Zied ievas Neretā

Kaut kur bērzu alejā

Ir stādīts mans bērzs palejā,

Pa purvaino taku no Baltās skolas.

Trīs gadi ar ievu un mežrožu smaržu,

Ģitāru un pirmās mīlestības garšu.

Esmu pateicīgs viņai, brūnacei manai,

Ka ik reizi, kad pavasar`s zvana

Man ir prieks, ka spēju es sadzirdēt vēju,

Un to, kas ir Dieva dots, novērtēju.

Kad Neretā Susēja burbuļot sāk,

Brūnace atkal man atmiņās nāk.

Ak, varbūt tik straume palu ūdeņus nes !

Bet paldies . . .

Starptautiskajā diplomātijā ir pieņemts, ka arhīvus atver ne agrāk kā pēc 50 gadiem.Tiem notikumiem un sajūtām, par ko es stāstīšu ir bez piecām minūtēm 50. Taču liekas, ka viss bija pavisam nesen . . . Pavisam nesen mierīgā un nedaudz skumjā klases audzinātāja skolotāja Strode, mazliet piešķiebusi galvu raudzījās manās acīs no apakšas uz augšu,

- Jāni, nu ko Tu atkal esi sastrādājis ! ?

Pavisam nesen mātišķā internāta audzinātāja skolotāja Burka, gatavoja mums ar Frīdi ēst, lai mēs nobeiguma eksāmenu laikā nenomirstam badā, jo mācības citiem bija beigušās un skolas virtuve bija ciet. Kad 10 gadus pēc vidusskolas beigšanas pirmo reizi aizbraucu uz absolventu salidojumu, Burkas kundze jau bija skolas direktore un mani ieraugot skaļi iesaucās:

- Vai ! Mans Jānītis atbraucis !

Cik spontāni un no sirds tas izskanēja ! Daudzas manas devlerības tā arī nenonāca līdz skolas direktora ausīm, par ko mani būtu izmetuši no skolas kā korķi. Viņa noslēpa arī manas dzērumā ar visām eņģēm izgāztās internāta durvis . . .Iepējams, ka mani glāba labās sekmes mācībās, jo vidusskolu beidzu ar 4 četriniekiem, pārējiem pieciniekiem atestātā.

Pirmajā septembrī Neretas vidusskolā kāpju pa sānu trepēm uz augšu, turp, kur lapiņa uz sienas ar bultu norāda virzienu uz 9b klasi. Izspraucos cauri meiteņu bariņam līdz otrajam stāvam, bet pašā kāpņu augšā viens mutīgs skuķēns, vasaras saulē iededzis, tādām lielām, zilām acīm, skaļā balsī sauc:

- Vai, meitenes, mums klasē viens blonds zēns arī būs !

Nu ir ķeza, nodomāju, vienas meitenes ! Pēc Daudzeses skolas, kur mūsu klasē puikas bijā pārsvarā, sajutos bik neomulīgi.Tomēr nē ! Izlauzies līdz kāpņu laukumiņam, es starp meitenēm ieraugu arī divus zēnus: Štālīti un Frīdi. To pašu Edvīnu Štālu, kurš 11. klasē, kad pirmdienās pirmā stunda bija angļu valoda, kuras Present Perfect un Past Continuous nenogurstoši, bet nesekmīgi mums centās iemācīt skolotāja Plūme, izdomāja ģeniālu metodi, kā izvairīties no divniekiem. Lieki teikt, ka pēc sastdienas ballītēm atgriežoties Neretā, lielais vairums skolnieku ne velna nebija mācījušies. Tad Edvīns, tumsiņā, neilgi pirms zvana uz stundu iesprauda kontaktligzdā katrā caurumiņā pa naglai un krustā uzmeta eglīšu rotājumus – sniedziņu. Atskanēja sauss paukšķis un visā skolā pazuda elektrība. Kura vietā viņš to darīja, man nav zināms, jo atrados klasē. Kad pienāca mana kārta “ paukšķināt “, es to darīju lielajā zālē un tādejādi vēl paspēju iesprukt klasē pirms skolotājas atnākšanas. Kamēr sameklēja skolas “ saimnieku “ Jonānu, kamēr atrada vainu un salaboja, tikmēr jau stunda bija cauri.

Kā šodien redzu centīgo mieramiku Frīdi, ar kuru kopā vienā istabiņā dzīvojām internātā. To pašu Frīdi, ar kuru mēs vienīgie no klases ietājāmies augstskolā, es RTU ekonomistos, bet Frīdis LVU fizmatos. Vēl manas pirmās skolas dienas pārsteigums bija tāds, ka mans šaha skolotājs Daudzesē, Jānis Gunārs Bajinskis atkal bija priekšā . .. .Neretas vidusskolas direktora amatā. Nevarētu teikt, ka mums abiem nākamie trīs gadi pagāja cieņā un mīlestībā, taču kāda gan var būt cieņa starp delveri, kurš to vien tik cenšas, kā dzīvot pēc saviem noteikumiem, un skolas direktoru, kuram pēc amata jāsauc visi pie kārtības. Kādas 10 cigarešu paciņas viņš man pa 3 gadiem atņēma . . .Lai arī nezinu un nekad neuzzināšu, ko direktors rakstīja aizzīmogotajā raksturojumā, kuru iesniedzu augstskolā, taču ātri vien kļuvu par studentu grupas vecāko . . .

Neretas vidusskolā bija divas devītās klases. 9a – vietējie, neretieši, kuri pārgāja no 8. klases, un 9b ienācēji no visiem apkārtējiem ciemiem starp Susēju un Daugavu. Pirmajās dienās mums izdalīja aptauju anketas par skolā iespējamiem ārpusklases pulciņiem un nodarbībām. Es, protams, ievilku ķeksīti ailē, kas solīja dalību estrādes ansamblī. Izklausījās baigi lepni – estrādes ansamblis, nu gandrīz kā Raimonds Pauls. Vasarā vecākais no brāļiem Piļāniem – Leons, bija mani kopā ar savu jaunāko brāli Juri apgaismojis par bītliem, krīdensiem, cepelīniem un iemācījis ģitāras akordus un mūzikas teorijas pamatus. Neko nezināju, kas notiek un kāds ir rokenrola līmenis Neretā un vidusskolā tajā skaitā, taču aizsteidzoties notikumiem priekšā, man jāsaka, ka tie paši čaļi, kuri spēlēja vidusskolas ansamblī, spēlēja arī balles Neretas kultūras namā. Atšķirība bija tikai repertuārā. Tos ārzemju grupu gabalus, kurus neļāva spēlēt “ šķīstajā “ vidusskolā, atļāva spēlēt “ nešķīstajā “ Kultūras namā. Pēc pāris dienām mana neziņa izgaisa un tās vietā mani pārņēma sajūsma, jo kādā jaukā septembra pēcpusdienā, izgājis pastaigāties no internāta uz saliņas pusi, es izdzirdu soloģitāru zāģējam caur atvērtajiem skolas trešā stāva logiem. Tās bija medussaldas skaņas manām ausīm ! Turpmākajās dienās uzzināju, ka grupas līderis un soloģitārists ir 11a klases skolnieks Māris Kārkle, visu meiteņu elks un skolas favorīts. Pēc dažām dienām tiku izsaukts pie mūzikas skolotāja Arvīda Velmes uz muzikālās dzirdes un ritma izjūtas pārbaudi. Velme lika man nodziedāt uz klavierēm nospēlētas dažādas skaņu kombinācijas. Kad ar to biju ticis galā, viņš uz klavieru vāka izklaudzināja sinkopētus ritmus, kurus man tūlīt vajadzēja atkārtot. Vajadzēja atbildēt uz mūzikas teorijas jautājumiem par mažoriem, minoriem, diēziem un bemoliem, tercām un kvartām, līdz beidzot viņš teica:

- Mums ir vajadzīgs basģitārists. Basģitārai pamatā ir “mi“ atslēga, atšķirībā no “sol” pārējiem instrumentiem. Vai Tu zini kas tas ir ?

- Nē nezinu, es pakratīju galvu.

- Vai Tu gribēsi to iemācīties ? Viegli tas nebūs . . .

Vai es gribēšu ! ? Es biju gatavs lēkt ar izpletni, lai tikai tuvotos iespējai spēlēt skolas ansamblī, taču savaldījos un pamāju ar galvu:

- Protams, skolotāj, es mācīšos, cik spēšu.

- Labi, tad sāksim ar gammām. Es Tev iedošu mūzikas kabineta atslēgas vecajā skoliņā, kur Tu pēc stundām varēsi trenēties uz īstas basģitāras. Katras nedēļas beigās Tu man atspēlēsi apgūto un saņemsi jaunas nošu lapas . . .

Es pirmo reizi turu rokās īstu četrstīgu basģitāru – sudraboto čehu “Typhoon” ar četriem hromētiem tembru reģistriem. Nospiest basenes resnās stīgas nebija vienkārši, sevišķi ar mazo pirkstiņu. Mēnesi dzinis mani cauri visām gammām, Velme beidzot man iedeva pirmās nošu lapas ar dziesmām skolas estrādes ansamblim. Man bija dotas divas nedēļas laika trenēties. Estrādes ansamblis bija paplašinājums ritma grupai, kurā spēlēja dejās. Paplašinājums tādā veidā, ka klāt nāca trompete, kuru sparīgi pūta Zālīšu Juris no paralēlās klases. Vēl papildinājumā bija elektriskās klavieres jeb kā tās toreiz sauca - “jonika”, un meiteņu vokālā grupa. Ar vārdu sakot, lielais sastāvs skolotāja Velmes vadībā gatavoja koncertprogrammu skolas svinīgiem sarīkojumiem, bet mazais sastāvs skolnieka Kārkles vadībā spēlēja dejas. Pirmājā mēģinājumā Kārkle mocījās cenšoties soloģitāru – sarkano “Tornado” noskaņot pēc trompetes, un Velme uzaicināja skaņošanu veikt man. Pavērojis un paklausījies, ko un kā es rīkojos, viņš teica:

- Turpmāk pirms mēģinājumiem visas ģitāras skaņos Kalējs.

Māris nosmīkņāja vien, taču laikam šī epizode radīja arī pozitīvu iespaidu, jo pēc pāris mēģinājumiem kopā Lielajā sastāvā, viņš uzaicināja mani pie sevis uz mājām “ parunāt par dzīvi “. Saruna bija par to, ka līdzšinējais basģitārists Grabis nenākot uz mēģinājumiem, jo esot “ nodzēries” un, ka iespējams es varētu viņu aizstāt. Sarunā piedalījās arī skolotāja Žilinska dēls, kurš jau studēja Rīgā. Nedaudz kopā uzspēlējām populāros ārzemju grupu “ gabalus” uz akustiskajām ģitārām, un Māris iedeva man sarakstu ar dziesmām, kuras viņa grupa spēlē vai grasās spēlēt. Mēs kopējām ārzemju grupu “ gabalus “ no magnetofona ierakstiem pēc dzirdes katrs individuāli un, sanākot kopā mēģinājumos, pieslīpējām skanējumu. Tālāk atmiņu drumslas par spēlēšanu Neretā nomāc tas, ka paralēli skolas grupai, kopā ar brāliem Piļāniem bijām nodibinājuši deju grupu dzimtajā Daudzesē, kur intensīvi mēģinājām un gandrīz katru sestdienu spēlējām dejas. Atceros, ka kopā ar Kārkle Māri braucām uz skolu ansambļu tarifikāciju Aizkrauklē. Skatē mēs ieguvām otro vietu aiz Skrīveru “Matadora”, tomēr Māra oriģinālkompozīcija “ Vakar sapnī redzēju es laimi “, izpelnījās žūrijas atzinību un 1. vietu šajā kategorijā. Spēlējām balli Aknīstes vidusskolā, kur basenes pastiprinātājs, krievu “ lampinieks “ UM50A, pārkarstot ģība nost. Periodiski tam iesperot ar kāju, tas mistiskā veidā atdzīvojās. No Māra spēlētajām dziesmām, kurās viņš demonstrēja labu pirkstu tehniku, man palikuši atmiņā divi iespaidīgi rock`n`roll gabali. Pirmais ir grupas CCR “ Hey, Tonight “, saite šeit https://www.youtube.com/watch?v=i1PpTXtlnb0

un otrs ir grupas Slade “ Mama Weer All Crazy Now “ saite šeit https://www.youtube.com/watch?v=RPTk5poAa1c

Kad līderis Kārkle Māris pabeidza skolu, deju grupas stafeti pārņēma nākošie vienpadsmitie - Slogs ar Kalnāri. Basģitāru viņiem spēlēja klases biedrs Andersons. Man grupā vieta neatradās. Bet īpaši par to neskumu, jo Leons Daudzevas grupai veda arvien jaunus gabalus no Laidzes sovhoztehnikuma Kurzemē, kur mācījās un spēlēja tehnikuma ansamblī. Līdz ar to viss jaunais rokmūzikā man bija pieejams. Vasarā pēc 9.klases cītīgi strādāju, naglodams kastītes Jēkabpils MRS Daudzevas krautuvē. Biju secinājis, ka pilnvērtīgai muzicēšanai man ir nepieciešams magnetofons. Mani nespēja apturēt asiņainie, ar āmuru sadauzītie pirksti. Lai varētu labi nopelnīt, naglot vajadzēja ātri, bet kur ātrums, tur kļūdas. Šā vai tā, bet rudenī es kļuvu par laimīgo lietuviešu magnetofona “ Daina” īpašnieku, un mūzikas slūžas bija līdz galam vaļā.

Es jūsmoju par Kārkles ģitārspēles tehniku, un man likās, ka Kalnāre būs tikai tāda ēna viņam. Taču es maldījos. Zigurds ar savu darbu, daudzu stundu treniņiem izkopa savu spēles manieri. Ja Kārkle bija vairāk Steve Vai tipa špīlers, tad Zigurds spēlēja vairāk džezroka manierē ala Eric Johnson, kas viņam veiksmīgi padevās. Ja Jūs uzklikšināsiet youtube uz šo saiti https://www.youtube.com/watch?v=lcnCQ6sf1g8 , tad Jums būs iespēja salīdzīnāt šos abus ģitāristus dzīvajā koncertā un Jūs sapratīsiet par ko es runāju. Visbeidzot Neretas leģendārais vokāls, grupas seja un ritma ģitāra – “skapis” Slogs ar uzrautiem, taisniem pleciem, it kā būtu aizmirsis no žaketes izņemt “ pakaramo “. Kad viņš uzkāra kaklā “ Star “ tipa ģitāru jeb muzikantu žargonā “stāreni”, tā viņam izskatījās kā rotaļlieta. Slogs bija piedzimis ar balssaitēm, domātām rokenrolam, viņam viss padevās viegli un rotaļīgi. Valdis man palicis atmiņā ar viņa “kroņa gabalu”, krīdensu “ Have you ever Seen The Rain “ https://www.youtube.com/watch?v=u1V8YRJnr4Q. Šī dziesma viņam izdevās patiešām lieliski, ieskaitot ritma ģitāras ievadu.

Liekas pavisam nesen Neretas saliņā kādi vēja pūsti, smaržīgi mati, kutināja manu seju, kad lūpas maigi saskārās ar lūpām . . . Sajūtas, kas mani pārņēma, ieraugot meiteni no paralēlās klases, gariem, tumši brūniem matiem, lielām, brūnām acīm un nedaudz uzrautu deguntiņu glītajā sejā, varētu salīdzināt ar dīvainu ilgstošu saslimšanu. No vienas puses tā tevi ceļ, nes uz neredzamiem spārniem, no otras met bezdibenī, kad liekas, ka neesi līdz galam saprasts. Ir tikai šie divi galējie punkti, vidus nav. Nē, vidus, protams, ir bet, tas paliek pavisam sīks un mazsvarīgs salīdzinot ar galējiem punktiem. Es mēģināju noķert brūnaci skolā vienu un pateikt, ko es jūtu, taču neveiksmīgi ! Nedēļas nāca un gāja, bet tāda situācija neradās. Kad manas mocības kļuva acīmredzamas, mans draugs, kurš vienīgais palicis tāds no 4. klases, Aleksandrs Bešmeņovs, izvilināja no manis īstos iemeslus. Viņš Neretā mācījās otro gadu, bija apradis un drošāks. Nākošajā dienā pēc stundām, viņš man iespieda saujā lapiņu ar telefona numuru un teica:

- Pie autoostas ir telefona automāts. Iemet divkapeiku, zvani un aicini uz randiņu. Un atpakaļ nenāc, kamēr nebūsi viņu saticis.

Kopš tās reizes divkapeika kļuva par manu dārgāko monētu . . . Droši vien, ka saliņa Neretā aizvien ir tikpat mīlētāju iecienīta, kā toreiz. Un kad Lapčenoks pa Radio 2 dzied : “ Zied ievas Siguldā . . .”, es dziedu: “ Zied ievas Neretā “ . ..