Krakšķi

Sasodīts. Ko lai tagad iesāk, ko lai tagad dara. Šodien pa ilgiem laikiem biju aizgājis pie kādas citas paraganas, nevis visiem jau sen labi zināmās un man pašam pamatīgi apnikušās Lindas. Tātad – biju aizgājis pie Janīnas. Tikko tā kārtīgi novilku bikses un asti, glīti salocītu, uzkāris uz krēsla lēnes, kad atskanēja pirmais krakšķis. Otrais krakšķis atskanēja, kad sāku ar attiecīgu sava vella ķermeņa daļu kustēties attiecīgā viņas ķermeņa daļā.

Un velti te smīkņās tie, kas domās, ka mūsu vecumā vienīgi kauli var krakšķēt. Pirms stāstu, kas notika tālāk, piebildīšu pie laika, ka nesaprotu tos vella sievišķus, kas labāk grib dzīvot alās. Nevis, kā kārtīgi velli – akačos purā. Pēc trešā krakšķa atskanēja arī tāds kā pērkona grāviens un vellišķīgs brēciens nelabā balsī. Janīnas alai griesti bija nokrituši, sasodīts. Un, sasodīts, sasodīts, paliels gabals bija trāpījis Janīnas mazākai paklīdenītei, palaistuvītei vārdā Marika tieši pa galvu.

Nē, nē, nabaga mazai padauziņai viss bija kārtībā. Gan jau vēl daudzi jaunie velli pēc pāris tūkstošiem cilvēka mūžu zaudēs galvu un prātu, ielūkojušies viņas acīs. Tikai tas brēciens bija tāds, ka to sadzirdēja ne tikai visas citas pura malas un Purmalas vellatas, paraganas, bet arī mana vecā. Un, protams, saskrēja uz to vella troksni, skatīties, kas, pie vella, tur notiekot. Sasodīts.

Tā nu esmu atkal un šoreiz pavisam izraidīts no sava akača. Vella būšana, mana vecā teica. Es varot iet pie visām pasaules Lindām un Janīnām, bet viņai tuvumā gan lai vairs nekad ne vella nerādoties. Tā, lūk, viņa teica. Bet Janīna teica, ka savā alā mani iekšā nelaidīs, kamēr nebūs salaboti tie vella griesti, sasodīts. Bet kur es tagad griestiem labu smilšakmeni ķeršu, ko? Un Linda jau, protams, arī redzēja mani ar nolaistām biksēm un smuki uz krēsla lēnes salocītu asti pie Janīnas un viņas sabrukušajiem griestiem. Skaidrs, ka tā vella mātīte arī mani iekšā pie sevis nelaidīs. Viena vella būšana galu galā sanāk ar tiem trīs krakšķiem, sasodīts.