Latviešu SS 19.Divīzijas Virskapelāns Prāvests Augusts Ālers

No stumbra, no baļķa,

Visbeidzot no dēļa

Tiek līmētas mēbeles.

Ar ēvelēm, frēzēm un smilšpapīriem

Tiek slīpētas tās, kamēr līdz glancei.

Tā arī Dievs.

Vispirms viņš ar ēveli noņem mums biezo, netīro skaidu.

Ja tiekam tam pāri bez naida,

Nāk slīpmašīna un slīpē līdz ādai.

Tikai pēc tam tieci ieskaitīts cilvēkos

Un vari pats sevi lakot.

Tā Viņš mūs ēvelē, slīpē un pulē

Līdz beigās salīmē pamīšus kopā ar raksturiem.

Mēs parāk daudz čīkstam. Par dzīves netaisnībām, par valdību un deputātiem, kuri mums nedod to un šito, par korona vīrusa radītajām neērtībām, par nejēdzībām skolās un bērnudārzos. Gluži tāpat, kā mēs čīkstējām par PSRS iekārtu, Komunistisko partiju un tās vadoni, mūsu dārgo Leonīdu Iļjiču. Kad es visu to lasu, man atmiņā nāk dzelzs vīrs, kurš uz visiem laikiem izmainīja manu dzīves uztveri. Vīrs, kurš par savu ticību un pārliecību divas reizes pabija lāģeros Sibīrijā. Divas ! Lai kaut ko tādu piedzīvotu nepietiek, ka čeka izķer kādu studentu pulciņu un notiesā par antikomunistiskas literatūras glabāšanu un pavairošanu. Pēc atgriešanās no lāģera ir jāturpina publiski sludināt pret pastāvošo varu, labi zinot, ka kāds visai drīz aizskries un nostučīs.“ Fraternitas Livonica “ filistrs Augusts Ālers bija uzticīgs savas akadēmiskās mūža korporācijas devīzei - “ Lūzti, bet neliecies “ jau no 1937. gada. Pirmais apcietinājums 1947. gadā par dalību pirmskara “Pērkonkrustā” un it kā mēģinājumu bēgt uz Zviedriju no Kurzemes katla, kur viņš kalpoja par kapelānu Latviešu leģiona 19. divīzijā. 1947. gada 5. septembrī LPSR Kara tribunāls viņam piesprieda desmit gadus Vorkutā un mantas konfiskāciju. Neskatoties uz to, ka viņu par “ultranacionālismu” 1943. gadā Rīgā arestēja vācu gestapo un pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma aizliedza tam kalpot Rīgas draudzēs. Jā, jā ! Es neko neesmu sajaucis. Par nacionālismu Ālers pabija ieslodzījumā gan pie vāciešiem, gan pie krieviem. Atgriezies no Sibīrijas 1956. gadā, viņš kalpoja par mācītāju Ēdoles, Bārtas un Aizputes draudzēs un turpināja sludināt nacionālismu un naidu pret okupantiem. 1959. gada 10. februārī par teoloģiska satura grāmatu glabāšanu mājās, okupācijas vara mācītāju apcietināja vēlreiz un pēc astoņu mēnešu pratināšanas piesprieda izsūtījumu uz Mordovijas stingrā režīma lāģeri. Šodien vairs retais atceras brīdi, kad 1988.gada 11. novembrī Lāčplēša dienā Rīgas pils Svētā Gara tornī Ēvalds Valters kopā ar kādu mācītāju melnā beretē, garā melnā talārā ar sudraba krustu uz krūtīm, svinīgi uzvilka mastā sarkanbaltsarkano brīvās Latvijas karogu. Šis mācītājs bija Kandavas iecirkņa Prāvests Augusts Ālers. 1988. gadā, izvadot pēdējā gaitā citu brīvības cīnītāju Gunāru Astru, viņš 10 000 cilvēku klātbūtnē faktiski pirmo reizi publiski nodziedāja “Dievs svētī Latviju “, par ko ziņoja radio “ Amerikas Balss” un “ Brīvā Eiropa”.

Darbs mežu kooperatīvā Jaunjelgavā man ļoti patika. Īsta “ lāča gaļas ēšana”, kā rakstīja Džeks Londons savos stāstos par Čilkutas kalnu pārejas censoņiem Amerikas zelta drudža laikos. Vienīgā neērtība bija braukāšana katru piektdienas vakaru un pirmdienas rītu uz un no Tukuma. Vai nu ar automašīnu, vai ar vilcienu, ja gadījās, ka auto jāremontē. Tagad ir viegli – sazvanies ar autoservisu, izstāsti vainu, viņi sagādā vajadzīgās detaļas un paziņo laiku, kad jāierodas. Bet toreiz ? Ārzemju markas automašīnām tuvākā iespējamā vieta rezerves daļu iegādei bija Zviedrija. Pat, ja varēji piezvanīt kādai firmai Zviedrijā un detaļu atrada, tā bija jānogādā Latvijā. Nekādi DHL-i vai UPS-i toreiz pat neplānoja uzsākt darbību tikko neatkarību atguvušajās Baltijas valstīs.

Tā tas sākās. Mana importa mašīnīte bija saplīsusi. Braucot ar vilcienu no Skrīveriem ar pārsēšanos Rīgas stacijā uz Tukumu, es neskaitāmajos stacijas kioskos nopirku Bībeli. Garajos vientulības vakaros Jaunjelgavā ar interesi izlasīju galvenokārt tamdēļ, lai iepazītos ar leģendu, kuru Ļeņins nosauca par “ opiju tautai”. Tālajā 1991. gadā mēs visi atradāmies tādā kā ideoloģiju un vērtību turbulencē. To, ko mēs gribējām salauzt, mēs bijām salauzuši, un informācija, kas agrāk bija aizliegta vai klasificēta, pēkšņi kļuva pieejama un nopērkama vai uz katra ielas stūra. Mucā augušiem un pa spundi barotiem “kāpēcīšiem” šis bija pļaujas laiks.

“ Redzi, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, daža sēkla nokrita ceļmalā, un atlidojuši putni to apēda. Citas nokrita klinšainā vietā, kur nebija daudz zemes, un tūlīt uzdīga, jo tām nebija dziļas augsnes. Kad uzlēca saule, tās novīta un nokalta, jo tām nebija sakņu. Bet citas krita strap ērkšķiem, un ērkšķi izauga un tās nomāca. Bet vēl citas krita labā zemē un nesa augļus – citas simtkārtīgus, citas sešdesmitkārtīgus, citas trīsdesmitkārtīgus” / Mateja Evanģēlijs. 13. nodaļa /.

Laikam kaut kas manā prāta klintājā bija iesējies, kad Lieldienu rītā, izgājis pastaigāties Tukuma pavasarīgajās ielās, es izdzirdu baznīcas zvanu skaņas. Sajutis reālu aicinājumu, es devos zvanu virzienā. Klusītēm iegājis ļaužu pustukšajā baznīcā, es noņēmu cepuri un, apsēdies pēdējā rindā, ērģelēm skanot, pārlaidu skatienu telpai, kurā biju pirmo reizi mūžā. Iespaidīgi metru biezi mūri ar senlaicīgi rūtotiem logiem, zem kuriem vietām nolobījies apmetums, atklājot brūnganu pamatslāni. Divas rindu ailas balti pelēcīgu solu. Iespaidīgas krāsainas vitrāžas ar skatiem no Bībeles krāšņi rotājās pavasara saules staros. Liela altāra glezna, kurā attēlota Jaunava Marija, kas apskāvusi krustā sistā Jēzus kājas. Kamēr es vēroju, kancelē bija uzkāpis sirms mācītājs baltā apkaklītē ar krustu uz krūtīm un skaļā, čērkstošā balsī sāka lamāties. Viņš sita ar Dziesmu grāmatu pa kanceles plauktu un, acīmredzami satraukts, skaļā balsī sauca:

· Galīgi kaunu pazaudējuši ! Vakar nācu no dzelzceļa stacijas un kalna pakājē stāv liels plakāts – motokross Raudas trasē. Klusajā sestdienā, kad puspasaule pārdomās skumst par Jēzus krustā sišanu ! Ne kauna, ne goda ! Kas to motokrosu rīkoja un kas to atļāva ! Es to noskaidrošu !

Vairs īsti neatceros, par ko bija sprediķis. Taču pabeidzis lekciju šis staltais, sirmais mācītājs nokāpa no kanceles un, iznācis altāra priekšā, teica:

· Es esmu vislielākais grēcinieks no jums visiem. Ja kāds grib mest akmeni, tad lai met man pirmajam.

Draudzi svētīdams, viņš pacēla rokas un iedziedājās savā augstajā, aizsmakušajā balsī:

· Lai Dievs tas Kungs svētī Tev un pasargā Tev ! Lai Dievs tas Kungs paceļ savu svēto vaigu uz Tevi un dod Tev savu mieru.

Man sāka ļimt kājas ceļgalos. Es biju saņēmis tik spēcīgu enerģētisku triecienu, ka knapi noturējos kājās. Prāvests Ālers bija iesējis otro sēkliņu manā akmeņainajā prāta zemītē. Es sāku iet uz dievkalpojumiem klausīties viņa lekcijas regulāri. Mani ievērojuši, draudzes darbinieki palūdza mani kļūt par pērminderi. Trūkstot vīrieša cilvēka, kurš zvanītu un veiktu citus darbus pirms dievkalpojuma. Es nopūtos un piekritu. Un tā vienu reizi mēnesī es zvanīju baznīcas zvanu un pakalpoju Āleram, palīdzot tam virs žaketes uzvilkt un novilkt garo melno talāru, lēju kagoru sudraba vīna traukā dievgaldam un kādu glāzi Āleram, dūšas uzpravīšanai pirms lekcijas . . . Vieneiz, pēc dievkalpojuma iegājis baznīcas kancelejā, lai samaksātu dzraudzes nodevu, es izdzirdu Āleru sakām:

· Kā lai es tieku uz Sātu baznīcu ! Man pakaļ nav atbraukuši, bet cilvēki tur gaida !

Pēkšņa impulsa dzīts es piegāju viņam klāt:

· Mācītāj ! Es varu Jūs aizvest, mana mašīna Ford stāv tepat iepretī baznīcai trotuāra malā.

Augusts Ālers bija Kandavas iecirkņa Prāvests no 1987. gada ar sēdekli Tukuma Svētās Trīsvienības luterāņu baznīcā, un pēc šī pirmā brauciena es brīvprātīgi kļuvu par viņa personīgo šoferi. Kandavas iecirknī ietilpa 29 draudzes, - visa Kurzemes piekraste no Tukuma līdz Kolkai. Pēc amata viņam pienācās vizitēt šīs draudzes, lai izzinātu aktuālos jautājumus un iespēju robežās tām palīdzētu. Augustam bija tuvu astoņdesmit gadiem, es redzēju, ka viņam nav viegli nest savu amatu. Nu kā lai nepalīdz ! Kaut vai aiz cieņas pret sirmajiem matiem un to svēto misiju, ko viņš pildīja ! Toreiz visa luterāņu konfesija balstījās uz vecajiem mācītājiem, kuri savu teoloģisko izglītību bija ieguvuši vēl pirms kara. Jaunie bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Teoloģijas fakultāti LU atjaunoja tikai pāris gadus vēlāk. Līdz ar to šie sirmie vīri izturēja milzīgu slodzi. Kopīgos braucienos mēs pamazām satuvinājāmies, Augusts man deva lasīt teoloģisko literatūru, kura pieejama tikai teoloģijas studentiem un mācītājiem. Daudz stāstīja par saviem izsūtījumiem, par speciālo stingrā režīma lāģeri mācītājiem Mordovijā, kurā atradās ap 350 visu konfesiju mācītāji, gan katoļi un luterāņi, gan baptisti un adventisti, gan vecticībnieki un Jehovas liecinieki.

Pēc atgriešanās no pēdējā izsūtījuma 1961. gadā, Āleram nebija sava jumta virs galvas. Pateicoties luterāņu bīskapu lūgumam, ar katoļu kardināla Juliāna Vaivoda svētību, viņam izkārtoja gultas vietu katoļu garīgajā seminārā Katoļu ielā 16, Rīgā. Kā padomju iekārtas ienaidniekam, recidīvistam Āleram bija liegtas tiesības sludināt un kalpot par mācītāju. Lai kaut kā nodrošinātu sev iztiku, viņš sāka strādāt par sētnieku, slaukot ielas Latgales priekšpilsētā.

Kādā no braucieniem 1991. gada pavasarī Ālers man teica:

· Jāni, drīzumā būs draudzes priekšnieka vēlēšanas. Man nav tiesību iejaukties draudzes lietās, bet es lūdzu Tevi kandidēt uz šo amatu. Ja Tu piekritīsi, es parunāšu draudzē un nodrošināšu Tev vajadzīgo atbalstu. Man ir apnikušas tās bābu ķildas baznīcā ap humānās palīdzības lupatām.

Man tas bija ļoti grūts lēmums. Pirmkārt, es nejutos tik kristāltīrs, lai ieņemtu šo amatu. Otrkārt, es biju uzsācis būvēt savu pirmo kokmateriālu ripzāģu līniju Lauktehnikā. Tas no manis prasīja visus spēkus un darbu pa 16 stundas dienā, sestdienas un svētdienas ieskaitot. Uz to Ālers man atbildēja ar citātu no Lūkas evaņģēlija:

“ Es Jums saku: katru, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā”.

Mana iesvētīšana Draudzes priekšnieka amatā notika svinīgā Dievkalpojumā, kura ievadā es nesu lielo koka krustu procesijas priekšgalā pa trotuāru no kancelejas līdz baznīcas durvīm. Aiz manis sekoja pulciņš jauniešu, kuri bija pabeiguši mācības Svētdienas skolā. Svētījis mani, Ālers aplika vēsturisko Tukuma draudzes priekšnieka sudraba amata ķēdi un pasniedza baznīcas atslēgas. Bija pienācis mans laiks pierādīt sevi Jēzus un cilvēku priekšā.

Sākoties zemes reformai, saskaņā ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos” 4. un 9. pantu un likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 6. pantu bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem tika atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi, ja zemes pieprasījums iesniegts līdz 1991. gada 20. jūnijam. Ālers ieteica man vispirms pievērsties šim jautājumam:

· Pirms kara visa šodienas Lauktehnikas un Agroķīmijas zeme, kā arī lauki līdz pat Jaunmoku pilij Ventspils šosejas malā piederēja Tukuma vācu luterāņu draudzei, kopā simts divdesmit hektāri. Tur, kur tagad ir Lauktehnikas kantoris, agrāk atradās mācītājmuiža. Vāciem repatriējoties uz “fāterlandi”, Ulmanis visus viņu īpašumus atpirka zeltā, samaksājot no Valsts kases.

Baznīcā noskaidroju, ka arhīva dokumenti, kas apliecinātu draudzes īpašuma tiesības uz zemi, nav pat pieprasīti.Tā bija šausmīga ziņa, jo līdz likumā noteiktajam termiņam bija atlikuši daži mēneši. Šahistu valodā runājot, bija iestājies pilnīgs “ceitnots” un “cufcvangs” vienlaicīgi. Noformējis sev valdes pilnvaru un paķēris draudzes zīmogu, es metos uz Slokas ielas arhīvu. Burzma arhīva gaiteņos bija tāda, ka man galīgi “sašļuka dūša”. Tomēr es izstāvēju garo rindu un iesniedzu pieprasījumu un nepieciešamos dokumentus. Saņēmu nodevas samaksas kvīti un izziņu, kad man jāierodas pēc arhīva dokumentiem. Datums uz tās nepārprotami rādīja desmito jūliju . . . likumā noteiktie divi mēneši . . .viss cauri . . . neko vairs nevar darīt . . . nokavēts. Noskumis un domīgs es kā pa miglu braucu atpakaļ uz Tukumu. Milzīgā Lauktehnika bija sadalījusies apmēram trīsdesmit kooperatīvos un pilsētā jau klīda runas par to, kurš kādu zemes gabalu no “ bezsaimnieku” zemes ņems. Es joprojām nevaru paskaidrot kāpēc, no kurienes man toreiz bija tāds spēks un ticība, bet es nolēmu nepadoties un cīnīties līdz galam. Otrā dienā piezvanīju Āleram uz dzīvokli Melnsila ielā Rīgā un paskaidroju radušos situāciju.

· Piezvani man rīt ap šo pašu laiku, skanēja viņa atbilde.

Mokoši vilkās laiks. Prātā es pārcilāju savas necilās iespējas kaut kādi ietekmēt, paātrināt Slokas ielas arhīva darbību, bet neko jēdzīgu izdomāt nespēju.

Otrā dienā klausulē atskanēja Augusta aismakusī, spalgā balss:

· Zvani Augstākās Padomes deputātam, Reliģisko Lietu komisijas vadītājam Antonam Seikstam un vienojies par tikšanos. Viņš Tevi pieņems.

Vēl šodien ar pateicību atceros neliela auguma, sīksto latgalieti Seikstu, ģērbušos brūnganā žaketē un dzeltenā kreklā ar kaklasaiti, kurš mani sagaidīja Jēkaba ielas namā. Uzmanīgi noklausījies manu stāstu un apskatījis līdzi paņemtās pilnvaras un dokumentus, viņš teica:

· Neuztraucies. Katrai svētai lietai ir savs ceļš un gaita. Arhīva dokumentus Tev laicīgi atvedīs mācītājs Ālers.

Tā arī notika. Es burtiski pēdējā brīdi paspēju sakārtot un iesniegt Tukuma draudzes īpašumu tiesību atgūšanai nepieciešamos dokumentus. Likumā noteiktajā laikā draudze saņēma īpašuma tiesības apliecinošu lēmumu uz sešdesmit četriem hektāriem zemes. Puse. Otru pusi Ulmanis bija kofiscējis valsts vajadzībām. Galu galā viņš bija to nomaksājis. Likās ka viss ir kārtībā . . . Var līksmot ! Man izdevās ! Tomēr viss tikai sākās. Nedēļu vēlāk es saņēmu uzaicinājumu ierastiesTukuma pilsētas Domē. Pēc nedaudziem pieklājības vārdiem viņi teica:

· Ja Tukuma draudze reģistrēs zemi Zemes grāmatā, tad Dome nekavējoties izrakstīs rēķinu par Zemes nodokļa nomaksu 12 000 latu apmērā. Ja laicīgi nenomaksāsiet, sāksim aprēķināt klāt kavējuma naudu.

Jēzus Marija ! 12 000 latu ! ? Es biju saņēmis draudzes kasi ar astoņdesmit “ repšikiem”. Tieši tāds bija svētdienas kolektes ziedojumu vidējais apmērs. Lieki teikt, ka citu ienākumu draudzei nebija. Tas vairs nebija nekāds “ ceitnots” un arī ne “cufcvangs”, tas bija mats. Man uzpeldēja atmiņā, ka pilsētas mērs Zunda pirms ievēlēšanas amatā bija “ Lauktehnikaas” vecākais inženieris. Tātad sarunājuši vecie čomi . . .Tātad izplānojuši baznīcu šantažēt, tautfrontnieki ! Nekas Jums nesanāks ! Katrai svētai lietai ir savs ceļš un gaita, bija teicis Seiksts. Mana apņēmība cīnīties pieauga vēl vairāk.Vispirms vajadzēja visus sešdesmit četrus hektārus uzmērīt. Tad būtu pilnīgi skaidrs, kas tur tagad notiek, kas kuram un cik daudz. Mērnieka lielskungam nācās nomaksāt no savas kabatas. Pēc zames robežu plāna saņemšanas un analīzes, man radās plāns. Reāli nomas maksu varēja iekasēt tikai no firmām. No mazdārziņu īpašniekiem, strādnieka cilvēkiem, trīs hektāru platībā starp Sloceni un Ventspils šoseju neko nepaņemsi Bez tam viņi arī pie iepriekšējās varas neko nebija maksājuši, jo visas izmaksas saviem strādniekiem sedza Lauktehnika. Tagad iznāktu, ka pie jaunās varas baznīca sāk viņus finansiāli spaidīt. Lai gan tam bija likumīgs pamats, baznīcu tautas acīs blamēt nedrīkstēja. Es ņēmos taisīt zemju bilanci, lai iegūtu sapratni par to, cik liela ir nomājamā, pelnošā daļa, un cik lielai jābūt nomas maksai par kvadrātmetru, lai nosegtu visu platību kopumā. Mēģināju Domē apelēt pie sirdapziņas, lūdzu lai atbrīvo no nodokļa platību zem strādnieku dārziņiem, bet kur nu ! Atbilde skanēja:

– Baznīcai jāmaksā par visu platību. Paši gribējāt, tagad maksājiet ragā.

No pārrunām ar man zināmiem firmiņu vadītājiem Lauktehnikā kļuva skaidrs, ka tie paši knapi kuļas un nomas maksu varēs labākajā gadījumā sagrabināt uz gada beigām. Tas man nekādi nederēja. Domā ! Domā ! Domā, draudzes priekšniek ! Manu uzmanību piesaistīja “ Viada” degvielas uzpildes stacija uz baznīcas zemes Slocenes upītes krastā, kopā 12 000 kvadrātmetru. Zīmīgi cipari ! 12 000 latu un 12 000 kvadrātmetru. Ja izdotos no “Viada”, kura Škuratova un Morozas vadībā strauji izpletās republikā, dabūt 12 00 latu par pirmo nomas gadu! Tad es varētu nomaksāt Zemes nodokli un mierīgi kārtot nomas attiecības ar pārējiem, gaidot kaut vai līdz Jaungadam. Turpmākie matemātiskie aprēķini rādīja, ka uzliekot nomas maksu 0, 08 lati par kvadrātmetru vietējiem, bet 1, 0 lati rīgas naftiniekiem, draudzes kasē līdz gada beigām ieplūstu 25 000 latu. Bez tam vēl īpašumos palika vecā, līdz kliņķim nolaistā draudzes māja Talsu ielā un pieci hektāri kādreizējo ganību Veļķos. Bija ticama cerība, ka“ Viada “ piekritīs maniem nomas noteikumiem, jo līdz ar to būs nodrošinājusies ar “pirmo roku” iespējamajā benzīntanka privatizācijā. Dabūjis “Viada” ofisa telefonu, es sazvanīju Morozas kundzi. Noklausījusies mani, viņa teica:

· Summa mūs apmierina, bet kāds ir nomas laiks ? Mēs esam gatavi nomāt uz laiku, ne mazāku par desmit gadiem. Bet vēl labāk būtu šo zemi nopirkt.

Apsolījis noskaidrot likumdošanas nianses šajā jautājumā un drīzumā zvanīt atkal, es priecīgs noliku klausuli.Tas bija gaismas stariņš, un varbūt ka no Tukuma Domes pieteiktā mata tomēr ir izeja. Līdzīgi kā šaha spēlē, ne vienmēr viss ir tā, kā pirmajā brīdī izskatās. Es biju ļoti satraucies par baznīcu un tās reputāciju. Ja Tukuma Dome par parādiem atņemtu zemi, tā tiktu nopietni iedragāta sabiedrības acīs, un es būtu tam galvenais vaininieks. No Ālera noskaidroju, ka luterāņu draudzes tomēr nevar zemi izdot ilgtermiņa nomā vai pārdot bez Konsistorijas un tās Virsvaldes atļaujas. Nu ko, visi ceļi ved uz Rīgu - jādodas uz Konsistoriju ! Ar luterāņu vadības peripetijām jau biju iepazinies nesenajā Sinodē Rīgā, kur man, kā Tukuma draudzes priekšniekam bija balsstiesības. Tas bija interesants pasākums, kurā pirmo reizi vēlēja LELB Arhibīskapu atjaunotajā Latvijā. Paralēli pastāvēja arī LELB ārpus Latvijas, kuras arhibīskaps Rozītis no Vācijas arī piedalījās. Abas “lelbas” plēsās savā starpā par varu un milzīgajiem zemes un nekustamajiem īpašumiem Rīgā un visā Latvijā.