Nobeigums Augusts Ālers

Ievērojamākais jaunās mācītāju paaudzes teologs toreiz neapšaubāmi bija Juris Rubenis, kurš bija Anatolijam Gorbunovam un Dainim Īvānam, gan arī citiem Augstākās Padomes deputātiem“iestādījis smadzenes”, balsojumā par Neatkarības Deklarāciju. Nevienam no draudžu priekšniekiem Sinodē nebija šaubu, ka par Arhibīskapu jāvēl viņš.Tomēr vēlēšanām pieteica arī Saldus mācītāju Jāni Vanagu. Juris Rubenis atsauca savu kandidatūru un par Arhibīskapu tika ievēlēts Vanags. Iegājis Konsistorija ēkā Mazās Pils ielā 4, nezināju kur iet un kam prasīt. Uzrunāju pirmo mācītāju, kuru satiku. Tas bija Rīgas Kristus draudzes mācītājs Māris Sants, kuru vēlāk par homoseksuālismu un tā propagandu Konsistorija atstādināja no mācītāja amata, lai gan Arhibīskaps Vanags zināja par Santa orientāciju kopš viņa ordinācijas brīža. Mums garām pašāvās garmatainais Kaspars Dimiters, par kura aktivitātēm Krimuldas draudzē ticīgo vidū jau klīda leģendas. Laikam biju viens no pirmajiem draudžu priekšniekiem, kuri vērsās Konsistorijā ar šādiem jautājumiem. Veicis dažus telefona zvanus, Māris Sants mani ieveda kabinetā pie Lietu pārvaldnieka Krūmiņa kunga. Viņš paskaidroja, ka vismaz pašlaik zemju pārdošanu Virsvalde neplāno. Taču konkrētā zemes gabala nomai uz desmit gadiem atļauju Konsistorija dos, jo tas ir Tukuma draudzes dzīvības un nāves jautājums.

Norunātajā laikā bailīgi piebraucu pie “Viadas“ ofisa kādā Pārdaugavas bērnudārzā. Rekets Latvijā gāja vaļā pilnā plaukumā un bija zināms, ka naftiniekiem ar jaunajiem "bratokiem” ir kopīgas saites un intereses. Dižharitonovam tajos laikos esot bijis teiciens:

· Kad Jūs nākat pie manis kaut ko izkārtot, tad durvis Jums jāatsit vaļā ar kāju. Kāpēc ? Tāpēc, ka rokas Jums ir aizņemtas ar dāvanām.

Apsargi pavadīja uz otro stāvu, kur mani sagaidīja efektīga sieviete modīgā kleitā ar košu zīda šalli ap kaklu. Pa ceļam automāšīnā es biju izdomājis drošības pēc izlikties par ticīgo vientiesīti, lai neizraisītu nekādus asumus gaidāmajā sarunā. Zemes nomas līguma uzmetumu es jau biju sagatavojis un paņēmis līdz. “Viada“ juristi to divdesmit minūšu laikā izskatīja un nenozīmīgi palaboja. Viss norisinājās solīdi un drīz vien es atkal biju uz ielas ar parakstītiem un apzīmogotiem līgumiem un atviegloti uzelpoju. Vēl pēc trim dienām Tukuma draudzes bankas kontā “ieripoja” 12 000 latu, kurus es tājā pašā dienā pārskaitīju Tukuma pašvaldībai. Mēs bijām izglābušies ! Kontā sāka ienākt nauda arī no citiem nomniekiem, un uz Ziemassvētkiem es dāvanā no Prāvesta saņēmu jaunā izdevuma Bībeli ar viņa pašrocīgi ierakstītu vēlējumu, parakstu un personīgo zīmogu. Šo bībeli, kā dārgu piemiņu no Augusta, es glabāju vēl šo baltu dienu.

Sastādīju nākošajā gadā veicamo darbu sarakstu Tukuma baznīcā. To apsekojot, man atklājās daudzas bēdīgas lietas. Bēniņos, tieši virs pakojuma ar sausajām zāģu skaidām, krustu šķērsu kā liels zirnekļa tīkls karājās elektrības vadi vēl no ulmaņlaikiem ar vietām nobirušu auduma izolāciju. Pietika ar vienu dzirkstelīti, lai baznīcas jumts būtu liesmās. Elektrības sadales skapī drošinātāji bija savienoti ar drātīm un, vietām dzirksteļojot, nokūpējuši melni. Naudas jaunai instalācijai no importa vara vadiem nebija, bet kavēties nedrīkstēja. Nolēmu atraut no investīcijām savā biznesā vienu tūkstoti ASV dolāru un ieguldīt baznīcas elektroinstalācijas nomaiņā. No baznīcas torņa smailes putnu “apmīļots” pār Tukumu raudzījās gailis nenosakāmā krāsā. Zvanu tornis pēdējo reizi bija krāsots droši vien pirms kara. Vēl bija tādi “sīkumi”, kā līdz kritiskai robežai saplaisājusī altāra glezna, kas īpaši uzskatāmi bija redzams slīpajos saules staros. Noteikti bija jādomā par baznīcas pamatu remontu un konservāciju, jo brands pat iekšpusē bija pusmetra augstumā no grīdas. Tas viss prasīja ievērojamus līdzekļus un ar maniem privātajiem tur neko nevarēja iesākt. Kad apspriedos par šiem jautājumiem ar Prāvestu Āleru, viņš teica:

· Daudzi mani pirmskara teoloģijas studiju biedri Latvijas Universitātē tagad ir mācītāji latviešu emigrācijā visā pasaulē. Jāraksta vēstule Luterāņu Vispasaules Federācijai Bonnā un jāprasa palīdzība. Es to nokārtošu un mani draugi ārzemēs šo lūgumu atbalstīs.

Pēc pāris mēnešiem pienāca ziņa, ka Konsistorija ir saņēmusi sešdesmit tūkstošus rietumvācu marku. Taču to dalīšot uz pusēm ar Āgenskalna Balto baznīcu, kur par mācītāju kalpoja Juris Rubenis. Vācieši ir vācieši, viņi bija ievērojuši subordināciju, mums piešķirto naudu pārskaitot Konsistorijai nevis Tukuma draudzei . . . Sameklēju alpīnistus un vasarā ķērāmies pie zvanu torņa krāsošanas un gaiļa zeltītā pārklājuma atjaunošanas. Bet vispirms kopā ar Āleru izlēmām izremontēt draudzes kanceleju, kura izskatījās pēc Vecmīlgrāvja ostas dokeru ģērbtuves, kur studiju laikos pa naktīm piepelnījos.

Augustam diezgan strauji sāka pasliktināties veselība, laikam lāģeri tomēr bija darījuši savu. Viņš bieži saaukstējās un klepoja. Šad un tad viņam pazuda balss līdz tādai pakāpei, ka viņš ar pūlēm varēja pabeigt dievkalpojumu. Tādās reizēs man radās vēlēšanās iet studēt teoloģiju LU un kļūt par mācītāju, lai ar laiku varētu Āleram palīdzēt. 1994.gada rudenī Latvijas Valsts Prezidents par nopelniem valsts labā apbalvoja Prāvestu Augustu Āleru ar Triju Zvaigžņu ordeni, un vēl pēc gada viņš emeritējās. Ālera vietā kalpošanai Tukuma draudzē norīkoja jauno mācītāju Saulīti no Jūrmalas. Droši vien, ka viņš ir labs mācītājs, bet man viņš likās tikai ēna no Augusta Ālera. Es nolēmu vairs nekandidēt uz nākošo termiņu un, nodevis kasi ar 25 000 latu agrāko astoņdesmit “repšiku” vietā, pievērsos strauji augošajam biznesam savā firmā “Cord Ltd” Lauktehnikā. 1998. gada 5. jūlijā Latvijas valsts augstākā ordeņa virsnieku Augustu Āleru guldīja zemes klēpī Otrajos Meža kapos.

Tikai dažreiz es vēl klusi ieslīdēju Tukuma Svētās Trīsvienības luterāņu baznīcā un, apsēdies pēdējā solā tieši tajā vietā, kur pirmajā reizē, kavējos atmiņās. Brīžiem man likās, ka tūlīt tūlīt iznāks Prāvests Augusts Ālers, nostāsies altāra priekšā un, draudzi svētītams ar paceltām rokām, iedziedāsies:

· Lai Dievs tas Kungs svētī Tev un pasargā Tev ! Lai Dievs tas Kungs paceļ savu svēto vaigu uz Tevi un dod Tev savu mieru.

Āmen.