Iekodiens

Un tik pa jokam iekost viņai krūtī. Es nodomāju un – ko vells domā, to vells arī dara. Nevajag domāt, ka es ikdienā kāds zadīsts vai kanoebālis esmu – laivas man nepatīk un zaķi, un adatas arī ne. Bet nu reizēm taču vella tēviņam uznāk. Un nav pat īpaši nozīmīgi, vai tajā brīdī viņš ir uz vella mātītes vai pavisam parasta cilvēku sievišķa. Vai arī zem vienas no viņām. Varbūt arī zem viņām abām, bet tādu laimi nevienam vellam jau sen vairs ne vella negadās pieredzēt.

Nav vairs, kā bija kādreiz, kad varēja meņģēties kaut ar visas kolhoza kūts visām slaucējām vienā piegājienā uzreiz. Tagad man vairs tādus gājienus nepiedod. Bet nu – vajag taču arī vellam viņa mazos vella prieciņus, lai visa pura mala skan un Purmalā ļaudis naktīs grozās un svīst, un sapņo visādus savādus sapņus, un nevar saprast, kas tur pa pura akačiem trako.

Tad nu šodien, pēc vecajiem prieciņiem sailgojies, es ņēmu un nolēmu iekost savai vecajai Silvijai krūtī. Kreisajā, ja atmiņa neviļ, lai arī tobrīd ne vella nebija laika tādiem vella sīkumiem pievērst uzmanību. Tā jau tas vienmēr ar to laiku ir. Reizēm viņa ir vairāk, reizēm mazāk, bet nekad ne vella nav pietiekami. Un es nezinu sacīt, kāpēc. Tu, viens kārtīgs vella vectētiņš, gribi tikai savu sievieti. Gribi tā, ka pat varētu viņai vienā vai otrā pupā iekost. Bet tieši kurā pupā – to saprast ne vella nav laika.

Un laika nav tāpēc, ka šoreiz greizsirdīga ir kļuvusi Linda. Atvilkusies uz mūsu pašu personīgo akaci, ne klauvēdama, nekā. Nu, saki viens vella vectētiņ, kas par dūšu. Viena sīka sūnaina paragana, bet speras pie paša Purmalas valdnieka iekšā bez brīdinājuma. Un piedevām – tieši tai brīdī, kad esmu savai Silvijai virsū. Jā, šoreiz es biju virsū viņai, nevis viņa man, ja nu kādam te tādas detaļas interesē.

Un taisni tad, kad mēs viens otra skāvienos tur, acis pārgriezuši, viens zem otra gulējām un vaidējām gluži vellišķi nešķīstas baudas pašās augstākajās virsotnēs, manā akacī iespērās Linda. Manā! Manā akacī, pie vella, sasodīts! Un tajā pašā laikā man ienāca prātā doma iekost savas vella vecmāmiņas vienā no divām krūtīm. Abās nebija laika. Beigu beigās jau nebija laika iekost pat vienā.

Tālāk es tiku sists. Ilgi un sāpīgi sists. Cita starpā arī ar kājām, ja mana vella atmiņa neviļ. No vienas puses Linda mani sita par to, ka biju atļāvies iedomāties atgriezties pie savas Silvijas. No otras puses Silvija mani sita par to, ka Linda te bija ieradusies, kā Silvija domāja, manis saukta un aicināta. No trešās puses abas mani sita par to, ka vienai no viņām biju atļāvies iekost krūtī – viena tādēļ, ka mans kodiens bija tai sāpējis, otra tāpēc, ka arī gribēja tādu padarīšanu sajust.

Īsi sakot, panesās ellišķīga kņada un vellišķīga vēkšēšana. Ne mazākā miera, ne klusuma, ne laika, ne iespējas kaut ko skaidrot. Atlika tikai sargāt ar spalvām apaugušajiem elkoņiem galvu un astes spalvu pušķi, lai trakie vella bābieši pagalam neizrausta. Tagad sēžu savā pura malā zem egles, mērcēju aizsalušajā akacī kājas un domāju – kas būtu noticis, ja es tā arī nevienā no krūtīm neiekostu vai, ja iekostu krūtīs tām abām – varbūt pat visās četrās.