Wellingborough stāsts

Salijis biju ne pa jokam, jo izgāju no mājas vien džinsos un krekliņā. Vispār ar laika apstākļiem šajā britu salā neko nevar zināt. Laika ziņas melo tāpat kā Latvijā, ja Wellingboro spīd saule, tad Norhemptonā var līt lietus un otrādi. Kaut kāds sviests.

Kāpjot augšup pa ielu uz brālēna māju, skatos, pretī pa kalnu lejup nāk stilīga dāmīte dzeltenā vējjakā. Smuka, pagara auguma, melniem, īsi apgrieztiem matiem, garām, balinātos džinsos ieautām kājām. Viņas gaita man atgādina laivas šūpošanos sīkos vilnīšos, tā ir netverama, bet tomēr ir. Pēc tam pats nesapratu, kā man tas sanāca, jo parasti es uz ielas neiepazīstos un sievietes neuzrunāju. Šis stils lai paliek vietējiem nēģerpuikām. Tomēr es apstājos, un kad viņa nonāca man līdzās, es pēkšņi latviski jautāju:

- Atvainojiet, vai Jūs ko meklējat ? Esmu šeit vietējais, visu zinu un varu Jums palīdzēt !

Viņa apstājas, nopēta mani, tad izvelk no jakas kabatas dāmu tievo cigarešu paciņu un angliski palūdz man šķiltavas. Viņas esot nupat nobeigušās. Turot tievo cigareti pilnīgajās lūpas, viņa dziļi ievek dūmu un atdod man šķiltavas

- Thank you -

Pagriežas un iet tālāk. Panāku viņu, jo pēc izrunas un mierīgās izturēšanās man liekas, ka viņa ir latviete. Kādu gabaliņu ejam līdzās klusējot. Tad galvu nepagriežot, viņa pamet skatienu uz manu pusi un pazemā balsī jau latviski man vaicā:

- Vai līdz autoostai vēl tālu ?

Piesolos parādīt un klusējot ejam tālāk. Tāds kā stingums, kā apmulsums mani ir pārņēmis šīs sievietes tiešā tuvumā. Es samuldos, ka esmu aizmirsis nopirkt cigaretes, un tīšām izvēlos garāko ceļu cauri tirgus laukumam un cauri baznīcas dārzam, lai tikai varētu nedaudz ilgāk būt viņai blakus. Pamazām sākam runāties par šo un to, par darbu, ko kurš veic, kas ir neiztrūkstošs emigrantu sarunu temats Anglijā. Viņa nav ne runīga, ne nerunīga, drīzāk mazliet skumjas brūnajās acīs. Esot latviete no Northemptonas un tas mani iedvesmo vēl vairāk, ļoti gribētu satikt viņu vēlreiz. Kaimiņu pilsētā ! Kāda veiksme, līdz turienei ar autobusu pusstundā var nokļūt ! Lūk arī autoosta jau klāt, klāt arī X4 autobuss. Pēdējā brīdī pajautāju telefona numuru, ko viņa ātri no galvas arī nosauc, un neatskatoties iekāpj autobusā. Sak, puisīt, ja Tev smadzenes ir, tad iegaumēsi. Parasti, kad jānosauc savs mobilā telefona numurs, cilvēki apjūk, bet te savādāk. Es tikpat mierīgi iegaumēju, jo uz cipariem man atmiņa vēl no šaha maču laikiem ir lieliska. Pēkšņi uz autobusa sliekšņa viņa pagriežas un galvu mazliet sāņus pieliekusi, pirmoreiz šķelmīgi pasmaida un saka:

- Un kā tad ar tām cigaretēm palika ?

Nepaspēju neko atbildēt, kad viņa jau pazūd autobusa dziļumā, durvis aizveras, un lielais buss aizlīgo pa kalnu lejā. Tikai tad es attopos, ka pa visu lejup kāpiena laiku neesmu apvaicājies kā viņu sauc. Nu, murmulis ! Slāju atkal kalnā uz māju un pieķeru sevi pie domas, ka šis pēdējais viņas brūno acu skatiens ir mani gluži vai nobūris. Nolemju sestdien viņu obligāti sazvanīt.

Nedēļa galdniecībā paiet ātri , bliežam tik atvilknes dažādos izmēros no ozola un gaišās no buka. Tā ir masveida produkcija, kas nekādas galvassāpes ne man, ne pāriniekam Fāterim nesagādā. Pieslīpēdams piešpaktelētās, sīkās plaisiņas 13 mm ozolkoka dēlīšos, pie sevis domāju, - ka tik neaizmirstu viņas balss tembru, vārdu taču nezinu, un ja nu sajaucu telefona numurus? Tomēr esmu stingri nolēmis brīvdienās zvanīt burvīgajai svešiniecei dzeltenajā jakā. Varbūt pēc balss tembra atpazīšu ! ? Te pēkšņi jūtu, kāds sagrābj manu roku un paceļ „Makita” slīpmašīnu gaisā ! Fāters ! Prātodams esmu aizsapņojies un ātrā mašīna ierāvusi ozola dēlītī pamatīgu robu pusmēness veidā.

- Hei, vecīt, kas ar Tevi notiek ! , Fāters, vispārējā darbmašīnu rūkoņā smaidīdams nokliedz,

- Iemīlējies būsi, vai ?

Pagriežos un, neko nesakot jožu lejā uz pirmo stāvu pie Pužika, lai viņš no atgriezumiem nogriež man vietā citu sagatavi. Labi, ka dēlītis nav plats, bet šauro Pužikam iekrājies cik uziet no dažādiem atgriezumiem. Vellos, šitā izblamēties ! Veči pīpētavā jau sen mani velk uz zoba par to, ka pienācis laiks mani izprecināt kādai meitenei no vietējās emigrācijas. Paši baigie gudrīši, jau gadiem te dzīvo ar visām ģimenēm, bērni iet angļu skolās , bet man tikko trešais mēnesis iesācies, kopš atbraucu piepelnīties. Vietējos saietos man neviena nav iepatikusies, pat ne tuvu tam ! Un tagad, še Tev, dāmīte bez vārda un adreses, uz ielas nojauc man prātu tā, ka sāku brāķi ražot !

Piektdienas vakarā pēc darba, brālēns mani uzaicina uzspēlēt šahu un sakauj lupatu lēveros, kaut parasti spēkojamies kā līdzīgs ar līdzīgu. Nu viss, tas jau ir par traku ! Sestdienas rītā stundas veklas kā gliemezis, bet nevaru taču zvanīt rīta agrumā ! Kad beidzot pēc dažiem pīkstieniem telefonā atskan tā pati pazemā balss, tikai nu jau nedaudz mundrāka, atviegloti nopūšos. Atgādinu mūsu tikšanos Wellingboro un apjautājos, kā sokas. Pēc pagaras pauzes viņa saka,

- Es zināju, ka Tu man piezvanīsi . . .

- Man šodien brīvdiena un es labprāt ar Tevi satiktos Norhemptonā „Costa Cafe”, kas pretī Grosvenora centram, dzirdu sevi sakām. Norunājam pēc divām stundām tur satikties.

- Bet ja Tevis tur nebūs norunātajā laikā, es apgriezīšos un iešu projām, viņa nosaka.

Norunātajā laikā ieņemu galdiņu „Costa Cafe” ārpusē, pasūtu kafiju un sāku vērot ļaužu plūsmu uz gājēju ielas, cerībā ieraudzīt viņu nākam. „Costa” man patīk tāpēc, ka tur var arī smēķēt, tiesa gan tikai ārpusē pie galdiņiem. Kādi tik ļauži šeit nav sabraukuši ! Tie plūst man garām kā straume un es dzirdu angļu, poļu, hindu, krievu, lietuviešu, arī pa kādam latviešu vārdam, kamēr tas viss pārvēršas nenosakāmā murdoņā manās ausīs, un es pārstāju fiksēt un atšķirt valodas vienu no otras. Laiks padevies brīnišķīgs, beidzot varbūt sāksies vasara. Citādi, izņemot divas nedēļas maijā, joprojām ir pavasarīgi vēss. Kamēr grozu galvu šurpu turpu, meklēdams pūli viņu, aiz muguras dzirdu pazīstamo zemo balsi ar mazliet humora pieskaņu tajā:

- Vai atļausiet ?

Pielecu kājās , apsveicinos un piedāvāju krēslu, kā arī tasi kafijas.

- Neatteikšos, viņa nosaka un, apsēdusies uz alumīnija krēsliņa, aizsmēķē. Nevar nepamanīt, ka šodien viņa ir labā garastāvoklī, kāju pār kāju pārmetusi, jūtas brīvi un pārliecināti. Sākam pamazām runāties. Izmetu pa kādam vieglam jociņam, viņa smejas un arī savukārt pajoko. Iepazīstamies, Toms – Melita. Uzzinu, ka Melita šeit ir divus gadus, ka viņai patīk mūzika un sevišķi dejošana. Es savukārt pastāstu par savu galdniecību un to, ka spēlēju ģitāru. Pieminot ģitāru, viņa uztaisa lielas acis, atkal piešķiebj galvu sev raksturīgajā veidā un nosaka:

- Nu tad jau mēs varētu kopā padziedāt, vai ne , Tom ?

Atbildu, ka būšu priecīgs un laimīgs viņai spēlēt kaut serenādes. Nākamjās brīvdienās viņa nevarot, aiznākamajās arī ne, bet trešajās viņai nekas neesot ieplānots. Apstiprinu, ka arī man uz to laiku nekas nav un piedāvājos Melitu pavadīt. Nē, nē, nevajagot, viņa gribot pastaigāt pa Grosvenoru un citiem veikaliem. Uz atvadām paspiežot roku, ievēroju viņas brūno ādu ar gariem, labi koptiem pirkstiem. Atpakaļceļā uz Wellingboro manī gan mutuļo prieks par veiksmīgo tikšanos, gan māc neziņa un uztraukums par nākamo. Faktiski man ir zināma tikai diena, ne laiks, ne vieta nav norunāti. Bet mājās pie brālēna - pēkšņi necerēta veiksme ! No sarunām virtuvē uzzinu, ka šiem tieši ap to laiku, kad mums ar Melitu norunāta tikšanās, ir ieplānots brauciens uz Latviju. Vajagot apciemot Irīnas radus Sunākstē. Ho, ho, laikam pats Dieviņš stāv man klāt ! Paliek tikai jautājums, vai Melita piekritīs apciemot mani Wellingboro. Bet nav ko trakot, nāks laiks, nāks padoms.

Un atkal mēs ar Fāteri vālējam savas atvilknes. Ražošanas plūsma pie mums faktiski beidzas, tālāk tikai divi supergaldnieki - Juris no Siguldas un Vilis no Rūjienas. Tie abi liek kopā ekskluzīvas virtuves no ozolkoka, kas tiek taisītas vienā eksemplārā konkrēta pasūtītāja virtuvei pēc iepriekš noņemtiem mēriem. Veči runā, ka cipari, ko saimnieks saņem par vienu virtuvi, sākoties no 50 000 sterliņu mārciņām. Tām visi mēri tiek piedzīti līdz milimetra daļām, diagonāles ideālas. Vilis ar sev vien zināmām metodēm pieregulē durtiņas tā, ka spraudziņa starp tām un korpusu ir precīzi vienāda pa perimetru, un tā ir arī vienāda visām virtuves komplekta durvīm. Brīvdienās mēs ar Fāteri vēl dabūjam klāt haltūru – pirmajā stāvā ir nopirkts jauns aparāts un tam jāpievelk skaidu nosūkšanas trubas. Par Melitu cenšos vismaz darbā nedomāt un soļoju pa cehu ar paceltu galvu, it kā nekas nebūtu bijis. Un tomēr vienu dienu, kad pīpētavā esam divi vien ar Fāteri, viņš mēģina mani izprovocēt:

- Kas ir Tom, ko tāds domīgs esi ?

- Es neko, atrunājos, tāpat vien par mājām sadomājos.

Faktiski es un vēl galdniekmeistars Juris, esam vienīgie no 30 vīru lielā kolektīva, kas ar vārdu „mājas” identificē kādu vietu Latvijā. Pārējie jau sen pārbraukuši ar visām ģimenēm un suņiem , un par savām mājām uzskata kādu vietu Northemptonas grāfistē. Daži jau uzreiz pēc 2000. gada, bet lielākais vairums uzreiz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā. Arī sievas atradušas te darbu un pelna. Vēl citam, kā Fāterim, arī vecākais dēls jau strādā, un tad nav problēmu īrēt veselu māju un dzīvot savējo pulciņā. Galdniekmeistars Juris, tas gan atbraucis vēlāk, pēc krīzes, jo paņēmis kredītu mājas iegādei Siguldā. Krīzei sākoties, ar savu Latvijas aldziņu vairs nav varējis samaksāt bankas kredītu. Esot vēl palicis gads un divi mēneši, viņš reiz izteicās, un tad uz mājām. Jā, mūslaikos vārdam „mājas” nāk klāt dažāda pieskaņa, pārsvarā skumja vai vienaldzīga. Par šo tematu vīri pasaka dažus vārdus un domīgi apklust. Protams, jaunajai paaudzei, tai viss ir savādāk, tie savas mājas vēl būvēs. Tikai kur ? Droši vien kaut kur plašajā pasaulē, un varbūt tikai kāds to darīs Latvijā.

Divas nedēļas paiet ātri, jo laiks šeit skrien ar vēja spārniem. Darbs, miegs, atkal darbs, un tikai Premjerlīgas futbols brīvdienās man atšķir nedēļu no nedēļas. Tad eju uz alus bāru, kur pie lielajiem ekrāniem Anglijas futbola grandi noskaidro aattiecības. Nezinu kā citiem, taču man uzreiz iepatikās krogu atmosfēra futbola laikā. Te visi ir draugi un eksperti, neskatoties uz angļu valodas prasmēm, jo futbolam ir pašam sava, starptautiska valoda. Fanot par savu komandu katram anglim ir svēta lieta. Vienīgi, ja pabā iekuļas kāds skotu līgas ‘’Rangers’’ vai ‘’Celtic’’ fans ar sava kluba krāsām uz krekliņa, tad iznāk savstarpēja apsaukāšanās, bet arī tas ir ar humoru.

Trešajā nedēļa kopš tikšanās ar Melitu pie Grosvenora tirdzniecības centra, neatceros, trešdien vai ceturtdien, zvanu viņai. Balss atkal nogurusi un viņa ir ļoti īsa savā atbildē, kad izskaidroju kur un kā mēs varētu tikties

- Cikos ? Jā, būšu.

Un klausulē atskan īsi pīkstieni. Lāga nezinu, ko tālāk domāt, varbūt kaut kas noticis ? Bet tad būtu pateikusi, taču atbilde bija pozitīva. Gaidītā sestdiena ir klāt ar saulainu un jauku rītu, māja klusa un tukša kopš vakardienas, tikai meža balodis aiz loga kūko savu mūžigo sakāmo: ‘’ Pus pūr ols piedēj, pus pūr ols piedēj. Tukšs’’. Sapošos pēc miega un paskatos ledusskapī. Diez kas nav, tur atrodams tikai mans svietmaižu standarta variants ar sķiņki un sieru. Ar tādu cienastu dāmu sagaidīt būtu zem mana goda, tāpēc dodos lejā uz lielveikalu, jo mazajā „babaja” bodītē blakus ir tikai pats nepieciešamākais. Sapērku visu kas vajadzīgs lašmaizītēm, paķeru vēl salami, kā arī savu iemīļoto bordo sarkanvīnu “ Boron de Lestac “. Melitai uz dullo paņemu Martini, komplektā ar šveps, citronu un ledu, kas kā vēlāk izrādījās bija trāpījums desmitniekā.

Melita izkāpj no X4 autobusa priecīga un smaidīga, apķer mani un sabučo uz vaiga, un tas uzreiz nomierina manas bažas. Jo esmu sapratis - ja viņa ir labā garastāvoklī un smaidīga, tad ir patiesi neatvairāma un šarmanta. Tikai tās skumjas acīs reti kad pazūd. Rokās sadevušies mēs jautri triekdami par to, kā pagāja brauciens uzkāpjam kalnā līdz brālēna mājai. Noņemu Melitai dzelteno vējjaku un uzaicinu apsēsties pie sagtavotā galdiņa ar uzkožamiem un vīnu. Mazliet iemalkojam un viņa saka,

- Bet kur tad ģitāra ?

Kad atgriežos ar savu „Yamaha” firmas akustisko ģitāru, Melita paskatās man acis, mīļi pasmaida un saka,

- Kā Tu uzminēji ?

- Ko ?

- Ka man ļoti garšo Martīni

Viņa vēlreiz pasmaida un nodzer mazu malciņu. Ak kungs, šī nepiespiestība un reizē smalkā elegance, kas jaušama katrā viņas kustībā, acu skatienā, liek man sajust tauriņus vēderā. Man nav ko atbildēt , es apsēžos un viegli pārlaižu pār stīgām. Ģitāra novibrē un šī vibrācija liekas piepilda visu telpu. „Yamahu” kādreiz nocēlu Mielavam no degungala. Toreiz, deviņdesmito gadu sākumā, kad man jau bija parādījusies kaut kāda nauda, devos uz Rīgu piepildīt savu seno sapni - nopirkt patiešām labu akustisko ģitāru. „Yamaha” veikalā, kas uz Tērbatas ielas, biju noskatījis ģitāru, kas atsevišķi no visām stāvēja stūrī uz statīva. Pamēģinu - skaņa dzidra un ilgi vibrē. Pamēģinu uzskaņot - ideāli. Paņemu vēl silto „čeholu”, neies jau tādu mantu mētāt apkārt, ātri var iedauzīt vai saskrāpēt. Pārdevējs izsit kasē čeku, un es ņemos pakodams ģitāru, kad atveras veikala durvis un pa tām ienān Mielavs savā adītajā beretē un šalli ap kaklu, un ar viņu vēl daži čaļi. Ieraudzījis, ka stūris, kur bija ģitāra, ir tukšs, šis apstājas kā iemiets un iekliedzas

- Kur mana ģitāra !

Pārdevējs saka, lai Mielava kungs neuztraucas, ka viņam tiks piedāvātas citas ģitāras, bet šis tik brēc, ka viņš tieši šo esot noskatījis. Kā tur beidzās es nezinu, jo pa to burzmu laidos ar ģitāru no veikala laukā. Uzdziedam pāris tautā populāras dziesmiņas un izrādās, ka Melitai ir laba balss, viņa lieliski notur melodiju, no galvas zina vārdus daudzām dziesmām. Esot beigusi mūzikas skolu un dziedājusi korī, viņa atbild, kad uzjautāju par to. Tā laiks paiet runājoties, uzdziedot, iemalkojot, - es bordo, viņa martīni. Sēžam viens otram pretī, mūsu lūpas dzied tekstu, bet mūsu acu skatieni satiekas un mēmi uzrunā viens otru,

- Vai Tu vari man nospēlēt vienu dziesmu ?, viņa pēkšņi saka.

- Kādu ?, es vaicāju.

Un viņa pati sāk dziedāt savā pazemajā, sulīgajā balsī:

- Gar jūras zeltmirdzošo krastu reiz divatā staigājām mēs, un sirdi šo nabaga sirdi uz mūžu tad zaudēju es . . .

Es ātri piemeklēju akordus minorīgajai pārejai un kopā nodziedam skaisto dziesmu līdz galam. Uz brīdi viņa apklust un liekas, ka domās atrodas kaut kur tālu prom. Negribu viņu traucēt pārdomās un ieslēdzu mūzikas atskaņotāju, kur man mp3 formātā ir sadzīti iekšā dažādi diski. Melita pamazām atmostas, iemalko martīni un atkal smaidīga pielec kājās

- Padancāsim ?

Dejo viņa lieliski, noteikti labāk par mani, bet es cenšos neatpalikt. Malks, - deja, malks, - deja, kamēr paguruši nokrītam mīkstajos krēslos. Ķermeņu tuvums dejā ir padarījis mani drosmīgu un es saņemu viņas galvu savās rokās. Viņa mazliet atliecas, aizver acis un mēs sākam kaislīgi skūpstīties. Kad liekas, ka skūpsti jau izsīkuši, pieceļamies kājās un klusējot sākam izģērbties, drēbes metot turpat uz grīdas. Kad otrā rītā virtuvē dzeram kafiju, es mierīgā balsī jautāju:

- Kas ir Aleksis ?

- Kāpēc jautā ?

- Tu miegā sauci Aleksi . . .

Viņa mazliet pārmetoši, mazliet skumji paskatās uz mani, tomēr pēc pauzes izstāsta, ka Aleksis esot bijis viņas vīrs, kas ar vēzi nomiris 4 gadus atpakaļ. Melita esot viņu kopusi diendienā līdz pēdējam elpas vilcienam un, apglabājusi Latvijas smiltājā, pati devusies darbos un Angliju.

Pēc trim nedēļām lidmašīnas spārns pamāj sveicienus Lutonas lidostai un aiznes mani atpakaļ uz Latviju, kur man piedāvāts labs amats palielā metālapstrādes kompānijā. Taču es zinu, ka kaut kur lejā pie Abingtona parka, katru nakti pulksten divos zvanīs modinātājs, lai Melita paspētu izdzert kafiju un nenokavētu rīta maiņu sviestmaižu rūpnīcā.

Wellingborough, United Kingdom, 2014.