Koopereatīvu laiki Jaunjelgavā

Brīvā tirgus ekonomika parasti asociējas ar tīro kapitālisma sistēmu, kur zeme un kapitāls ir privātīpašumā, bet ekonomiskie lēmumi tiek pieņemti, ņemot vērā īpašnieku intereses. Būtisks elements ir privātīpašums kā valdošā īpašuma forma. Ir brīva uzņēmējdarbība un pilnīga konkurence. / Wikipēdija /

Kādā 1990. gada ziemas pievakarē, pēc iepriekšējas sazvanīšanās, pie manis uz Tukumu atbrauca Aleksandrs. Man jau bija sajūta, ka viņam kaut kas aiz ādas, jo nekulsies taču cilvēks cauri ziemai no Jaunjelgavas uz Tukumu tikai tādēļ, lai parunātos. Atskatoties uz piedzīvoto, man jāsecina, ka mūsu kopējie dzīves ceļi tā savijušies kopā, kā ne ar vienu citu vīrieša cilvēku ārpus manas ģimenes. Mēs esam bijuši un paliekam draugi jau 50 gadus. Es Aleksandru izjūtu kā brāli. Un, lai arī kādas ir Tavas attiecības ar brāli dažādos dzīves posmos, lai ko Tev par viņu nestāstītu apkārtējie, viņš ir un paliek Tavs brālis. Kopā mācījušies Daudzeses astoņgadīgajā skolā un Neretas vidusskolā, mēs turpinājām uzturēt kontaktus manu studiju laikā un arī pēc tam. Aleksandrs ir divus gadus vecāks par mani, un pēc vidusskolas beigšanas aizgāja dienēt pretgaisa raķešu karaspēkā. Pa to laiku es pabeidzu vidusskolu un iestājos RTU ekonomistos. Principā man bija pilnīgi vienalga kādā fakultātē stāties, jo es sekoju Aleksandra padomam, rakstītam vēstulēs no armijas:

- Jāni, lūdzu dari visu iespējamo, lai nenonāktu šajā miskastē !

Mazliet sirreālie, taču nopietnie, noteikti interesantie un unikālie kooperatīvu laiki Latvijā ! Vienīgie Latvijas vēsturē, jo tā nav bijis un vairs arī nekad nebūs. Kooperatīvus, kā kolektīvo privāto īpašuma formu, ieviesa Gorbačovs ar “ perestroiku “, kas komplektā ar slaveno “ukazu” par pierobežas tirdzniecību, blakus agrākajam valsts monopolam uz importu-eksportu un ārzemju valūtas ieņēmumiem, faktiski pieļāva iespēju valūtai legāli nonākt arī privātpersonu rokās. Tolaik Tukumā par Sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru kļuva Pēteris Lauva, slaveno “Ādažu” priekšsēdētāja Alberta Kaula vietnieks ekonomikā. Viens no viņa reformu virzieniem bija jaunas ārējās tirdzniecības struktūras izveidošana, kuru realizēt Pēteris uzaicināja mani. Jau bija iegriezta tiem laikiem liela operācija ar gada apgrozījumu četri miljoni zviedru kronu, kad pie manis ieradās Aleksandrs:

- Jāni, mēs esam nodibinājuši kooperatīvu “Colla” un paņēmuši ilgtermiņa nomā no Jaunjelgavas MRS Taurkalnes lejasgala krautuvi, Neretas un Taurkalnes mežniecības ar kopējo cirsmu fondu ap 40 000 m3 gadā. Taurkalnē mums ir divi gateri, divas taras līnijas, zāģmateriālu kalte un neliela galdniecība. Man ir labs kontakts ar somu Pāvo un mēs esam uzsākuši taras eksportu uz Skandināviju ar automašīnām, pelnām valūtu. Mums trūkst dažas vajadzīgās kapacitātes. Es aicinu Tevi uz Jaunjelgavu par juristu un ekonomistu vienā personā.

Lai arī kādas bija manas simpātijas pret Aleksandru, bet nu šoreiz viņš stipri šāva pāri strīpai! Man bija labs un interesants darbs, labs atalgojums, dienesta “Volga” un gala beigās ģimene un bērni Tukumā! Taču Aleksandrs nelikās mierā.

- Nāc, iziesim ārā, es Tev kaut ko parādīšu.

Mēs izgājām ārā no Harmonijas ielas ofisa, kur mūsu datoristi iepazīstināja mani ar tikko saņemtajiem pirmajiem personālajiem datoriem. Pie durvīm stāvēja balts japāņu firmas “Daihatsu“ džips.

- Es atbraucu ar šo, mūsu kooperatīvam piederošo mašīnu. Pa aizputinātu ceļu iet, ka nemetas. Aizsmēķējis, viņš turpināja:

- Ja Tu piekritīsi nākt uz Jaunjelgavu, šī mašīna būs Tava. Mēs Tevi uzņemsim dibinātājos ar 25 % daļām un Tev būs dzīvoklis jaunā mājā Jaunjelgavā. Mēs savā starpā esam par to vienojušies un es esmu pilnvarots Tev šādu priekšlikumu izteikt.

Ķitvai nazīt ! Tas bija ļoti nopietni . . .Kombinātā es šā vai tā biju algots darbinieks, bet te 25% valūtu pelnošā mežu kooperatīvā!

Aprunājies ar sievu, es nolēmu piekrist Aleksandra piedāvājumam. Lauva bija nikns, nedošot man darba grāmatiņu. Pateicu, ka tādā gadījumā viņš to var iesālīt, apgriezos un aizbraucu uz Jaunjelgavu. Sekretāre gan vēlāk sadzina mani rokā Taurkalnē un izteica Pētera piedāvājumu atgriezties Tukumā, lai privatizētu Aušanas cehu. Taču es nekad neesmu bijis pulksteņa pendelis, ja lēmums ir pieņemts, tad pie tā jāturas.

Mans pirmais pienākums bija dabūt zāģmateriālu eksporta kvotas Ekonomikas ministrijā. Trīs dienas nesekmīgi slīpēju gaiteņus Ministru kabineta ēkā, līdz beidzot apšuvuma dēļu piedāvājums kāda ierēdņa vasarnīcai bija pietiekams, lai viņš uzliktu vajadzīgos parakstus un zieģeļus. Pienāca pavasaris, jūra bija vaļā, un tas nozīmēja iespēju vest zāģmateriālus uz Zviedriju ar kuģi. Tikai sauskravas kuģu Latvijā nebija. Gala beigās tika atrasts zvejnieku kuteris “Bute” no Lapmežciema, kuram kapteinis bija ar mieru izgriezt klājā lielāku lūku, lai var rūmē ielaist taras paku. Kuģītis pietauvojās kanālmalā Vecmīlgrāvī un operācija varēja sākties. No Taurkalnes ar mašīnām sastīpotā tara tika vesta uz kuģi un tur ar autokrānu no mola laista iekšā kuģa rūmē. Dokumentu paciņa ar kravas specifikāciju, kvotām un atļaujām man bija diplomātā. Tikai, eh, neraža ! Nebija jau kam to atrādīt ! Padomju robežsargi un muitnieki bija prom, bet Latvijas vēl nebija atnākuši. Tomēr kaut kādus zieģeļus vajag, zviedru krasta apsardze var neielaist savos ūdeņos. Izrādījās, ka Rīgas ostas Pārvaldē ir tikai viena amatpersona – ostas Pārvaldnieks, kapteinis Juris Krivojs. Kad es tagad paskatos uz Rīgas Brīvostas pārvaldes stikla namu, man atmiņa nāk melnajā jūrnieku uniformā ar zelta uzšuvēm tērpies, pirmais ostas Pārvaldnieks un viņa kabinets. Kapteinis Krivojs salika zieģeļus, kuģītis “Bute” priecīgi nosvilpās un ar 300m³ taras rūmē aizgāja jūriņā.

Ja pirms tam kooperatīvs “ Colla” par ārzemēs ieņemto valūtu ieveda savām vajadzībām Zviedrijā pirktas preces, automašīnas, rezerves daļas un motorzāģus “ Husqvarna “, tad tagad mērķis bija saņemt valūtu bankas kontā. Tas nebija pašmērķis, bet nepieciešamība, lai to samainot “repšikos” būtu par ko maksāt algas, pirkt cirsmas un veikt citas pamatoperācijas iekšzemē. Algas taču nevar izmaksāt “ Husqvarnās”! Tātad ir jāatver valūtas konts. Vienīgā banka, kas šādu operāciju varēja veikt, bija tikko darbību uzsākusī banka “Baltija“. Devos uz bankas biroju, kas toreiz sastāvēja no četrām bēniņu istabiņām Aspazijas bulvārī ar ieeju blakus Centrālajam Arodbiedrību namam. Pēc formalitāšu nokārtošanas banka mums atvēra valūtas kontu ar kārtas numuru 180. Tātad “ Colla” bija 180. firma Latvijā, kurai ir atvērts valūtas konts. Atceros, ka pirmo pārskaitījumu no Zviedrijas mēs gaidījām ilgi un dažādas domas mūsu galvās tad šaudījās. Visbeidzot pēc sešām nedēļām tas pienāca . . .SEK! Daļu no summas bija jāņem skaidrā naudā, jāmaina Rīgas valūtas maiņas punktos uz repšikiem un jāved uz Taurkalni. Maiņas kursi katrā punktā bija savi, pie kam katru dienu mainījās. Bija jāapskrien kādi trīs četri kantori, lai dabūtu labāko valūtas maiņas kursu. Faktiski notika diņģēšanās par dokumentu, kurā norādīts valūtas veids, summa un kurss, turklāt tas ar roku uzrakstīts uz pus burtnīcas lapas. Šodienas VID, ieraugot šādu naudas dokumentu, vai nu noģībtu paši, vai arī aizsūtītu mani uz Sarkandaugavu paārstēties. Tā kā šī bija lieta, kas ietilpa manos pienākumos, tad drošības pēc iestājos Aizkraukles zemessargos un dabūju ‘Makarova” sistēmas pistoli. Tā es ar makarovu pie sāniem cauri Taurkalnes mežiem vedu to naudas blāķi uz mūsu kooperatīva biroju Taurkalnē.

Vēl viens no maniem pienākumiem bija pārskaitījumi un attiecības ar banku. Šī iemesla dēļ es reizi divās dienās, vai biežāk, braucu uz banku Aizkrauklē. Pārskaitījumus es nerakstīju birojā, bet ņēmu līdzi uz banku portatīvo rakstāmmašīnu un rakstīju uz vietas bankā. Spriežot pēc bankas darbinieču izbrīnītajām sejām, es biju vienīgais, kas tā rīkojas. Taču iemesls tam bija pavisam racionāls – ja gadījās kāda kļūda un bankas operatore pārskaitījumu nepieņēma, es mierīgi apsēdos un uzrakstīju to no jauna, uzliku zieģeli un parakstīju. Pretējā gadījumā man būtu jābrauc uz Taurkalni un atpakaļ. Cik atceros, banka atradās blakus kinoteātrim, apstāties tur nebija kur, un es savu balto “ Daihatsu” džipu parasti ar “ pompu “ novietoju laukumā, pretī partijas komitejas namam, blakus rajona izpildkomitejas “moskvičiem” un “bobikiem”.

Droši vien daudzi lasītāji vēl atceras “Godmaņa krāsniņas” un iemeslu, kāpēc pie tā nonāca. Proti, PSRS pārtrauca piegādāt jaunajai republikai mazutu, ar ko tika kurinātas vai visas pilsētu katlu mājas, kā arī degvielu un smērvielas. Centralizēto piegāžu vairs nebija, katrs locījās kā prata, lai turpinātu kustēties uz priekšu. Taurkalnē bija savas degvielas cisternas un uzpildes sūkņi, bet tie ik pa brīdim iztukšojās, jo degvielas patēriņš meža tehnikai, zāģiem un automašīnām patiešām bija liels. Aleksandrs bija sarunājis benzīnu un dīzeli no leišiem kontrbandas ceļā. Tas notika tā. Norunātajā laikā Susējas abos krastos sabrauca tehnika, degvielas cisternas un smagie kāpurķēzu traktori. Leišu pusē pilnas, Latvijas pusē – tukšas. Pāri upei pārnesa tērauda trosi un pa braslu kāpurnieki pārvilka leišu cisternas Latvijas pusē. Degvielu pārpumpējām savās cisternās un leiši tās pārvilka atpakaļ. Robežu ar Lietuvu kontrolēja tikai uz lielajiem autoceļiem un, paldies Dievam, nekādas problēmas neradās.

Lai arī visiem mežizstrādes brigādes vīriem bija iegādātas “huskvarnas”, tad tomēr kokmateriālu izvešanas un pievešanas tehnika bija nolietota. Ražota Padomju Savienībā, tā bija piemērota tikai mežizstrādei stumbru tehnoloģijā. Vadošie mežrūpniecības uzņēmumi Latvijā sāka iepirkt forvarderus, kas nodrošināja darbu sortimentu tehnoloģijā, ļaujot efektīvi cirst arī izlases un sanitārās cirtes. Arī mēs par to runājām un domājām. Tamdēļ Aleksandrs mani nosūtīja komandējumā uz skandināvu meža tehnikas izstādi Tallinā. Braucām divatā ar šoferi, par ceļazīmi noformējot padomju laika dokumentu, jo cita vienkārši nebija. Taču aizpildīju to latviešu valodā. Pērnavā un vēlāk arī Tallinā pirmo reizi uz ceļa ieraudzīju zili-balti-melnās krāsās trafarētās automašīnas ar uzrakstu “ POLIZEI” un salonā melnās formās tērptus igauņu policistus. Tas likās forši un reizē arī nedaudz jocīgi, jo Latvijā nekā tāda vēl nebija. Radās sajūta, ka mēs iebraucam rietumos…

Tallinas izstāde notika ar vērienu, bija saaicināti visi Igaunijas MRS direktori, privāto kompāniju vadītāji. Seminārs notika angļu valodā. Rīta pusē mums stāstīja un rādīja tehniku un dalīja bukletus izstāžu laukumā, bet pēcpusdienā braucām uz mežu, kur tehniku demonstrēja darbībā. Bija iespaidīgi un interesanti. Līdzi paņēmu kaudzi ar bukletiem, ko parādīt kolēģiem mājās. Pēc meža visi izstādes dalībnieki tika saaicināti uz noslēguma daļu kādā somu pirtī, uzceltā dabas rezervātā. Tur sākās neformālās sarunas, bezmaksas vīnam un viskijam plūstot neierobežotā daudzumā. Sarunās pārliecinājos, ka, pateicoties Somijas tuvumam un valodas līdzībai, igauņi attīstībā mums ir pāris gadus priekšā. Jaunie censoņi, ar kuriem aprunājos, stažējās lielās somu zāģētavās un mežistrādes kompānijās, bija labi iepazinuši rietumu tehnoloģijas un kala plānus, kā automatizētās ripzāģu līnijas un sortimentu tehnoloģijas ieviest Igaunijā. Ap plkstens divdesmit četriem visi jau bija krietni iesviķojuši un mums tika parādītas guļvietas. Taču mans šoferis izteica vēlēšanos braukt mājās. Es izdzēru ceļakāju, pateicos par viesmīlību un atvadījos. Biju iesnaudies, kad jutu, ka mašīna sāk bremzēt un apstājas. Pērnavas aplī mūs apturējusi ceļu policija. Sameklēju mapē mājās rakstīto ceļazīmi un pasniedzu puisim ar melnu laiviņcepuri galvā. Skatos, šis groza lapu, te uz vienu pusi, te uz otru, te apgriež kājām gaisā. Beidzot viņš lauzītā krievu valodā prasa:

- A patsemu putofka nā latickom jadzikē ?

- Tak mi iz Latvii, es viņam saku, na kakom jesce pisat ?

Igaunis atkāpjas, paskatās uz latvijas numura zīmi un piemet baltā cimdā terptās rokas divus pirkstus pie melnās laiviņas :

- Mozete jehat.

Taurkalnē es iemācījos daudz. Gan par koku sugu īpašībām, gan baļku tačkošanu, gan kubatūras uzmērīšanu, gan gaterzāģu kopas salikšanu un zāģu asināšanu.Tukumā biju iepazinies ar “ nākotnes brīnumu “ – personālo datoru, tāpēc pierunāju kolēģus iegādāties tādu arī mūsu grāmatvedības vajadzībām. Tā 1991. gada 20. augustā rītā es izbraucu uz Rīgu, lai saņemtu apmaksāto datoru kādā no Pārdaugavas firmām. Nonācis vajadzīgajā adresē, uzrādīju bankas pārskaitījuma kopiju un vaicāju pēc datora:

- Jā, jā, tūlīt nokomplektēsim atbilstoši specifikācijai un Jūs to dabūsiet.

Sēžu, sēžu, gaidu, gaidu, skatos, visi satraukti skraidelē uz priekšu un atpakaļ. Nevarēju saprast, kas notiek, līdz caur kāda kabineta atvērtajām durvīm izdzirdu pa radio, ka OMON un armijas vienības dodas Zaķusalas virzienā. Sapratu, ka ir pēdējais laiks rīkoties. Iegāju direktora kabinetā, kurā viņš un vēl daži vīri sēdēja pieplakuši pie radiouztvērēja:

- Tūlīt pat atdodiet manu datoru, man jāpaspēj tikt pāri tiltam!

Nogriežoties no Salu tilta uz Maskavas ielu Ogres virzienā redzēju, ka pa pretējo joslu pirmie OMON bruņutransportieri uzbrauc uz tilta un dodas Zaķusalas torņa virzienā.

Daudz un dažādu notikumu pilns bija šis dinamiskais un neaizmirstamais laiks. Vislabāk man patika toreizējais Ieņēmumu dienests jeb, pareizāk būtu teikt, tā iztrūkums. Atskaišu nekādu un arī problēmu nekādu. Vismazāk es toreiz uztraucos par gada finanšu pārskata sastādīšanu. Ja grāmatveži šodien, kļūdu meklēdami, svīst un dzenā pāris eiro no debeta uz kredītu un atpakaļ, tad es, lai “piedzītu galus”, vienā mierā saplēsu un izmetu papīrgrozā kādu no valūtas maiņas zīmēm un uz pus burtnīcas lapas uzrakstīju jaunu.

Par meitenēm ? Jā, bija viena, kura kaila saliecās, atspiedās ar rokām pret palodzi, paplēta kājas un teica:

Nāc.