|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Toms2, 11-05-2021 20:55 |
|
13 104 |
ŠopēnsBiju patīkami pārsteigts, kad piezvanot uz aģentūru “24/7” klausulē izdzirdu: - Agency twenty four seven Peteris Antons speaking,
Latvieši ? Nu, moins, ko negaidīju, to negaidīju. Pārgājuši uz sarunu latviešu mēlē, norunājām nākošajā dienā pulkstes deviņos tikties pie DHL noliktavas vārtiem Park Farm. Otrā rītā es kā nazītis stāvēju pie vārtiem un kopā ar mani vēl pieci rekrutējamie. Aģentūrā mūs raiti apkalpoja vēl divi latviešu zēni, kuri paskaidroja, ka DHL ir milzīgs pasaules mēroga uzņēmums un tam ir vienots standarts attieksmē pret darbiniekiem un to pieņemšanu. Proti, ir jānoliek eksāmens darba drošībā angļu valodā, kur būs jāatbild uz divdesmit vienu jautājumu. Pēcpusdienā, kad būs savācies lielāks skaits strādāt gribētāju, būs četru stundu lekcija par darba un ugunsdrošību. Nākamajā dienā eksāmens un vēl nākamajā – uz darbu. Pulksten sešos no rīta maiņai sākoties, 10 lolopi, 6 rīčtraki , 6 autoiekrāvēji un jaunais “Bendi” mēmi stāv rindā, katrs savā ar dzeltenu krāsu uz betona grīdas apzīmētajā vietā. Visa komanda 20 puiši un meitas siltos DHL formastērpos pusaplī sastājusies pie Nola ofisa durvīm. Caur apgaismoto logu var redzēt viņu sēžam pie ofisa galda, veicot pierakstus uz kartona gabala. Viņu gaidot risinās dažas nenozīmīgas sarunas, jo tūlīt sāksies sacensība un draugi kļūs par konkurentiem. Apklust mūzika, kas skan pa visu werhausu, un tas nozīmē, ka tūlīt uz rīta brīfingu iznāks Nols, maiņas menedžeris. Vienmēr smaidīgais, bet reizēm arī bargais Nols, pārlaiž acis visiem: - Good morning ! Visi korī atbild, - Good morning ! Kā parasti Nols lielā atrumā izsauc visus pēc saraksta, kamēr supervaizers polis Kšištofs ritmiski velk ķeksīšus maiņas sarakstā: - Anri, Bārni, Mark, Ted, Amelia, Džeikob, Seb, Monika, Klaudio, Fred, Martin, Janis, Maria, Oktavio, Džek, Patriša, Vit, Ištvan, Daniel, Marcin . . .
Visi, izdzirdot savu vārdu atbild, Klusumā gaisā pilnīgi var just, kā visi ir mobilizeējušies gaidāmajam darbam un adrenalīna līmenis asinīs gluži kā sprinteriem pirms starta tuvojas optimālajam. - Today loading , Nols turpina, Kroidon, Mossed, Winkfield !
- Picking - Waterfield and Greenfield.
- Darba temps būs saspringts. Auditējot vakardienas kravas pirms kraušanas , nekādas kļūdas kravu komplektācijā netika konstatētas, visiem paldies.
- Marcinam šonedēļ rādītāji pasliktinājušies, saņemies Marcin !
Tālāk Nols nosauc, ko katrs šodien darīs: - Ted, Džek – goods in,
- Vit - picking bath,
- Monika picking kitchens,
- Anri trucks loading,
- Klaudio, Maria, Martin, Fred – marshalling Kroydon and Mossed,
- Janis – boxing.
Tiklīdz tas ir pateikts, nosauktais pagriežas un platā solī dodas pildīt savu darba uzdevumu, negaidot brīfinga beigas. Nols reti maina darba uzdevumus saviem darbiniekiem. Viņam ir svarīgi, lai katram darbavietā viss ir zināms un uzreiz bez garas skaidrošanas darbi sākas pilnā tempā. Jau pēc brīža uz betona grīdas savienojumiem sāk grabēt joņojošie lolopi un rīčtraki. Ierūcas autoiekrāvēji un sešstāvīgā, 20 000 kvadrātmetru lielā noliktava atdzīvojās kā mostas pilsēta no rīta. Kad visa ritošā armija sāk kursēt, satiksmes intensitāte ir kā Wellingboro pilsētas centrā. Lai nebūtu nelaimes gadījumu, gājējiem visā werhausa garumā, perpendikulāri preču plauktiem ar dzeltenām līnijām ir iezīmēts savs celiņš. Tā ir vienu metru plata tumši zaļā krāsā nokrāsota josla ar dzeltenaam līnijām abās pusēs. Gājējam uz šīs joslas ir priekšroka salīdzinot ar jebkuru transportu. Jaudīgajos skaļruņos atskan Dire Straits dziesma “ Money for nothing, chicks for free “ un darba diena ir sākusies pilnā tempā bez jebkādas iešūpošanās. Nols, skaļi dziedādams Markam Nopleram līdzi un mazliet piedejodams, aizsoļo savā apgaitā pa werhausu. Nola stils ir arī mūsu komandas stils, jebkurš var skaļi dziedāt, svilpot, aurot, viens otru uzmundrinām un nemitīgi jokojam. Visvairāk izceļas Jakobs, kurš labprātīgi ir uzņēmies galma āksta lomu. Tikko, aizjoņojot man garaam uz lolopa, viņš nokliedz mūsu ierasto rīta sveicienu pus poliski: “ Lets dance rockn roll, kurrva matj ! ” Neviļus iedomājos, kādas būtu sekas, ja šādi uzvestos Latvijas uzņēmumā ? Laikam pirmais, domātu, ka galīgi piedzēries. Tomēr man ir nojauta, ka Nols to dara speciāli, lai komandai, kura diendienā dara vienveidīgu darbu, tādejādi noņemtu ikdienas stresu un paceltu darbaspējas. Manā pārziņā ir 20, 21 un 22 līnija, esmu Line marshall un atbildu par keramikas santehniku, kopā 400 nosaukumu. Ar Nolu man izveidojas labas attiecības jau no paša sākuma. Jau otrajā nedēļā es ieviesu savā darbā divus būtiskus jauninājumus, kas Nolam uzreiz iepatikās. Kad izskaidroju viņam, ka tādā veidā es varu samazinaat savu palīgdarba laiku par 40-50 minūtēm dienā un uz tā rēķina palielināt pamatdarba laiku, Nols uzreiz saprata lietas būtību: - Tu labi domā, Jāni, rīkojies, ja kas, tad esi saņēmis manu piekrišanu.
Te man atmiņā nāk viena no atziņām maģistratūrā : “ Strādnieks savā darba vietā vislabāk zina , kā vņam pildīt uzdevumu”. Kad jau biju visu sariktējis, Nols atnāca paskatīties, kā tas darbojas. Paskatījās, kā es strādāju, un ne vaarda neteicis, pagriezās un aizgāja. Nolam liekvārdība nepiemīt, rīkojumi tiek doti īsos un asos teikumos, tā, ka izpildītājam nerodas nekādas šaubas par izpildes svarīgumu, pat ja jāpamet iesāktais un jādara kas cits. “ Just do it ! “ ir viņa moto. Kā lai panāk šādu attieksmi Latvijā, kur visiem patīk gari izrunāties, izprātoties un tad gliemeža gaitā kaut ko uz to pusi izdarīt ? Jau pēcpusdienā bija paklīdusi ziņa, ka esmu ierīkojis līniju abos galos “ post office “, kā pats to nosaucu. Kolēģi garām skrienot, piestāj paskatīties, un piekrītoši māj ar galvu, rādot man paceltu labās rokas īkšķi. Lietas būtība ir tur, ka katrai preču kastei ir jāuzlīmē savs DHL svītru kods ar nomenklatūras numuru. Tos uz līmpapīra A4 formātā printē turpat Nola ofisā. Pirms tam lapas tika vienkārši saliktas mapē, sajauktā kārtībā. Vajadzīgā numura atrašana prasija milzums daudz laika. Es izveidoju pastkastīšu principa kartotēku ar divdesmit visbiežāk lietotajiem nosaukumiem katras līnijas galā no caurspīdīga plastikāta, kuru atradu turpat miskastē. Katrai šūnai piešķīru attiecīgo nomenklatūras numuru, un ievietoju tur līmlapu ar numuriem. Tas deva man iespēju minūtes laikāa atrast vajadzīgo lapu, paņemt to un doties uz attiecīgo pickface novietojumu strādāt. Bez tam, saskaņojot ar Nolu un Gariju, es vairs nesekoju tam, ir kādi numuri beigušies, vai nē. Garijs savā apgaitā ejot pats uzmet aci caurspīdīgajai “ post office “ kastītei un redz, kuru šūnu vajag papildināt un nākamajā gājienā to izdara. Pirms tam man bija jāiet, pa milzīgo noliktavu jāmeklē Garijs, jo tieši viņš Nila ofisā atbildēja par svītrukodiem, tādejādi tērējot daudz neproduktīva laika. Tagad viss notiek paralēli, laikā, kad Garijs inventarizē atlikumus, ko dara katru dienu. Lai arī bija svītrukodu datorsistēma un skeneri, tomēr šaubu gadījumā Garijs vairākas reizes dienā gāja pie preču plauktiem pārbaudīt, kāda situācija ir faktiski. Nākošā rīta brīfinga laikā Nols paziņo: - Janis have done a really good job, thank you Janis.
- Uzslava seko tikpat ātri, cik sods. Princips paliek nemainīgs. Pēc šī gadījuma visai drīz sajutu, kā izmainījās komandas attieksme pret mani. No pētošas un nogaidošas uz labvēlīgu un draudzīgu, un es sapratu, ka esmu uzņemts daudznāciju komandā, kur dominējošo lomu spēlē poļi. Nols man ir iedevis iesauku “ Smart man “ – Gudrais vīrs, tādā veidā uzsverot pārējiem manu cienījamo vecumu un darba sparu. Pirmā Nola teicienu atkārto Monika, skaista, ap trīsdesmit piecus gadus jauna poliete, ogļu melniem matiem un lielām melnām acīm, sievišķīgi līku degunu. Īsta poļu šļahtiču aristokrātiska pēctece. Monika, kā to ievēroju smēķētavā, ir arī neformāla poļu komandas līdere. Puiši viņu lenc gan tādi, gan šādi, gan visvisādi, bet viņa tik pajoko, ieturot distanci. Līdz ar to mans Line marshall pārbaudes laiks ir noslēdzies pirms termiņa un, lai arī citus Nols rotē no vieniem darbiem uz citiem, man tas netiek piemērots. Esmu atzīts par - Line marshall for ever. Tikai, kad smēķētavā Marcins izstāsta, ka pēdējos deviņos mēnešos Nols ir izmēģinājis ap simts cilvēku, man pielec, ka esmu uzņemts vietējā DHL izlasē. Nols man simpatizē, viņs ir tāda tipa vadītājs, kurš ir arī līderis, tāpēc, ka pārzina visus darbus noliktavā. Liekas, ka viņš ar sesto prātu jūt, kur kaut kas ķeras darbu grafikā un nekavējoties ir klāt, parāda labākos darba paņēmienus, nomaina darbinieku uz pieredzējušāku, vai papildina procesu ar darbiniekiem no citiem sektoriem.
Attiecības starp vīrieti un sievieti emigrantu vidū pārsvarā veidojas pēc principa “ friends with benefits”, kas nozīmē aprobežošanos ar kopīgu izklaidi brīvdienās, kuras beidzas gultā. Katrs dzīvo atsevišķi un satiekas sestdien. Ir, protams izveidojušies pārīši, kuri dzīvo kopā, bet tādu ir maz. Sakarā ar jauno darba vietu, es biju pārcēlies uz citu īres istabiņu, lai būtu tuvāk DHL noliktavai, ja gadījumā iznāk iet uz un no darba kājām. Uz rīta maiņu pulkstens sešos mani veda anglis Rodžers, kurš dzīvoja netālu un ar kuru biju vienojies par samaksu, uz pusi lētāku nekā man būtu jāmaksā taksometram. Jauks, draudzīgs un jautrs puisis. Pa ceļam viņš mani iepazīstināja ar nerakstītajiem noliktavas notiekumiem. Viens no tiem nozīmēja, ka vadība neiesaka jebkādus “ dienesta romānus”. Lieki teikt, ka novērošanas kameras noliktavā bija visur. Šā iemesla dēļ darbā sievietes ieradās praktiski bez kosmētikas krāšļiem. Tamdēļ jo vairāk biju izbrīnīts, kad sestdienā, stāvot rindā pie kases sieru un gaļas nodaļā, no blakus esošā bulciņu veikaliņa iznāca uzkrāsojusies Monika un, mani ieraudzījusi, pamāja ar roku. Bez šī mājiena es viņu nebūtu pazinis, tik krasa atšķirība var būt vienā sievietē. Es uzsmaidīju viņai un pamāju pretī, jo viņa bija katra vīrieša sapnis. Monika arī pasmaida un sper dažus soļus izejas virzienā, bet tad pagriežas un nāk uz manu pusi. Nogaidījusi, kamēr es norēķinos, viņa palīdz man samest pirkumus maisiņos. - Iepērcies visai nedēļai ?
Vai nu tā ir sievišķā enerģija, kas parpārēm staro no viņas, vai arī es esmu stulbs, bet mani atkal sagrābj neliels stingums. Mierīgi, mierīgi Jāni ! - Jā, nav jau variantu, es tagad dzīvoju netālu no DHL, kur apkārtnē veikalu vispār nav, tāpēc jātura krājumi. Iesim ārā sapīpot uz soliņa ? Es zinu, ka Monika dūmo kā vilciens un viņai vienalga, ko par to raksta presē.
- Jā, labprāt.
Smēķēdami vispirms apspriežam sajūtas, kādas kuram ir pēc agrās mošanās no rītiem, jo mums nākamnedēļ ir rīta maiņa. Monika izstāsta, ka mājās pie vecākiem palikusi viņas mazā meitiņa, bet šeit viņa dzīvojot viena “Aldi” veikala rajonā. - Vai Tevi mājās kāda gaida, Jāni ?
- Nē, negaida, un man izlaužas gara nopūta.
- Un šeit ?
- Arī nē, jo Tavā priekšā, Monika, visas sievietes nobāl un kļūst neinteresantas.
Viņa tikko jaušami pasmaida ar lūpu kaktiņiem un dziļi ievelk dūmu. Tomēr smaidiņš man liekas drīzāk apmierināts, nekā vīpsnājošs. Liekas, ka viņa kaut ko pārliek galvā, bezmērķīgi skatoties tālumā. Tad pagriežas pret mani, skatoties man tieši acīs saka: - Man ļoti sen nav bijis vīrietis un man ir apnicis no rītiem pamosties erotiskajos sapņos saņurcītos palagos. Ar poļu puikām es negribu, bet ar Tevi varētu. Tu esi gudrs un izskatīgs vīrietis, savos labākajos gados.
Viņa novēršas un, atbildi gaidot, sāk pētīt savus sarkanos nagus. Tas tik bija blieziens ! Taču tāda ir emigrācijas realitāte – mums nav laika gariem aplidošanas mēnešiem. Darbs, miegs un medicīniska rakstura sekss ir viss, ko mēs varam atļauties. - Monika, Tu esi visskaistākā sieviete, ar kuru es jebkad esmu kopā smēķējis uz soliņa. Taču man ir 57 gadi, kāds ir sekss, es vispār vairs netceros. Tāpēc, mums viss izdosies tikai tad, ja Tu būsi maiga un man palīdzēsi. Tu sap . . . . . Monika apķeras man ap kaklu un norauj teikumu ar savu skūpstu. Viņas lūpas garšo mazliet sāļi . . .
Atrāvusies, viņa pielec kājās, un aiz rokas rauj līdzi arī mani: - Ejam, es zinu tepat aiz stūra lielisku vīnu veikaliņu. Ejam, ejam !
Pa ceļam pārspriežam kādi vīni kuram vislabāk garšo. - Vīnu pasaule ir ļoti izmainījusies pēdējā desmitgadē, viņa saka, tirgus izjīt lielu spiedienu no Čīles, Austrālijas un Jaunzēlandes vīndariem un ne tikai. Vecā Francija, Spānija un Itālija vairs nav konkurētspējīgas. Jaunās vīna valstis ienāk tirgū ar zemākām cenām pie labas kvalitātes vīniem. Dienvidu puslodē ir vairāk saules, vīnogas labāk aug un nogatavojas. Vīnogu šķirnes, kuras ar dažiem stādiem čemodānā neskaitāmi emigranti pagājušā gadsimta sākumā izveda no Eiropas, pa simts gadiem tur ir kļuvušas par ziedošiem dārziem un milzīgām plantācijām. Es ņemšu baltvīnu, bet Tu, Jāni, sarkanvīnu, labi ?
Šļahtiču aristokrātei ir atbrīvojusies enerģija. Monika ir mana auguma, pat biku garāka un viņa burtiski lido . . .Izstāstu viņai, ka manam biznesa partnerim Velsā, Kardifā bija speciāla vīna istaba, bez logiem, kur no grīdas līdz griestiem plauktos horizontāli gulēja vīna pudeles. Pie viņa es arī šo to iemācījos no vīna pasaules. - Es ņemšu savu Nr.1 Bordo Mouton Cadet, no Barona Filipes de Rošīlda kolekcijas un Reserve Malbec.
- Labi, tad es ņemšu divas austrāliešu Ben Haines Chardonnay
Stāvot tirgus laukumā taksometra rindā, Monika saka: - Mēs lieliski atpūtīsimies, Jāni, tikai un vienīgi Tev šodien būs koncerts ! Es Polijā biju klavierspēles skolotāja un man ir klavieres ! Faktiski tikai tāpēc es šo pusmāju paņēmu, jo tur bija klavieres.
Neticami ! Bet tik tiešām Monikas lielās, saulainās guļamistabas stūrī stāvēja pavecas, vietām laku zaudējušas gaiši brūnas klavieres. Iemalkojuši pa glāzei vīna ar sieru, mēs metāmies gultā. Kad mana galva pazuda viņas kājstarpē Monikas kunksti pārgāja neartikulētos gārdzienos. Es kliedzu tā, kā savā mūžā nebiju kliedzis, kad Monika izglāstīja manu ķermeni ar savām krūtīm un uzsēdās man virsū. Atbrīvojuši savu seksuālo enerģiju mēs, palagos ietinušies, sēdējām uz grīdas starp četrām lieliska vīna pudelēm un smēķēdami pļāpājām . . .jau atkal par DHL. Brīdī, kad uztvēru viņas laimīgo acu skatienu, es ar vieglu galvas mājienu norādīju uz klavierēm. Monika pasmaidīja savu burvīgo smaidu un, nometusi palagu, kaila aizgāja pie klavierēm. - Ko Tu spēlēsi, Monika, es aizsmakušā balsī jautāju ?
Viņa paskatījās atpakaļ un mazliet pacēla zodu, it kā teikdama: Es pazinu. Tas bija Šopēns. Nu, protams, Polija. Kaila poliete uz klavierēm varēja spēlēt tikai Šopēnu . .
Man patīk18Ieteikt18 |
LatgalietisMG: Kruta,svītru kodi,vīns pa 2.20 un ku ni links?:DDD #1 2021-05-11 23:11
VECA_PIEPE: Uz atgriešanos, prieks Tevi atkal lasīt! :) #2 2021-05-12 00:27
Toms2: Man prieks, ka Tev prieks ! #3 2021-05-12 06:48
988: Interesants apraksts, kko atgadina 🙄 Longread. Tava vieta sadalitu 3-4 tematiskos gabalos #4 2021-05-12 10:46
Toms2: Tas neko nevar atgādināt, jo Jānis esmu es. #6 2021-05-12 12:30
H2Oroze: Lieliski uzrakstiits! #5 2021-05-12 11:57
Toms2: Paldies. #7 2021-05-12 12:32
Pārējos 6 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
