m.s.p 7. nodaļa.

7. nodaļa.

Es nāku no Auriliacas. Tas ir kāds miests Francijas Alpos,

dzimis gan Belliaca. Neko daudz nezinu par saviem vecākiem.

Labi vien, ka tā. Nav par ko manā dzīve lepoties. Mani gan klosterī uzskata par prodigi brīnumbērnu,

jo man neparasti padodas mācības. Nezinu, drīzāk gan gribu no šī mēslienas stāvokļa beidzot izrauties.

Un tikai mācībās redzu vienīgo iespēju. UN tikai mācībās augstas virtues ir kaut kas kā dēļ es,

Gerbert’s-vienkārši klostera žurka-, kādi esam visi te St. Gerald.

Kad māki lasīt tev ir atvērta pasaules neredzamā, slepenā, tikai dažiem iesvētītajiem dotā dāvana.

Dāvana, kas dod spēku un var atnest varu, slavu, visu, ko tik ļoti

miesīgā sirds kāro, un par ko tik ļoti daudz ciešanu un asiņu liets, ka dēļ arī miris dievs.

Augot klosterī laikam ir būt vistālāk no dieva vaiga.

Pats par sevi saprotams, ka šādā smirdoņā dieva svētais gars i savu kāju nespers.

Nesu korespondenci. Mans mentors saņēmis kādu svarīgu ziņu. Spriežot pēc zīmoga un

apdares grāfs Borelli Barselona.

Nu nē, es nelasu svešas vēstules.

Viss tapāt ar laiku top zināms, pat, ja cieši strādāts, lai slēptu.

Eju garām Lotraka Bozo mājai. Viņa daiļā meita Zhozeta pa logu kaitina

pielūdzējus.

Lai laba diena bela Mana Skaistā Debešķīgā Jaunava! Vai nāksiet uz

vakara misi?

Gerbert, aicini dāmu uz krogu labāk! Ieņirdza brūtgāni - tādi paši salašņās, taču kas gan es klostera žurka pat mērā ar tiem.

Zhozeta uz mani skatījās bez apsmiekla un sacīja Gerbert, kad kļūsi par pāvestu, nākšu ne tikai pie tavas biksts!

Hahaha! Sasmējos. Nu jā, tad apsoli!

Apsolu un zvēru! Nākšu Gerbert. Es domāju, ka Zhozetai tīku, viņa ne aiz ļauna

vai apsmiekla ko sacīja. Tā jau ir! Ne jau es kādu vest uz savu pagraba celli, kur

labi ja ir svece ko naktī iedegt, ieejot vajadzībās, lai galvu nesasistu pret zemajām velvēm.

Es visu atdotu, lai viņas zvērestu nāktos pildīt, tik cerība ir blāva,

tik vienīgi dieva brīnums, kas slēpts skaitļos, vārdos, kas ciema

muļļām burvestība. Paša nelaba tik dots.

Ai, jau katru reizi pēc šī miesas kārdinājuma, no kura dzīvē neizbēgt, man domas staigā apkārt.

Tik būtu ganu zēns es, muļļa, nekur tālu domās neklīstu, ka esot tam kurš lasījis,

un grāmatas par darbiem kaislēm rada to neizmērojamo daudzumu un plašumu, kas domai un ja

vien vēlmes dzītā spēku dod un spārnus ..

Saule vel nebija norietējusi. Sajutos saguris. Līdz klosterim vēl gabaliņš ejams

atsēdos ceļmalā. Man bija drusku branda vīna sanācis nokaulēt par tiem grašiem,

ko ceļam un postāliem maksāt sev atlīdzināt mācēju. Kauna gabals

dēļ tā, ka skaitīt zinu labāk nekā mentors un mazas šādas tādas krāp niecībās

kopš mazām dienām esmu darījis, taču vainu manu lielu nenosvērt, jo tikai

skaitīt katram jāmācas un šo manu nelietību, lai kā mudinājumu redz un saskata!

Klostera torņi, sāk agonēt zvani, pie kuriem karājas zvaniķis Regiolis.

Viņš no grieķu leģionāru ģimenes nācis, pēc visus ģimenes locekļus nogalēja

kāds ārprātos, klosterī atradis sevi kā zvanu pavēlnieks. Domāju

nekādam dievam, Jēzum grēkam viņš netic. Saka viss tapāt ir zemes virsū.

Nelaba vien vara dievam gar mums i daļas nav vai vispār tad par

dievu sauktu to. Ar galvu viņam nav jau lāgā. Es ja doktors

iedomātos būtu, diagnozi stādītu, ka histērija rectiva ko gan tikai

dāmām piedēvēt vai nu citādi pie eksorcismā virs jau sen bija jāsūtas.

Sākās. Kad zvanu skaņas triāde pie dziesmas balsī vienotā slēdzās, tad

liekas kopā pentatonikas tā. Skaņām ejot iekšā, šama miesa līdz pat

dvēselei sāk tēli

rasties. Protams, redz viņš savas kārības, kas sapinušās mītos un

pasakās, kas galvā viņam mita. Nimfai vau faunus sukubas, kas gluži SV.Antonija

kārdinājumā ikreiz to piemeklē, un ka patiess dieva kalps viņš tos krustāmies

aizdzina. Jā, tika tiktāl līdz nākamai reizei, kad zvana tornī kāpj un kādiem

Diviem, trijiem vīriem viņš mūždien ir lejā jāvelk, lai priesteris var

misi sākt. Būtu es miesas spēcīgāks, droši vien arī mani palīgā sauktu. Būtu slimības pierakstā, ko

kā kārtīgam doktoram man ierakstīt. Nu laiks ir doties, kamēr saule

nav galīgi rieta. Brandaviņš netīrākais, ko gan citu gaidīt tādiem

grašiem. Skurbums pārspēku ir guvis

un vairāk kā inde nekā dzira reibina man. Tumšāks acīs metas, grūti

paliek iet . Merde! Kur gan tāda inde ņemta neba Auriliaca. Tādu atraugu kāds dzītu

`la rosa 888` izslavēta šķira, ko tik no mūsu ielejas vīnogām var

gūt. Kauns un negods tam, kas šādu mēslu tirgo. Pat, ja lētāko un nabaga tā kunga

kalpam. Liekas dzirdēju zirga pakavus, un spēcīgs teiciens aiztumšoja manu

prātu. Misi būšu nokavējis. Tā bija pēdējā doma līdz samaņa atausa.

Pietiekami gulējis bez maņas, lai saule būtu dziļi rietā. Lietus

stipram lāsēm dauza manu galvu.

Aizrijos ar lāmas ūdeni. Gandrīz, kas uzmodina un mazgā mani kā

Jordānas ūdeņi pēdējo grēcinieku.

“Mesje! Mesje! Monsinjor! Monsinjor! ”,

atskan meitenes balss tepat Lietū.

“Mans zirgs”, viņa sauc, “mans zirgs ir aizbēdzis! Es nosalusi esmu,

un visa rocība!

Pat ceļu šajā lietū neredzu! ” Viņa nāk tuvāk. Domāju, ka kāda traka

vazaņķe vai kāda čigāniete, bet redzu tā kā smalkas drānas, gan

izmirkušas un dubļu noķēzītas. “Es eju uz Sv.Geralda klosteri. Varu

jūs aizvest, tikai vai dāmai mūsu sienas būs tīkamas un pieņemamas?

Pārticība ar likumu gājusi šai vietai, lai nemaldina

Aurum pieskaņa, kas mūsu miestam tiek dota. “Jūs, Kundze, drīzāk no

zelta esat… Ak, es atkal drošs vien muļķis šķietu dāmu amores

mākslā klosterī jau nemāca un Žozeta pat nav rakstāma manu panākumu

grāmatā.” Lai vai kāds idiotisks mans

`flirta` akts, viņa ieskatījās man cieši acīs un sacīja: “Ja es

būtu no zelta,

es būtu tik smaga, ka tev nāktos desmit zirgus iejūgt, lai uz tavu celi

mani dabūtu.” “Es jau ne brīdi tā nesacīju…Nepadomājat ka.“ Viņa

spēra vel soli,

un bija man tieši klāt. Es jutu viņas krūšu gali piespiežas man, un

elpa kā no verdošas krāsns drīzāk manā nosalušajā miesā, manā sejā

iekarsējas. Smaids uz

viņas lūpam kārdināja. Nu es biju SV.Antonijs, tik manas bija paistam

un tagad te nekādas mirāžās vai gara vīzijas. Viņa stāvēja man pretī,

miesas un sajūtas,

lietus lāses mazgāja acis, vējš pūta prom jebkādu aizķērušos

skurbumu. Tā

skaidrība, spilgtums kāds pat ikdienas rutīnā nav rodams. Asinis

pumpējās, varētu kausēt ledu un vārīt lietus lamas. “Tu neteici taču

vai tu tiešam nepadomāji?” Viņa kā uzdodama eksāmena jautājumu, uz

kuru greizi pasakot, es zaudēšu, un tas,

ko šoreiz zaudēšu būs viņa. To jutu un apzināju tik spēcīgi, ka lai

vai kā no

malas tauta nešķistu pienākas. “Jā, kundze. Es, tas pirmais, ko domāju

jūs ieraugot. Es klostera žurka, tapāt kā visi miesās, esmu un miesas

manas domas visas.

Viņa pasmaidīja tagad citādi mīlīgi. Tas nelika man sajust kādu kauna

vai sodības vēsmu. “Ved mani un savu celli, nepalikt man lietū, tumsā

bez zirga, bez rocības! ” “Kundze, esmu jūsu kalps, ja pieņemat. “Nekad

tā nevienam nesaki! ” viņa atcirta kā dusmas. Viņa noglāstīja man

vaigu un noskūpstīja. “Nekad tu nevienam ceļus neliksi. Nekad tu

kalps nebūsi! ” No brandavīna indes un skūpsta atšķīra tik

svētlaimes izjūta, ko viņas lupu pieskāriens deva. Gāzos bezdibenī kā

mūžīgi kņudam un trīsām skrienot pār muguru, un visu ķermeni katra

miesas kripata tika izjutu pilna ..

Es vairs nešķīru, kas tas viss ir, vai vēl tomēr esmu indes darbības

varā, un viss šis kā tikai mānekļi, ko manas ķermeņa jutekļu traucējumu

rādīts. Tikko viss bija tik skaidrs un atkal tik plūdīs miglā

un duļķu… skaistā šoreiz mūžība beidzas viņas lupām nozūdot

no manām. “Nekad”, viņa saka “nevienam.” “Jā, kundze.” “Es neesmu

kundze! Mans vārds Meridiāna, mon senjora. “Es Gerbert’s.

Mise ir beigusies.” “Jā, jau 3 pēc pusnakts.” Viņa ieskatās kādā

lādītē. Kā Meridiāna to zina? Nedz mēness nedz zvaigžņu

lietū neredz. “Ja ļoti gribēsi pamācīšu, tik vai maz iekšā mani ievedīsi?

Ko tur melot, būtu nekad neesmu nevienu vedis un es

bīstos kaunīgi tā iedzīve,

kurp vedu taču. “Nākat Kun… Meridiāna. Es dabūšu labu viņu

svecēs un vakariņās. Jūs redzēsiet! Uzburšu jums klostera pleziru.

Ha-ha, manā sirdī maziņš prieks.

Pat lai kā no malas, tas prieciņš nāca vienkārši ārā. Un viņa sāka

smieties arī tā pa īstam.

”Nu, nu, radi burvi vai žurkas mums teātrī radis un mūki galdā

mielastu cels? Jā, jā, tūliņ skaties uzmodināsim veco zvaniķi un

Gbaloio. virtuvē viņš dievam līdzinās! hahaha viņa smējās no sirds

Nez ko man nācās piesolīt un kādus lāstus uzklausīt, taču bija gan

Vīns, gan mielasts. Vienīgi žurkas mums teātrī nespēlēja, bet to

viņām piedosim! Saklāju viņai savu lāvu . pats iekārtojos

blakām uz grīdas. “Tu gultā nenāksi?” It kā pārpratumā viņa jautāja

“Kādā tur gultā? Tur vietas man vienam knapi! Es neesmu nākusi

no viņas saules, lai viena gulētu. Tad jau labāk nosalt lietū. Nu

jā, no tālienes laikam tiešām drusku cits temperaments un mentalitāte.

Vai tas nav tas, ko kāroju? Tai pat laikā, ko par to teiktu? Bet vai ellē ratā

nav tieši tas, pēc kā sapņos sapņoju. moments, kad liktenis dod tev

rokās, un tikai kaut kādi aizspriedumu un prāta idiotiski konstruēti, kas

reibušies liek kāju ceļā

priekšā. Ievilku elpu. “Kundze, ptfu…Meridiāna, ja jums

netraucēs mana krākšana, no kā es kaunos, tad ar lielāko vēlmi dalītu gultu ar jums

manu gultu. “Hahahah, muldoņa, tu nekrāc! ” Viņa smejas. “Jā, arī ja

krāc tad ņem vērā es

spārdos kožu un skrāpējos. Tā kā būsim kvītī , hahahha.” Viņa smējās.

Nodzisa svece. Tumsa sajutos drošāk un iekāpu savā gultā līdzas kaut kam

dievišķajam. Es iegrimu purvā kā paša akaci vadātajā ievilināts .Es te

varētu rakstīt, taču man elpa aizraujas, kad katru reizi to atminos,

un spalva rokas trīc

kaisīdama tušu pa visām papīra lapām, kas jāsāk no jauna un jauna

“Es tevi mīlu, Gerbert! Tu būsi liels.”

“Kāpēc tā saki Meridiāna, kamdēļ?” “Es gribu, lai mans mīļais ir vīru

starpā godā. Es zinu, ka tu tamdēļ esi nomākts.” “Nē, tā nav tā .

nu nedaudz varbūt man

zini kā es…” “Kušs, netaisnojies! Tu tikko biji manī. Kamdēļ tev mani

kaunēties? Tu mani ieguvi un mani paliki. Vai neesmu tev tuvs cilvēks?” “Ak,

piedod Meridiāna, es varbūt no malas kā mūks klostera vientiesis, taču

esmu kā tie muļļas ciemā.

Tādu pašu domu vēlmju dzīts . tik maskēt zinu kā. Tas, lai citādi

liktos svēts.

mācības arī man netīk, kaut par prodigi mani un brīnumu dēvē .Jā,

esmu kārībās jā kārībās. Es tevi šurp vedu un atsaucos, kad lietū

sauci. Nebūtu tu tik skaista un skatā augsta, atstātu tur lietū.” “Ak,

piedod manu šo necilumu! Ak, lūdzu nesodi! Nomierinies! Viņa

piecēlās no gultas. Nāc apsēdies te uz krēsla, iededz sveci.

Kur tas vīns? Mēs to nemaz nesam attaisījuši. Skaties, viņa paņēma

manu roku

nolika, lai roka kreisā uz galda stāv . paņēma viņa amforu un

biķeri. klausies uzmanīgi un centies saprast, ko saku ..

Es ļoti riskēju, es tevi tomēr nepazīstu tik labi, Gerbert . mani rīt

var sadedzināt kā raganu uz sārta, saproti! Saprotu. Es pamāju ar galvu.

Tādas kā bailes sāka pārņemt mani. Tu, tu arī esi ragana Meridiāna? Es neko

nestāstīšu tici man, es tevi nevienam neziņošu, es neesmu no tiem

lūdzu nebīsties, tu esi

ragana? Saki, lai es saprotu! Gerbert, es nezinu, kas ir ragana un

ticu, ka arī tu nevarētu man to definēt, taču zinu droši, ka ir gana bara, kas mani

redzētu liesmas degot. Gerbert, tu man kā gribu ticēt, kā es tiešām gribu kāmī

es redzu gaismu kaut kādu kripatas cerības šajā tumsā tu esi mans Prometejs, tu

esi šī svece. To sakot izdzisusī svece iedegās un maziņajās gaismiņās

nudien kā Elma ugunīs

vai kā svētā gara ugunīgas mēles apustuļu darbos nonāca no augšas.

Atkal šī svārstība no skaidras miesiskas cilvēcības lietus un vēja

brāzmu uz skūpsta nirvānu no miesīgas ķermeņa baudas ādas pieskāriena

uzbudināta locekļu sadarbības, kur vārdiem nav vietas, tik kustība un izjūta

sviedriem cauri pirmatnējā deja risinās .pārlejoties pilnīgā

bībeliskā fantasmagorijā

herētiķa mistērija par kādām tik svēto murgos, ko lasījis vai

mutvārdos dzirdējis kaut kas iz zvaniķa pandemoniku pārņemtajiem

slimnieka seriāliem ..

vai arī es jau te pagraba un kalnu grēdā eju lēnam ciet vai

brandavīna šiem gadiem nemanot darījis savu un manu prāta skaidrību izšķīdinājis

vai tomēr pa īstam manas lūgsnas un dziļakās vēlmes ir piepildītas . es

skatos viņas acīs. viņa tur manu roku pie galda un otra atvērta nosperta

amfora priesteru sakramentam lieldienām domātā krājuma .viņa ielej pusi

biķera ar vīnu no amforas, tad jutu, ka mana roka tiek piespiesta ciešāk pie

galda viņa izņem matu sprādzi, kuras vīns gals ir asmenī trīts ..

“Gerbert”, viņa jauta, un tas skan kā atkal eksāmens, tikai daudz

svarīgāks pēdējais mans mīļais saki vai ..

Es gribētu kaut kur skaidrāk, detalizētāk šo pierakstīt, taču jūs nekad

to neizlasītu, tāpēc tālāk ejot plūdumā kā bija kā jutu redzēju

dzirdēju dzīvoju.

mīļais Gerbert, es tev veltu sevi, savu garu, miesu. Vai soli mani mīlēt

vairāk par visu un nekad nepievilt? Tas viss, ko prasu!

jutos samulsis. te katrs kliegtu jā, jā, protams mazā muļķe! Loģiski,

kāda vispār runa. tik es tā nevaru. zinu kāds esmu, zinu savu dabu un

kādēļ šis kā arī

da jelkas, ko solīt man liekas neizpildāms. es nezinu kā manas domas un

daba mainīsies, kādi motīvi mani vadīs rīt. Kas es bušu pēc gadiem.

.kā lai es kaut ko vispār solu. Viņa prasa ja godīgi ko tādu, ko

nespēju apsolīt .taču zinu, ka neapsolot

šī nakts būs sapnis, ko atminēties un par ko raudat varēšu mūžību

.

vai apsoli ? viņa atkārto, un es kaut ko salaužu sev iekšā . Apsolu

.acīs sāk tecēt asaras. man sajuta tā it kā būtu nokāvis savu bērnu, nodevis

tuvāko draugu. smeldze un neredzams asmens pāršķeļ manu sirdi, redzu

kā viņa pasmaida, taču

neredzu ka atbilde būtu raisījusi uzticību teiktajam. manā rokā, kas

jau notirpusi un kuru nejutu kā savu, ieduras sprādzes asais gals pa

dzīvības līniju, kam seko

gudrības, un tad jau plaukstā veidojas asiņu ezeriņš. piles ripo uz

galda. viņa skatās man acīs. smaids šķiet skumju pilns tā it kā viņa

dzirdētu manas domas un mana teiktā patieso esību.

Viņa pacēla manu roku virs biķera un lika asins pilēm krist viņā

jaucoties nemanāmi kopā. viņējā ir ragana tiešam nodomāju, neko nesakot. tik

vēroju šo nebijušo izdarību. biķerim pildoties, viņa roku no tā noņēma un

manu caurdurto plaukstu pietuvināja savām lupām, tad sākot ar mēli to

kā suns aizlaizīt, un patiesi rēta asiņošanu apstāja un tirpums bija

pārgājis . viņa no kakla noņēma

mazu pudelīti, un tās saturu ieleja biķerī. nekas manāmi nenotika,

nekādi nedz dūmi nedz gaismas nerādījās kā redzēts alķīmiķu

mistērijās. viņa paņēma biķeri abās rokās, pacēla nedaudz un sacīja

.šis vīns ir manas asinis, kas par tevi tiek dotas

"mans tās asinis nodomāju" katru reizi piemini m