus, mūsu emigrantu skumjas, kas robežojas ar naidu pret savu Tēvu zemi, mūsu izjukušās ģimenes, mūsu sieviešu asaras. Vīri gan neraud, nē. Viņi dzer. Viņiem no pašas bērnības ir iemācīts būt stipriem, tādiem raudāt nav ļauts. Dzer traktorists un ceļu būvētājs, dzer aktieris un biznesmenis. Jo vīrs vairs nevar būt goda vīrs, jo princips, „kā var nesolīt”, jau iepriekš zinot ka neizpildīsi, ir kļuvis par normu. Latvietim ar savu cieto mugurkaulu ir jākļūst par ložņu un okstā līdēju, jo vajag vpisatsja kādas partijas shēmā, jātiek iekšā savējo spīsokā, tad ir garantija, ka Tev tiks pienācīgs darbs kādā valdē vai projektā, un Tu varēsi pabarot un izskolot savus bērnus. Tikai tad ir jāiemācās melot. Melot sievai, draugam, pagasta ļaudīm, savai tautai. Tad nav cerību, ka kārtīgs zemnieks Zemgalē, Vidzemē, vai Kurzemē Tevi jelkad vairs nosauks par goda vīru, par tādu, kas prot turēt savu doto vārdu. Tad dvēseli kā džinu jāiemāna pudelē, priekšā ātri aizsitot korķi, lai netiek laukā un nesāk pašu mocīt pa naktīm. Vai arī paliek pēdējais variants. Pasist padusē savu samocīto, bet vēl tīro dvēseli un doties svešumā. Kļūt par dvēseles emigrantu.

Jau no paša rīta ap mani viss notiek tādā trulā migliņā, it kā tikko būtu izslimojis kādu smagu slimību. Jau pie VEF tilta uz mašīnas loga sāk rasināt sīks bet diezgan ņiprs lietutiņš, kas mani īpaši nesatrauc, jo esmu paņēmis līdzi lielo, „vīriešu” lietussargu. Riksītī skrienot no stāvlaukuma Krastmalā uz RTU galveno ēku, pamanu, ka tomēr lietutiņš bikses ir nedaudz apskādējis – uz pelēkā auduma lietus lāšu punktiņi ir labi pamanāmi. Nomierinu sevi – līdz svinīgās daļas sākumam vēl ir 40 minūtes, gan jau apžūs. Un ja nē, tad arī nekas, jo neko jau izmainīt šajā situācijā vienalga nevar. Pie ārduvīm abi, tūkstošu studentu zoļu nobružātie sarkanā granīta pakāpieni, lietus nomazgāti, iemirzdējušies vēl košāk. Tie kā divi mūžīgie sargzaldāti sagaida mani. Tikai nav vairs pie ārdurvīm akmens plāksnes, kas 30 gadus atpakaļ acu augstumā novietota vēstīja, ka ēkā atrodas „ A.Pelšes ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotais Rīgas Politehniskais institūts”. Plāksni kaut kad 90. gadā kāds dūšīgs students esot norāvis un, aizskrējis līdz Akmens tiltam, iesviedis Daugavā, lai, nākot uz lekcijām studentu nīstais, Jāņu svētku aizliedzējs, A. Pelše nebojā garastāvokli. Nolaižos uz zemes un aptveru realitāti tikai, kad 4. stāva gaitenī satieku savus svinīgi ģērbtos un satraukumā rosošos kursa biedrus. Visi uzvelkam melnās mantijas un plecu kaklautus zili baltajās RTU krāsās un piemērām četrstūrenes ar nepakļāvīgo diegu pušķi vidū, kas nokarājas līdz ausij. Rīgas un norvēģu Buskerudas universitāšu doktoru un profesoru vadīti , pāros pa divi, iesoļojam Lielajā aulā, kas pilna ar viesiem. Ejot starp krēslu rindām pamanu, ka ir atnākuši mans senais draugs no Neretas vidusskolas laikiem, tagad republikā pazīstams datorikas pedagogs un metodists Frīdis, mans jaunākais dēls Jānis un Inese. Nemaz nezinu, par ko vairāk nopriecājos, par Frīdi, Janci vai Inesi. Ar slaido, lokano un domīgo Inesi iepazinos internetā mēnesi atpakaļ. Tobrīd tikko biju aizstāvējis maģistra darbu ar 9 ballēm, un ļoti gribējās šo notikumu atzīmēt kopā ar kādu koķetīgu un simpātisku būtni restorāna gaisotnē, iemalkot sarkano bordo un vēlāk garšīgi izmīlēties kādā Rīgas hotelī. Ar stīvo un kokaino sievu emocionālais un garīgais kontakts bija zudis jau sen, un pēdējos mēnešus gulējām katrs savā mājas stāvā un praktiski nesarunājāmies. Tik vien kā labrīt un labvakar. Inese ir astoņus gadus jaunāka par mani un arī precējusies, tomēr bija tik drosmīga, ka iepazīšanās portālā bija norādījusi savu mobilā telefona numuru. Pēc mana zvana un runča vilinātāja balsī izteiktā uzaicinājuma uz vakariņām šovakar „Kaļķu vārtos”, viņa, mazliet padomājusi, pajautāja, cikos un kur tiekamies. Pēc mierīgās un ieturētās gaisotnes restorānā, garšīgā ēdiena un pudeles bordo „Boron de Lestac”, mēs abi vienbalsīgi pieņēmām lēmumu ballīti turpināt kādā citā jautrākā un ne tik stīvā vietā. Turpinājums notika kādā bārā, kuru parādīja Inese. Mēs griezāmies dejā, cieši saspieduši augumus kopā un publiski skūpstījāmies. Atdarinot čerkstošo Groduma baritonu, publikas aplausu sveikts, es uz mazās skatuvītes norāvu žaketi un karaoke pavadījumā kā līvs nodziedāju: „Man bail, ka viss bruģis, ka viss bruģis ziedošais ar ar asfalta sūnu apaugs. Man bail, ka iz sirdīm, ka iz sirdīm sārti košajām nātres it visas izraus . . .” Piedziedājumu jau dziedāja līdzi viss bārs. Kādā Čaka ielas hoteļa platajā gultā, Inese uzņēmās iniciatīvu un viņas skūpstu iekvēlinātā, mana kailā ķermeņa trīsas bija pierādījums tam, ka viņa ir pieredzējusi un kaislīga mīlniece. Rīta gaismiņu es sagaidīju vieglā vīna reibonī guļot no sviedriem mitros palagos, bet ar svētlaimīgu apziņu, ka iņ un jaņ energiju apmaiņa ir notikusi neierobežoti. Pilnais pelnutrauks uz nakstgaldiņa un pustukšās vīna pudeles uz grīdas liecināja par to, ka vakar svētki bijuši vētraini.