Lēdija, kura slauc kazu

Šūpo es kājas un svilpo.

Pa lab rok man smilts,

Pa kreis rok man smilts

Pa lab rok man Ragciems

Pa kreis – Abragciems

Un tikai pretī man ūdens zils.

Vēl aiz tā raga – Rīga . . .

Labāk laidīs šķērsām pa līci,

Gan jau rūgušpienu iedos man,

Tas meitēns ar rudiem matiem.

“Bocmanī” iedzers kād āl . . .

Vellos, kā izstiep man pirkst

Tas vecais, dullais Kāp !

Vilksies uz kliņķiem, viš sak.

Es te jūrkantē visus ir izstieps,

Piepūt vaigus un atsperies.

Vellos, kā sāp !

Tu, vecais, dullais Kāp !

Braucu ar savu mazo, melno mersīti no Ainažiem uz Salacgrīvas Zvejnieku svētkiem, aiz loga svelpj jūras vējš, bet ausīs man skan Raimonda Paula melodija:

Odesa, Hamburga , Rīga, jūra un saule un vējš, lai la, la lai, la la laila . . .

Uh, noskaņojums tāds, ka kāja pati spiež gāzes pedāli grīdā ! Un kā nu ne, tikko biju paviesojies vecajā Ainažu jūrskolā un ievilku plaušās jūrskolas elpu. Vēlīgā administratore atļāva izstaigāt muzeja istabas, kaut arī darba laiks jau bija beidzies. Iekšpusē viss tīrs un kārtīgs, dēļu grīdas izberztas kā uz burinieka klāja. Visapkārt jūt vēstures elpu. “Latvji brauciet jūriņā ! ”, tā aicināja Krišjānis Valdemārs, jūrskolas dibinātājs Latvijas guberņā un krievu cara brāļa uzticības persona jūrlietās. Apskates skatlogos dzimtas un dzimtas, kopumā Ainažu jūrskola ir sagatavojusi vairāk par 1000 kapteiņiem. Izrādās ka vecos laikos pat parastam divairu laivas pārcēlājam bija jābūt sertificētam, lai varētu pasažierus pārvadāt, kur nu vēl škiperiem, bocmaņiem, vai pasarg Dievs, kapteiņiem. Puikām tajos laikos uzrāviens uz jūru ir bijis īpašs, tas ir skaidrs. Bet kādas fotogrāfijas ! Zēni melnās jūrnieku jakās, un uzreiz ir skaidrs, ka ērgļi! Naģene uz vienas auss, krūtis plati, smaids neķītrs, kā jau jūrniekam, kas briesmas nebaidās, bet meitas mīlē katrā ostā. Vanagi ! Bet kāds krampis viņiem bija ! Vēl baronu laikos, kāds kalps esot sācis braukt uz malkas šonera tepat gar jūras malu līdz Rīgai. Toreiz ceļa vēl nebija un labākais un ātrākais veids, kā aizvest preci uz Rīgas tirgu, bija pa jūru. Stalto un izpildīgo bauri esot ievērojis barons un gribējis iecelt Liepupē par muižas pārvaldnieku. Tomēr puisis jau tik ļoti bija saslimis ar jūru, ka nevarēja iedomāties savu dzīvi bez tās. Viņš paņēma airu laivu un metās bēgt pa jūru uz igauņiem. Barons pārskaitās par šādu baura nepaklausību, un pavēlēja muižkungam ar kalpiem viņu notvert. Tie jāšus gar krastu sāka dzīties pakaļ. Kad Ainažos viņš, piekusis airēt piestāja krastā, muižkungs viņu notvēra, salauza airus un ieslodzīja. Un tomēr liktenis viņam bija labvēlīgs, jo to visu bija redzējis baura brālis, kurš dzīvoja turpat Ainažos. Brālis pastellēja jaunus airus laivai, un naktī, kamēr sargi gulēja, bauris izbēga no aresta un tika līdz igauņiem. No turienes uz Angliju un pēc 15 gadiem atgriezās jau kā personīgā burinieka kapteinis un bagāts vīrs. Cik tomēr spēcīgs ir jūras un brīvības aicinājums ! Visu apskatījis un priedes dēļu grīdas īpašo smaržu saodies, rullēju tālāk divas pēdas virs zemes. Odesa, Hamburga, Rīga, jūra un saule un vējš, lai la la lai la, la laila . . .

Zvejnieku svētkos spēlēs mana mīļākā grupa “ Sestā jūdze “, atraušos pa pilnu programmu ! Pēc nedēļas jālido atpakaļ uz Angliju un jāturpina vergot tā kā tā. Iegriežu pa ieliņu pirms Salacas pa labi un te jau viņš ir – krodziņš “Pie Bocmaņa” ! 30 gadus neesmu te bijis, bet viss tā kā senāk ! Nolieku mašīnu stāvlaukumā un dodos uz “Bocmani”. Uz Zvejnieku svētkiem Salacgrīvā skaidrā prātā nemaz nedrīkst iet ! Pasūtu ēst, vienu grimpeli un, kamēr gaidu oficiantu, pavēroju publiku.

Pie bāra letes vietējie džeki sacenšas viskija dzeršanā, ko esmu novērojis arī Īrijā. Tas notiek tā: viskiju salej glāzītēs vienu aiz otras, visas bāra letes garumā. Tad džeks nostājas letes galā un sāk vienu pēc otras dzert, kamēr bārmenis tikai stumj visu glāžu rindu viņam klāt. Uzvar tas, kurš visvairāk glāžu izdzer un noturas kājās. Arī es iesūcu viskiju caur zobiem, un tas man patīkami apsvilina rīkli. Atceros, kā studentu celtnieku vienības laikos te Jakubs lauzās ar vietējiem uz kliņķiem. Jakubs bija stiprs kā vells, beidzis murjāņus diska metējs. Mēs, studenti, likām uz Jakubu savu pēdējo naudiņu. Vietējais enkurnieks spiež šim roku pie galda, bet Jakubs tik smaida, no piepūles piesārtušajā sejā. Abiem rokas trīc, Jakubs skatās uz mani, - vai ir laiks ? Papurinu galvu - nē, vēl paturi, ka neuzraujas uz prettriecienu. Jakubs skatās uz mani, es uz abiem. Tagad var ? Pametu ar galvu, - var. Klankt , enkurniekam roka atsitas pret galdu. Šis paliek tāds jocīgs, nevar saprast, kā tas varēja notikt ? Heijā ! Seši kausi alus no enkurnieka ! Vai cik gards alutiņš, sevišķi, ja kabatās vēlš svilpo !

Sen neesmu skūpstījis sievieti, varbūt svētkos paveiksies ? Skatos, divus galdiņus tālāk vakariņo mana vecuma dāmīte. Roķerīgā melnā ādas jaciņā tērpusies, bieziem, rudiem matiem, smalku, niansētu seju. Kamēr obers man nes vakariņas, viņa pieceļas un aiziet pie letes pēc glāzes vīna. Viņai pieceļoties, cauri apspīlētajiem dzinsiem var sajust viņas tvirto augumu. Tas man uzsit asinis, es pieceļos un panāku viņu pie bāra letes. Stāvot aiz viņas muguras dzirdu, ka viņa pasūta glāzi “ Shardoney Bin 65”. Ola lā, vīna pazinēja ? Stilīgi! Pār viņas plecu saku bārmenim:

- Divas glāzes, un uz mana rēķina !

No sarkanmates nekādas reakcijas, viņa gaida savu glāzi. Tuvumā redzu, ka augums viņai brīnišķīgs, slaida un vijīga kā maikste, gandrīz manā augumā, neviena tauciņa. Krūšu spicie zirnīši cauri krekliņam ir skaidri samanāmi. Nu moins, kā kaut ko tādu Radītājs var dabūt gatavu ! Kad bārmenis atnes vīnu, viņa paņem savu glāzi, es savējo, tad viņa pagriežas pret mani un saka:

- Paldies. Mani sauc Sintija .

Esam ļoti tuvu kopā, un skatāmies viens otram acīs. Sintijai ir brūnas acis , kurās lēkā velniņi. Tie man saka, ka esmu pie viņiem šovakar gaidīts. . . .Apsēžamies pie viņas galdiņa un sākam pļāpāt par šo un par to. Izstāstu, ka strādāju galdniecībā Anglijā, un ka vakar pie notāra izsķīros no sievas, kas tiešām tā arī bija. Liekas, ka Sintijai šī ziņa patīk. Pati esot jūras kapteiņa meita no Ainažiem, strādājot par medmāsu ambulancē. Saruna raisās arvien raitāk, valoda viņai izkopta, runā literāri pareizi, bez žargona, tekoši. Mūzika kļūst par galveno tēmu abiem mums, jo izrādās, ka viņa jau ilgus gadus dzied vietējā korī “Pernigele”. Cauri “Bocmaņa” atvērtajām durvīm jau var sadzirdēt Agra Gedroviča neatkārtojamo baritonu un ir skaidrs, ka balle ir sākusies. Sintija arī to ir saklausījusi un gan jautājoši, gan uzmundrinoši paskatās man acīs. Bez vārdiem reizē ceļamies kājās, viņa ieķeras man elkonī, un mēs dodamies skaņas virzienā. Te pēkšņi dzirdu, ka sāk spēlēt veco labo “Creedence” gabalu “ Down on the Corner”, ko savulaik vidusskolā pats spēlēju. Neviļus sāku skriet, tik ļoti gribas to nenokavēt. Sintija turas man līdzi, un abi kopā uzskrienam uz deju plača. Sintija ļoti labi dejo un mēs bez apstājas nodejojam vienu deju, otru, trešo. Tad ceturtajā, lēnajā viņa aizver acis, ieķeras manī, galvu atliec atpakaļ , bet gurnus piespiež cieši klāt pie manējiem. Jūtu, kā asinis ietriecas man galvā, es viegli sareibstu un knapi noturos kājās. Turu viņas vijīgo augumu savās rokās, un jūtu, kā tas man piekļaujas. Pazūd laiks un vieta un cilvēku kņada visapkārt, paliek tikai “Sestā jūdze”, jūras šalkas un naksnīgās debesis virs Salacgrīvas. Viss laulības šķiršanas rūgtums un sāpes, kas bija manī, izgaist kā nebijušas. Vai tiešām Dievs mani tik ļoti mīl, ka ir atsūtījis man savu eņģeli Sintijas izskatā ! ? Cauri mūzikai dzirdu, ka viņa čukst man ausī :

- Mīļais braucam, es tev uzklāšu guļas vietu sienas šķūnī uz siena panta.

Svaigā siena smarža, savijusies kopā ar viņas kailā, nosvīdušā auguma sviedru garšu uz manas mēles, tonakt bija mana balva Zvejnieku svētkos.

Agri no rīta mani modina upītes straumes šalkas un siena čaboņa. Virs siena panta parādās Sintijas matu rudais ērkulis un beidzot arī viņa pati , tērpusies baltā krekliņā ar garām rokām un zilos džinsos ar māla krūzi rokās. Viņa apsēžas man blakus uz segas malas, noglāsta man matus un, acis pievērusi it kā vēl būtu nakts sajūtās, nosaka:

- Mīļais, cik Tu biji jauks un maigs! Še, padzeries tikko slauktu kazas pieniņu, tas atjauno spēkus, jo tie man vēl noderēs . . .

Un atkal melnais asfalts zem riteņiem, rullēju ar savu mazo, melno mersīti uz Rīgas lidostu. Atvadu rūgtums, saņemtā svētlaime, viršu smarža, kas ieplūst pa atvērto mašīnas logu, savilņo mani tā, ka nevaru vairs pabraukt. Apstājos meža vidū uz Tallinas šosejas, lai uzsmēķētu. Cigarete nodeg manos pirkstos, kamēr domāju, cik gan bezgalīga ir sievietes sirds . . .

Wellingborough, United Kingdom, 2014.