Elmīrīte un rokenrols

Elmīrīte un rokenrols

Tajā gadā, kad leģendārais Pumpuru vidusskolas ansamblis “Menuets” uzvarēja republikas skolu pašdarbības konkursā “Ko Tu proti ?” ar slaveno A.Kukuvasa dziesmu “ Krīt visbaltākie sniegi”, mums, trim Daudzevas puikām, arī vajadzēja braukt uz finālu Rīgā, kuru bija paredzēts filmēt un rādīt televīzijā. Man, Piļān Jurkam un Dudenič Pičam. Daudzevas kultūras nama vadītāja Elmīra Matule jeb kā mēs viņu saucām – Elmīrīte, bija mūs iedīdījusi trīsbalsīgi nodziedāt Valtera Kaminska un Imanta Ziedoņa dziesmu “ Vakardziesma “. Taču Pičš saaukstējās un saslima, un balss tam pārvērtās aizsmakušos šļupstos, un kāda gan vairs varēja būt solodziedāšana. Mēs ar Jurku bijām šausmīgi saskumuši un nikni, bija ieguldīts liels darbs un daudzas stundas Elmīrītes iejūtīgajā vadībā. Elmīrīte ļoti lepojās ar savu kultūras misiju mūsu ciemā. Ja veči pēc smagā darba baļķu pārkraušanā izvēlējās labāk “samest pa lampu”, tad sievas un bērni tika iesaistīti dažādos viņas projektos.

Sarkansaule selgā brien,

Balta kaija dusēt steidzas.

Tikai vilnis skrien un skrien,

Vilnis krastā neizbeidzas.

Tas, brālīt, bija efektīgs skats, kad apaļīgā Elmīrīte, pacēlusi klavieru vāku ieķēra sev sānos un, sarāvusi melno sarafānu uz augšu, apsēdās uz krēsla pie klavierēm. Viņas kakls pastiepās dažus centimetrus garāks, rumpis ieņēma tik pat cēlu pozu kā Rainim Esplanādē, un, Vijas Artmanes vieglumā noplivinājusi apaļīgās rokas, viņa uzsita pāris akordus:

· Nu, zēni, iesildīsim balstiņas, viņa noteica, uzlūkojot mūs ar īsta vokālā pedagoga caururbjošo skatienu.

· Jo, le, mi, na , so, ra, ti, jooo. Jooo, jooo, augstāk, augstāk, jooo, turam, turam, jooo. Un ar vienu pirkstu plikšināja attiecīgo taustiņu uz klavierēm, lai labāk varētu saklausīt to jooo.

Es neatceros, kāda mārrutka pēc mēs gājām dziedāt pie Elmīrītes. Laikam viņa bija senčus pielauzusi vai caur bāzes priekšniecību tos kaut kā ietekmējusi. Viņa kultūras jomā nepazina vārdu “ nē “. Ja netika iekšā pa durvīm, viņa līda pa logu. Jo viņas misija bija nest tautai gaismu, kas bija attīstīta sociālisma obligāts priekšnoteikums. Kāpēc man tāds liktenis, brīžiem domāju ? Jau pirmajā klasē man vajadzēja braukt uz daiļlasīšans konkursu Jēkabpilī, tad dziedāšana pie Elmīras, brīvprātīgi – piespiedu kārtā skolas koris pie Česlava, tad skolnieku teātris 6.- 7. klasē. Ne kā citiem puikām, kuri brīvi varēja iet “ suņus sist “, kā teica vecāmāte, kad man iesākās vasaras brīvlaiks. Arī vidusskolā netiku no tā vaļā. Atceros, 11. klasē, kādu nedēļu pirms Jaungada, skolas gaitenī noķer mani latviešu valodas un literatūras skolotāja Feldmane un vaicā:

· Vai Tu, Jāni, gribi atestātā latviešu literatūrā “ pieci “ ?

· Protams, ka gribu, es uzķēros uz viltīgi izliktās ēsmas.

· Tad Tev būs jāpārstāv mūsu skola rajona daiļlasīšanas konkursā Aizkrauklē ziemas brīvdienu laikā.

Es apstulbu un bezmaz zaudēju valodu, tik negaidīti tas bija. Es ? Savā ziemas brīvlaikā ? Es, garmatains rokenrola džeks kā tāds skuķis runāšu dzeju ? Taču Feldmane bija zināma kā skolas partijas sekretāre un dzelzs vecene, kura žēlastības nepazina. Ja es atteiktos, viņa varēja man atriebties un stabila “ četrinieka” vietā ielikt “ trīs” vai pat “ divi”. Tamdēļ es viņai uzsmaidīju un teicu:

· Protams, skolotāj, tas ir liels gods un atbildība pārstāvēt mūsu skolu rojonā. Kas man būs jādara ?

Feldmane konkursam bija izvēlējusies pusotras lappuses garu tekstu no Ilzes Indrānes romāna “ Lazdu laipa “. Teksts bija šaušalīgs un sirdi plosošs, kurā mātei nošauj dēlu, komjaunieti. Atbraucis mājās brīvdienās, es biju nomierinājies un nodomāju apmēram tāpat, kā Lāsmiņa filmā “ Limuzīns Jāņu nakts krāsā “ – nu mīļie radiņi, es jums parādīšu . . . Es iemācījos tekstu no galvas, noliku sev priekšā mikrofonu, ieslēdzu magnetofonu ieraksta režīmā, un sāku runāt tekstu. Tad patinu atpakaļ, noklausījos, atzīmēju vietas, kur intonācija jāpaceļ un kur jānolaiž, kur jāmaina ritms un kur jāietur pauzes un cik ilgi. Es rakstīju un klausījos desmitiem reižu, līdz beidzot biju apmierināts ar paveikto. Lai iemācītos kontrolēt savu stāju, mīmiku un rokas, es lasīju tekstu nostājies spoguļa priekšā. Beidzot pienāca konkursa diena . . . Feldmane bija man pateikusi, ka uz Aizkraukli nebrauks, ko tur lielu puisi uzpasēs. Es nostājos žūrijas un auditorijas priekšā, kas sastāvēja pārsvarā no citu skolu skolotājiem, un sāku lasīt savu prozas tekstu. Mani bija mācījuši, ka jāskatās zālei pāri vienā punktā pretējā sienā. Vispirms zālē pārtrūka čukstus pļāpāšana un iestājās pilnīgs klusums. Pēc pirmās teksta puses ar acu kaktiņu manīju, ka sasārtušās acis ar kabatlakatiņiem sāk slaucīt dažas pirmās rindas kundzītes. Kad es beidzu lasīt un paskatījos uz zāli, – kabatlakatiņi bija redzami gandrīz katrā rindā. Es ieguvu pirmo vietu, un arī Feldmane turēja doto vārdu, un atestātā pretī ailei - latviešu literatūra, man stāvēja atzīme “ pieci”.

Kaut arī dalība “ Ko Tu proti ?” izgāzās, tomēr Elmīrīte sāka mūsu trijotnei dīdīt nākošo dziesmu, Raimonda Paula un Alfreda Krūkļa “ Vecā jūrnieka stāsts “. Nekas, ka to dziedāja puikas, tak laikam Elmīrītes ieskatā mākslinieciskā vērtība dziesmai un vārdiem bija ļoti augsta, un tas bija pats galvenais. Kad 9. maijā Daudzeses parkā pie pieminekļa partizānam Ivanam Bažukovam sabrauca ordeņotie veterāni, mūsu trijotni izstūma priekšā un mēs rāvām vaļā a capella:

Burenieks šūpojas tālumā,

Kur aizpeld tas rītausmas bālumā ?

Uz tāda reiz braucu pats,

Kad biju jauns, biju stalts.

Vispār jau galīgi garām, vai ne ? Bet vecie partizāni tēvišķi glaudīja mums galvas un teica:

· Molodci, puiki ! Horošo pojoķe !

Viss kas notiek, notiek uz labāko, jo raugi, kad mēs 16 gadu vecumā izlēmām, taisīt augšā savu deju ansambli, tad pie Elmīrītes jau varējām iet ne kā sveši, nez no kurienes uzradušies, bet kā savējie vietējās kultūras kopēji. Smags sākums ansamblim bija, ļoti smags. Klubam aparatūra bija ‘”čābiska”, pāris balss tumbiņas, pāris mikrofonu, pastiprinātājs, bungas un viena ģitāra. Grupas sastāvs sākumā bija: vokāls un basģitāra – Leons Piļāns, vokāls un ritma ģitāra – Juris Piļāns, vokāls un soloģitāra – Jānis Kalējs, bungas – Dainis Gudženovs. Iztrūkstošās ģitāras saradās tādā veidā, ka Jurka nopirka ritma ģitāru pats – bulgāru “ orfeju”, bet baseni es pa kluso piektdienās vedu no Neretas vidusskolas, bet svētdienās vedu atpakaļ. Neapšaubāms līderis grupā bija Leons, kurš bija divus gadus vecāks par mums ar Jurku un mācījās Laidzes sovhoztehnikumā Kurzemē, un spēlēja tehnikuma ansamblī basģitāru. Sanāca mums divi basisti uz vienu vietu, jo es savukārt spēlēju baseni Neretas vidusskolas ansamblī. Tāpēc man nācās ķerties pie soloģitāras. Taču nekas nebija akmenī iecirsts. Leons bija galvenais vokālists, un vispār zināms ir, ka dziedāt vieglāk spēlējot soloģitāru nekā baseni, un tāpēc mēs bieži mainījāmies. Pie bungām Dainim bija ļoti laba koordinācija, lietojot kājas bungu un jacmašīnu, kā arī veselīga mūzikas izpratne un izjūta. Viņš bungas tiešām spēlēja atšķirībā no daudziem citiem, kuri tās “grabināja” uz vella paraušanu, nemaz neieklausoties komponista domātajā noskaņā. Bija tāds nerakstīts klausītāju viedoklis – ja bundzinieks nemitīgi sit pa trumuļiem, tad ir baigi labais nazis. Nekas, ka nevietā, ka nomāc vokālu, un dārdina šķīvjus kur vajag un kur nevajag. Dainis neslimoja ar šo slimību, un tādejādi mūsu grupa ieguva inteliģentu un patīkamu skanējumu. Ārzemju grupu ierakstus, dziesmu vārdus un akordus Leons veda no tehnikuma. Taču mūsu repertuārā bija arī daudz tautā dziedātu un mīlētu melodiju, sākot ar “ Kaupēnu” un “ Vijolnieku”. Mēs mēģinājām kā apmāti, katru brīvu brīdi dzīvojām klubā. Leona nostāja bija tāda, ka dziesmas izpildījumam pēc iespējas jābūt divbalsīgam. Tas prasīja papildus mēģinājumus un laiku. Drīz vien repertuārs četru līdz piecu stundu garām dejām bija sagatavots un Jaungada ballē mēs pirmoreiz spēlējām dejas.

Elmīrīte izskatījās ļoti apmierināta. Viņas klubam bija sava deju grupa, kad nekur tuvākajos ciemos, ne Zalvē vai Ērberģē, ne Sunākstē vai Staburagā tādas nebija ! Uzvilkusi savu labāko kleitu ar žābo, aplikusi lielās dzintara krelles, viņa svarīgi stāvēja pie deju zāles durvīm un tirgoja ieejas biļetes. Te jāmin, ka Elmīrīte bija vecmeita tā ap 40, kura tomēr vēl nebija zaudējusi cerības iziet pie vīra, un iespēja dejās atrasties visu uzmanības centrā viņai bija ļoti pa prātam. Apmeklētāju netrūka, deju zāle vienmēr bija pilna, un daudzi puiši gāja lūgt dāmas uz deju no foajē. Turpmāk dejas notika katru sestdienu un jaunatnei nebija jautājumu, ko brīvdienās darīs. Skaidrs, ka ies uz dejām ! Tiksimies dejās, viņi viens otram teica ! Netrūka arī pa kādam precētam pārim , kas sapucējušies atnāca uz pāris stundām uzdejot. Elmīrīte mums par spēlēšanu maksāja iesākumā pieci rubuļi katram, sakaņā ar valsts noteikto “ preiskurantu “. Vēlāk Leons viņai iestāstīja, ka tabelē var ierakstīt papildus divas garderobistes pa pieci rubuļi katrai. Un gods, kam gods, lai arī garderobes vispār nebija, Elmīrīte riskēja un mēs katrs dabūjām pa divi piecdesmit klāt. Teikšu atklāti, septiņi rubuļi piecdesmit nedēļā, ļāva man Neretā justies komfortabli. Pakāpeniski mūsu aparatūras jauda un kvalitāte uzlabojās. Elmīrīte “izsita” no Jēkabpils MRS vadības līdzekļus, un tika iegādāts bulgāru pastiprinātājs un divas lielās tumbas. Tas deva iespēju atslogot balss skaļruņus, tādejādi padarot skanējumu tīrāku un patīkamāku. Leona spiediena rezultātā Elmīrite nopirka arī jaunu basģitāru un man vairs basene nebija jāved no Neretas. Mūs sāka aicināt arī uz citiem klubiņiem spēlēt dejas. To visu ar saimnieces tiesībām stūrēja Elmīrīte un dažreiz mums bija jāspēlē sestdien savā klubā, bet svētdien kaimiņu ciemos. Transports pārbraucieniem ar visu aparatūru un bungām bija šausmīgs – kravas mašīnai uzmunsturēta finiera būda, kurai ziemas spelgonī cauri svilpoja vējš. Tādā bez simtu gramu pat 20 minūtes nevarēja izturēt. Bet – ak, skaistā jaunība ! Mēs taču bijām ģitāristi, meiteņu mīluļi, mēs zāģējām dzīvu rokenrolu no skatuves ! Un kas ir nieka sasalusi kravas kaste salīdzinājumā ar šo ! Ciema čaļi centās ar mums draudzēties, un deju starpbrīžos, kad nokāpām no skatuves aktieru telpā, vienmēr kāds piedāvāja “ Melno aroniju” vai “ Ābolu pušu “, vai kādas citas markas vīniņu. Pārtraukums bija piecpadsmit mīnūtes garš, tāpēc neviens gari nečammājās ar glāzītēm, pudeli tāpat no kakliņa palaida pa apli. Leons mums bija noteicis stingrus noteikumus šajā ziņā, piedzerties un kaut ko greizi nospēlēt bija nepiedodami. Mazā šmicītē, lai kakls mīkstāks un balss labāk skan – to jā, bet ne vairāk.

No mums diviem Jurka vienmēr uzņēmās iniciatīvu, kaut ko izštukoja, un man atlika tikai piedalīties. Arī kautiņus parasti uzsāka viņš. Mēs bijām bērnības draugi, kuri sēdējuši vienā solā no 1. līdz 8. klasei. Pamest viņu vienu un neiesaistīties kautiņā būtu nepiedodama nodevība un gļēvulība, par ko drīz vien uzzinātu viss ciems. Jurka nobrieda ātrāk par mani. Jau 8.klasē viņš varēja no zemes uzraut līdz krūtīm un tālāk taisnās rokās virs galvas uzgrūst 80 kg smagu svaru stienu, kamēr es knapi 50. Kautiņos viņš bija pārliecināts par sevi. Pretinieks varēja būt vecāks, garāks vai būdīgāks, tas viņam bija vienalga. Viņš gari nerunāja, viņš sita pa žokli. Dažreiz, kā Staburagā, kamēr man pateica, ka ārā kautiņš, kamēr es izskrēju laukā, viss jau bija beidzies. Divi čaļi gulēja garšļaukus uz asfalta, bet Jurka, rokas kļošeņu kabatās sabāzis, stāvēja un smīkņāja.

· Bračiņ, kas te tikko bija ? Es viņam prasu.

· A, dēļ tās meitenes, kura mani uzlūdza uz dāmu deju. Šiem redz, nepatīkot, ka es noceļot dāmu, kazanovas vietējie.

Mums repertuārs bija izplānots tā, ka katrā stundā bija viena dāmu deja, kopā pa balli – četras. Katram pa divas. Kad Jurka no skatuves nokāpa zālē pirms dāmu dejas, tad es parasti dziedāju “ Krīt visbaltākie sniegi” un “ Vijolnieku”. Bet, kad es, tad viņš dziedāja “ Kaupēnu” un “ Pavasarī, kad viss mostas “.

Vasarā, pāris nedēļas pirms Jāņiem, Elmīrīte bija noorganizējusi klubiņā pensionāru balli ar galdiem, dejām un šnabīti, kā tajos laikos bija pieņemts. Iepriekšējā vakarā es apgūlies kaut ko lasīju, kad iezvanījās telefons. Paceļu klausuli – Jurka !

· Vecīt, vai Tu zini, ka Elmīrīte tikko uz klubu esot atvedusi divas 50 litru mucas ar Lāčplēša alu ?

· Nu un tad ? Man vēl nepieleca.

· Kā nu un tad ? Svaigs, putojošs Lāčplēša aliņš !

· Nu feini, rīt baļļukā pagaršosim.

· Kāds rīt, muļķis esi vai ? Tūlīt ! Velc bikses kājās, paķer trīslitru burku un tiekamies pie kluba stūra.

Velna milti, nodomāju, un ja pieķers ? Būs skandāls pa visu miestu. Tiesa, no divām pusēm klubam māju nebija, bet no vienas četrstāvene, kurā es dzīvoju, un vēl no vienas gara vienstāvene ar četriem dzīvokļiem, kuru aizsedza salapojis dārzs.Ja tā padomā, tas var izdoties, jo kluba atslēgas mums bija. Stāvu es pie kluba stūra domīgs un pēkšņi jūtu, ka Jurka tumsā kā Čingačguks klusi pieslīd klāt.

· Es nākdams visu izplānoju, arī burku un kabatas bateriju paķēru, viņš čukst. Zīmēties un spīdināties ar bateriju ārpusē nedrīkst, jo var kāds ieraudzīt. Ejam iekšā, baterijas gaismā fiksi pietecinam trīslitrenes ar alu, slēdzam ciet un svīstam uz krūmiem aiz vojelbola laukuma, Tur pat dienā neviens nevazājas. Ejam, turies pie sienas, saplūsti ar to. Frontes izlūks profesionālais, vai zinies . . .Atslēdzam durvis un klusi ieslīdam iekšā. Jā, baterijas stars aktieru telpas vidū izgaismo uz steķīšiem uzliktas, divas vēderīgas alus mucas ar visiem krāniem. Pirmājā burkā putas vien piepūta, bet tālāk tecēja brangs alutiņš. Krūmos pļāpādami iztukšojam burku. Sapīpējam.

· Vells ku labs tas Lāčplēsis, nekad agrāk nebija provēts, Jurka skaļi domā.

· Vajag vēl, bet tagad laidīsim no otras mucas, lai šie rīt neko nesaprot.

Domāts – darīts. Man arī aliņš bija iegaršojies. Īsti neatceros, cik burkas mēs izdzērām, bet otrā dienā pensionāru ballē dzirdēju , ko alus puisis teica Elmīrītei:

· Šmaucas tas Lāčplēsis, no sākuma gaiss vien nāca un diezgan ātri dabūjām mucu šķiebt. Un abām mucām vienādi, kaut kā jocīgi tas viss !

Skatos, Jurka aizgriezies, rokas mutei priekšā aizlicis, sprauslā un raustās smieklos. Es arī vairs nevarēju noturēties, izmetos ārā, un Jurka man pakaļ. Aiz kluba stūra abi pārsmējāmies gandrīz līdz krampjiem. Ne par velti mana mammīte jau no bērnības mūs abus sauca par Maksi un Moricu, pēc analoģijas ar slaveno Vilhelma Buša grāmatu.

Pēdējo reizi Elmīrīti redzēju gadus 15 atpakaļ, kad biju nobraucis Daudzevā uz kapu svētkiem Māršavu kapos. Stalta un iznesīga turējās, nudien kā mūsu rokenrola laikos, tikai sirmums matos iemeties. Skaisti un izjusti viņa lasīja dzeju par mūžību.

Vilnis nāk un vilnis zūd,

Vilnis vienmēr aizskrien garām,

Ne mēs varam viļņi būt,

Ne mēs līdzi izskriet varam.