Vectēva vijole. Nobeigums.

Brīvajā laikā esmu izpētījis internetā visu par izsoļu namu „Tarisio”. Tā pārdošanas apjomi gan Londonā, gan Ņujorkā ir milzīgi. Ekskluzīvās Kremonas meistaru vijoles gan lotēs parādās ļoti reti, no kā secinu, ka, pirmkārt, profesionālie pasaules klases vijolnieki, kā arī kolekcionāri ļoti reti šķiras no saviem iemīļotajiem instrumentiem. Otrkārt, tas notiek caur „Tarisio”, taču privātu kontaktu veidā, ne atklātās izsolēs. Manu uzmanību piesaista nozagto instrumentu saraksts. Acīmredzot zādzības gadījumā vijoļu īpašnieki caur ‘Tarisio” nekavējoties informē visu pasauli par notikušo, tādejādi apgrūtinot laupītājiem vijoles tālāku realizāciju. Manuprāt, šis saraksts zināmā mērā raksturo pieprasījumu un piedāvājumu pēc Kremonas laika vijolēm, kā arī gaisotni, kas valda šajā ierobežotajā ekskluzīvo vijoļu pasaulītē. Saraksts izskatās šādi:

Nozagto instrumentu reģistrs:
Instruments, Datums, ID numurs

Lorenzo Storioni, Cremona, c. 1775, Violin

Feb 19, 2014, 79119

Frank Donald Napier, London, Violin Bow

Sep 15, 2012, 13864

Matteo Goffriller, Venice, 1727, Violin

Apr 14, 2010, 43395

Nicolò Amati, Cremona, 1675, Violin

Aug 31, 2005, 47593

Gaspar Lorenzini, Piacenza, c. 1750, Cello

May 9, 2003, 42991

Antonio Stradivari, Cremona, 1714, Violin, the `Le Marien`

Apr 9, 2002, 40443

Giovanni Battista Grancino I, Milan, 1690, Violin

Jan 26, 2001, 46708

Antonio Stradivari, Cremona, 1709, Violin, the `King Maximilian, Unico`

May 29, 1999, 41349

Giovanni Battista Guadagnini, Turin, 1778, Violin, the `Hart`

May 16, 1999, 40917

Antonio Stradivari, Cremona, 1716, Violin, the `Colossus`

Nov 3, 1998, 40066

Antonio Stradivari, Cremona, 1727, Violin, the `Davidoff-Morini`

Oct 18, 1995, 40119

Gennaro Gagliano, Naples, 1743, Violin

Feb 25, 1995, 59989

Gioffredo Cappa, c. 1690-1700, Violin

Nov 30, 1989, 45413

Jacob Stainer, Absam, 1665, Violin

Jan 1, 1982, 40028

Antonio Stradivari, Cremona, 1735, Violin, the `Lamoureux, Zimbalist`

Aug 16, 1962, 40546

Antonio Stradivari, Cremona, 17 12, Violin, the `Karpilowsky, Benjamin`

Mar 16, 1953, 43078

Antonio Stradivari, Cremona, 1709, Violin, the `Mendelssohn`

Nov 30, 1944, 46611

Giovanni Battista Guadagnini, Turin, 1775, Violin

Dec 31, 1941, 42704

Antonio Stradivari, Cremona, c. 1709, Violin, the `Warde`

Nov 30, 1868

Kā redzams, sarakstā ietilpst galvenokārt pēckara laikā nozagtās vijoles, kas izskaidrojams ar „Tarisio” dibināšanu un darbības laiku.

Beidzot pienāk diena, kad man zvana Kriss par vijoli. Deniss esot saņēmis atbildi no „Tarisio” izsoļu nama, kurā tie informējot, ka pieņem manu vijoli un apņemas organizēt tās pārdošanu. Ja mēs piekrītot, tad jāierodas personīgi, lai uzklausītu mūsu vēlmes un apspriestu līguma noteikumus. Kā arī fiziski jāuzrāda pati vijole un jāiekrīt tās ekspertīzei, lai noteiktu sākuma cenu. Palūdzu Krisam pāris stundas apdomāties. Tā, vijoles pārdošanas plāns ieiet beigu fāzē. Pavisam drīz es būšu bagāts vīrs un laimīgs došos uz Brazīliju pie Sezas. Vai arī . . .? Vai arī, ko ? Pēdējā laikā daudz domāju par to, ko tad īsti es dzīvē vēlos. Vai tiešām būt vientuļš svešā zemē ? Nauda, protams, dod brīvību, bet liela nauda – lielu brīvību. Bet vai tā dod laimi ? Laikam taču nē. Šādas šaubīgas domas mani ir sākušas mocīt, kopš saņēmu ziņu, ka Latvijā ir piedzimis mans mazdēls. Ja es aizbraukšu uz Brazīliju, iespējams, nekad viņu neredzēšu. Vai man tas ir svarīgi ? Ir. Nu tad vienīgais loģiskais ceļš ir atpakaļ uz dzimteni, uz Latviju. Bet, ja kaut kādu iemeslu dēļ neizdosies vijoli pārdot, tad Latvijā būšu atkal bez darba un bez naudas. It kā jau darba tirgus esot uzlabojies, kā man paziņas stāsta. Kas vēl bez bērniem un mazbērniem mani saista dzimtenē ? Laikam jau rudais brīnums no Ainažiem. Pēdējā laikā ar Sintiju esam sākuši intensīvi sarakstīties. Starp vārdiem var lasīt jautājumu par atgriešanos un kopīgas dzīves sākumu. Mājai vajagot saimnieku, viņa raksta. Cerējusi uz dēlu, taču tas, līdzīgi kā vectēvs, izmācījies par stūrmani un nu pa pusgadam vagojot jūras un okeānus.

Nolemju tomēr mainīt savu vijoles pārdošanas plānu, jo intuīcija man saka, ka Denisam uzticēties nevar. It kā reāla iemesla tam nav, tomēr - es viņu galīgi nepazīstu. Cita lieta Kriss, par kuru esmu pilnīgi drošs, jo zinu viņu jau gandrīz 20 gadus. Lūgšu, lai oficiālais pārdevējs un arī naudas saņēmējs ir Kriss. Īsts angļu džentlmenis, kurš tur doto vārdu un šis apstāklis tam ir svarīgāks par visu citu. Bez tam Kriss ir miljonārs un neies smērēt rokas un savu godu, lai apkrāptu vienu emigrantu no Latvijas. Zvanu:

- Hallo, Kris ! Klausies, gribu lūgt Tevi oficiāli uzņemties vijoles pārdošanu caur „Tarisio” ! Nākamnedēļ darbā otrdiena man ir brīva un mēs varētu doties uz Londonu atrādīt vijoli. Protams, Deniss arī dosies līdzi, un līgums ar viņu paliek spēkā. Tomēr es gribētu, lai nauda nonāk Tavā, nevis Denisa kontā.

- Es Tevi saprotu, atbild Kriss, taču es otrdien nebūšu pat valstī. Jau pirmdien es lidoju uz Portugāli, uz svarīgu tikšanos ar klientu. Ooops . . .ko nu ? Taču pēc neilgas pauzes Kriss turpina:

- Zini ko, Sjūzanna var uzņemties manu lomu ! Kamēr bērniem vēl nav sākusies skola, viņai brīva laika ir atliku likām. Ja Tev nav iebildumu, es ar viņu aprunāšos un Tev atzvanīšu.

Saku, ka priecāšos Sjūzannu atkal redzēt. Sjū, nu protams ! Kā man tas uzreiz neienāca prātā ! Pēc pusstundas zvana Kriss:

- Sjū piekrīt. Tātad otrdien plkst. 12 tiekamies Londonā, „Tarisio” ofisā Wimpole Street 87-88. Bez tam es zvanīju Denisam un informēju viņu. Viņš respektē Tavu viedokli un vēlēšanos un piedāvā miesassargu vijolei un Sjūzannai no mājām līdz Londonai uz sava rēķina.

- Lieliski, atbildu, tiekamies otrdien !

Otrdien jau laicīgi esmu pie „Tarisio” ofisa Londonā, kas ir senlaicīgs nams trijos stāvos. Aiz ieejas durvīm iekšpusē sēž apsargs un monitoros vēro novērošanas kameru pārraidītos attēlus. Jau pa gabalu ievēroju man tuvojošos iespaidīgo trijotni, kurai pa vidu iet divmetrīgs nēģeris un nes vijoles futlāri. Sjūzanna ir tērpusies sarkanā mētelī, kas beidzas nedaudz virs ceļa, ap kaklu rozā zīda šalle, un izskatās īpaši eleganti. Sasveicināmies un pēc Denisa uzaicinājuma dodamies iekšā. Deniss paskaidro nāciena iemeslus, apsargs liek mums nedaudz pagaidīt un zvana pa iekšējo līniju.

Ekspertīžu nodaļu izsoļu namā vada viens no direktoriem Džeisons Praiss, līdzīpašnieks un eksperts. Tērpies melnā uzvalkā, baltā kreklā ar zilu kaklasaiti, viļņainiem, mazliet iesirmiem matiem, tur jau viņš nāk. Mūs ieved apspriežu telpā ar augstiem griestiem un lielu, ovālu, tumša ozolkoka galdu vidū un tādiem pašiem grāmatu plauktiem gar telpas sienām. Viss te norāda uz senatnīgumu un stabilitāti. Pie sienām karājas vijoļu attēli dažādos profilos, acīmredzot, izsolītās vijoles. Kad mēs apsēžamies, viņš piecās minūtēs pastāsta par „Tarisio” un uzaicina parādīt vijoli. Sjū pamāj apsargam un tas majestātiski pienāk pie galda un saudzīgi noliek futlāri Džeisonam priekšā.

- May I ? Vai es drīkstu ? Viņš vaicā.

- Yes, please, Sjū atbild, un viņš atver futlāri un izņem vijoli.

Pārlaidis tai skatu, viņš pagriež to pret gaismu un caur „f” izgriezumu pēta del Gesu Guarnerius zīmi vijoles iekšpusē. To pašu zīmi, ko pirms divdesmit gadiem rīta saules staros, sēdēdams pie ugunsgrēkā izglābto mantu kaudzes „Ķiršu” pļaviņā, biju ieraudzījis es. Pēc brīža misters Praiss saudzīgi noliek vijoli uz galda un saka:

- Viss kārtībā. Mēs esam sagatavojuši līgumu par vijoles nodošanu ekspertīzei un es uzaicinu tās īpašnieku parakstīt dokumentu. Tā ir standarta procedūra, nekas vairāk.

Es paskatos uz Sjūzannu, un viņa drosmīgi pievelk dokumentu sev klāt, ātri pārlaiž tam acis un ar stingru roku brīvajā vietā ieraksta savu vārdu un uzvārdu un parakstās.

- Paldies. Lēdijas un džentlmeņi, pirmreizējā ekspertīze aizņems aptuveni četras stundas un pulksten 17 es uzaicinu Jūs atkal šajā kabinetā uz oficiālā slēdziena nolasīšanu, paziņo misters Praiss.

Iznākuši uz ielas, turpat pie savrupnama durvīm pārspriežam turpmāko rīcības plānu. Denisam esot darīšanas Londonā un viņš piebiedrošoties mums atkal pulksten 17, bet mēs ar Sjū nolemjam pasēdēt kādā krodziņā un pastaigāties pa Londonu. Malkojot kafiju netālu no „Tarisio”, Sjūzanna vaicā man, kā es jūtos.

- Dīvaina sajūta, es atsaku. Iespējams, mana dzīve pavisam drīz mainīsies par 180 grādiem, bet es nezinu, vai priecāties par to vai nē. Biju jau iedzīvojies šajā valstī, kur valda likums un kārtība, kur man ir labs un patīkams darbs un jauki darba biedri. Taču manas domas un sajūtas velk mani atpakaļ uz mājām, pie maniem mīļajiem un pie vienas rudmatainas lēdijas, kura rītos slauc kazu.

- Kazu ? Sjū skaļi iesmejas un atmet galvu atpakaļ. Lēdijas neslauc kazas, kur nu vēl rītos !

- Latvijā slauc, Sjū, un dod savam vīrietim dzert svaigu kazas pienu, lai tam būtu spēks mīlēties. Sjū pārsteigumā iepleš acis, taču turpina smaidīt.

- Tagad Tu bez piecām minūtēm esi bagāts vīrs Džani, un varēsi darīt jebko, viņa, noliekusies pār kafijas krūzīti, caur skropstām paskatās uz mani.

- Vēl nekas nav zvanīts, Sjū. Zini, kas šajā pasaulē ir visriebīgākais ?

- Nu ?

- Sagrautas cerības. Šīs sagrautās cerības ir likušas simtiem tūkstošu manu tautiešu pamest savas mājas, savas ģimenes, savu dzimteni un doties svešumā. Tas ir kā no vesela maizes klaipa šķībi nogriezts viens kārtīgs stūris, ko vairs nekad nevarēs pielipināt atpakaļ. Un būs jāpaiet ilgam laikam, kamēr rikas no klaipa atkal varēs griezt taisni un pareizi.

Norunātajā laikā tajā pašā sastāvā atkal sēžam pie ovālā galda, kad atveras durvis starp grāmatplauktiem un glīta sieviete ienes vijoli un nodrukātu ekspertu slēdzienu. Misters Džeisons Praiss pieceļas no krēsla, paņem dokumentus un saka:

- Dāmas un kungi, man jums jāpaziņo, ka diemžēl šī vijole nav atzīstama par Džuzeppes Guarneri del Gesu darbu. Jā, tai ir ļoti daudz pazīmju, kas norāda uz Gvarnēri namu, tomēr lakas spektrālanalīze nepārprotami norāda uz to, ka vijole ir izgatavota vienu gadsimtu vēlāk, kad del Gesu vairs nebija starp dzīvajiem. Mūsu eksperti uzskata, ka tā varētu būt franču meistara Vuillaume darbs, kurš, kā zināms, ir izgatavojis daudz del Gesu vijoļu kopiju, marķēdams tās ar Guarneri nama zīmi. Par piemēru varu minēt vijoli „ex Alard”, kuru Parīzes Mākslas muzejs eksponē kā Guarneri darbu, taču ekspertu domas par tās autentiskumu dalās.

- Kāda ir iespēja, ka Jūsu eksperti ir kļūdījušies ? Pēc ieilgušas pauzes Sjūzanna beidzot jautā.

- Tāda gadījuma mūsu vairāk nekā 50 gadu ilgajā praksē vēl nav bijis, mem. Diemžēl lakas spektrālanalīze ir neapstrīdams rezultāts, jo lakas komponentes katram gadsimtam ir dažādas un vispārzināmas. Vienīgais, kas padara Kremonas lakas unikālas, ir to komponenšu iegūšanas metode un izejvielu avots, jo meistari to turēja stingrā noslēpumā.

- Kāda aptuveni varētu būt šīs vijoles cena, mister Prais ? Izdzirdu sevi vaicājam.

- Pusotra līdz divi tūkstoši sterliņu mārciņu, ser, ņemot vērā tās nezināmo izcelsmi un pašreizējo stāvokli, atbild Praiss. Ja Jūs vēlaties, mēs vijoli izliksim nākamajā izsolē, kas notiks Ņujorkā.

- Nē, paldies. Ātri atguvies no paziņojuma izraisītā šoka, esmu pieņēmis lēmumu. Sirds dziļumos biju paredzējis arī tādu iznākumu. Pieceļos no savas vietas galda vidū, aizeju līdz tā galam un, nostājies blakus Praisam, paņemu rokās vijoli.

- Sjūzanna Anna Rodžersa, es lūdzu Jūs, paturēt šo vijoli savā īpašumā. Lai arī tas nav del Gesu Guarnerius darbs, skaņa vijolei ir izcila, jo tikai lakas spektrālanalīze spēja to atšķir no oriģināla, es saku.

Visi pārsteigti skatās vispirms uz mani, tad pagriežas pret Sjū. Viņa pieceļas un raitā solī, rozā zīda šallei plīvojot, pienāk pie manis, izņem vijoli man no rokām, ar otru roku pievelk manu galvu sev klāt un noskūpsta mani uz vaiga. Tad uzvaroši paceļ vectēva vijoli izstieptā rokā un saka:

- Jā, Džani, šo liecinieku klātbūtnē es pieņemu šo vijoli. Taču atceries, ko 20 gadus atpakaļ Tev jau reiz teicu, - manas mājas vienmēr būs arī tavējās, lai kas arī nenotiktu.

Pēc šķidriem aplausiem, iepakojam vijoli, atvadāmies no „Tarisio” direktora un izejam uz ielas. Deniss aizsteidzas pat lāga neatvadījies. Nēģeris galanti paklanās paspiež mums ar Sjū rokas un arī dodas prom pa ielu. Paliekam tikai mēs ar Sjū un vectēva vijole futlārī. Pēc neveiklas pauzes Sjū paskatās man acīs un saka:

- Laikam jau varu nejautāt, ko Tu tālāk darīsi, Džani. Redzu, ka Tu neko nenožēlo. Savās domās Tu jau esi Latvijā pie sarkanmatainās lēdijas, vai ne ?

- Jā, Sjū, došos mājās cik drīz vien iespējams. Šīs sievietes intuīciju apmānīt laikam nav iespējams.

- Džani, vienmēr atceries, ka Tavas mājas ir tur, kur ir Tava sirds. Saudzē sevi. Viņa apvij rokas ap manu kaklu, piekļaujas, tad aši pagriežas, un pasitusi vijoli padusē, rozā šallei plīvojot, dodas prom pa ielu.

Pēc dažām dienām es pastā saņemu „Barclays” bankas paziņojumu par to, ka uz mana vārda ir pienācis čeks par diviem tūkstošiem sterliņu mārciņu, kuru es varu validēt jebkurā „Barclays” bankas filiālē visā pasaulē.

Paldies Tev, šarmantā, cēlā franču lēdija !

Paldies Tev, vectēv, ar to pilnīgi pietiek, lai dotos uz kādām mājām Vidzemes jūrmalā, kurās ruda latviešu lēdija rītos slauc kazu.

TAVAS MĀJAS IR TUR, KUR IR TAVA SIRDS / Susanne Anne Rodgers /

Wellingborough, United Kingdom, 2014.