m.s.p 6. nodaļa.

6. nodaļa.

Saule jau bija rietā. Mēs istabā jau simto reizi parunājām notikušo, mēģinot tālāko rīcības

plānu vai plānus sazīmēt. Ar katru atnesto vīna krūku tie plāni kļuva gan grandiozāki, gan

absurdāki, gan neskaidrāki. Atvērās durvis, ienāca viņa. “Re nu arī mūsu lielā grēciniece

ieradusies! ” Kāds no vīriem jau skurbumā izteica. Kā viens ko pasaka, citi jutās drošāk un sāk

viens pēc otra kas uz mēles izteikt. “Nu kur tad biji? Visu izrādi nokavēji. Mēs tagad esam

Romas nodevēji un mūs karinās uz staba rīt” .“viņa vēl sagrēkot bija, lai pie Jāņa atkal var

mazgāties” .“nešaubos kādu karinās. “karinās tik ne tevi. ”biedīgā manierē Magdalēna

atbildēja, apkārt juzdama vairuma nosodošo skatienu arī dusmas iedegās. “Kur tad biji svarīgajā

brīdī? Ko savu Isa vienu atstāji? Tas muļķis sev nekrologu gandrīz jau parakstīja. Tevi kā

mantinieci atstāja . vienu ēzeli, kurš tas pats nav viņa. “Apklustat! ” atskanēja Jānis. “Maz

jēdzat, ko runājat. Ka nenāk pašiem vēlāk nožēlot. Ar muti grēkot ir viegli, taču kas muti grēko

vārdiem, tam būs divtik jāatbild dieva priekšā. Ja rokas grēko miesas dēļ, tad mute grēko no

sirds! “Ptfu! ” Magdalēna nospļāvās un pamāja man, lai ejam augšā. Es arī gāju. Nekā tapāt te

šovakar laba nesagaidīs, drīzāk uz kautiņu sliecas. “Ejam, lai tie lopi izguļ dzērumu. neiesies

tādiem pērles kaisīt! ”Iegājām tai pašā istabā, šoreiz gan mēness pa logu nespīdēja. Stāvēja

mākoņi. Tumša nakts. Vējš skraidīdams dauzīja, ko paķerdams. “Es visu redzēju. Es nekur nebiju

aizgājusi. Iejuku pūlī, lai nekaitinātu. Es dzirdēju, ko tu teici. Tas bija drosmīgi. Tas Jānī

no negoda paglāba, kaut gan viņš to nekā nebija pelnījis. No negoda paglāba, taču jau rīt

viņa galva būs ripojusi. ”Es satrūkos. Gribēju lekt kājās. Viņa gan mani saturēja. “Ššš, klusu,

nebaidies tu! Nekā tur nevari darīt. Viss jau ir noticis, viss ir izlemts . Herods baidās, ka

sāksies grautiņi, tāpēc kādam citam galva ripos nekā viņam un tavējā paliks uz taviem pleciem.

Tev paveicās atkal.”

“Kāpēc?”

atkal es prasīju. “Vai tad jau aizmirsi?”

Viņa pasmaidīja un

noskūpstīja mani. “Vai tad jau aizmirsi?”

Kaut kur no iekšienes takā no vēdera vai pakrūtes tāds

kā burbulis izlauzās uz augšu. “Tu! ” Es teicu vērodams viņas acis, kuras šajā tumšajā naktī

izskatījās spīdam kā tādam kaķim vai nakts zvēram, kas lūko aitu baru. “Tu esi tuksneša

princese! Tu mani maldini! Tu mani pārbaudi! Vai ko tu dari, es neko neesmu aizmirsis. Tā esi

tu! Es atceros tavu elpu, tavu lūpu saldo garšu un karsto uguni, kas pārņem visus locekļus, kad

tuvojies. ”Smaids iemirdzējas viņas sejā. “Tad jau tu atceries, ko tev teicu, kad solīji mani

mīlēt vairāk par visu mūžīgi mūžos?”

Pēkšņi mani pārņēma sastingums un bailes. Es atkal nevarēju

neko nedz izteikt, nedz pakustēt. “Es tev neļaušu neko aizmirst. Es palīdzēšu tev atcerēties

visu. Es tev mācīšu visu šīs pasaules gudrību. Es došu tev MES! Atceries es tev teicu tu dzīvosi

mūžīgi, tu sēdēsi debesu pilsētas tronī pie manas labās rokas un valdīsi par šo zemi, jo tagad

es un mana sirds, un mana mūžība pieder tev. Sargā to. Tev nav vairs jābīstas nedz krusta, nedz

kādu zūdošu varu. Ikkatru no tiem paņems laiks un apris nāves kalpi. Tevi tas neskars, jo es

ticu tam ko solīji un es redzu tava sirdi ka tie bija patiesi vārdi. Pirmoreiz tuksnesī, kad

tevi redzēju, tu man iepatikies ļoti. Kaut kas tevī man tik tuvs un tīkams šķita un tagad redzu,

ka es nekļūdījos , kaut gadījies ir tā vairāk. Tu tikai nebīsties tevi ari Roma nežēlos. Ir, kas

zina par mani un tagad arī par tevi. Būs tev brīdis ciešanu, taču es tās remdēšu. Tu nebīsties,

es kādā brīdī pazudīšu, taču tevi neatstāšu. Redzu, ka trauksme kāpj tavās acīs. Piedod, ka tā.

Mūžīgo dzīvību nevar iemantot tikai piedzimstot no jauna, taču, lai piedzimtu no jauna ir šai

miesai jāmirst, jātop pīšļos no kuriem tad jauna taps. Skaties uz mani! Redzi, es to pēc savas

pieredzes saku. Prieks vai laime nāk pēc ciešanām un nelaimes .Tik daudz ko gribu tev pastāstīt

taču laika vairs nav. Tu stiprinies! Zinu, ka tu izturēsi. Es to redzu. Tu tik tālu gājis, lai

tagad griestos atpakaļ? ““Nu nē, tu nē! ” mana mele atraisījās. “Kāpēc tu uzreiz man neteici? Tu

taču zināji! Man jau likās tas viss labi nebeigsies. Pārāk jau labi, lai būtu patiesība. Kaut

kur vienmēr slēpjas āķis uz kā uzdurties. Labi, es tevi nenosodu. Tik man ir jau bail, ka nekad.

Tu saproti, ko viņi dara ar tiem? Tu saproti, ka es karāšos uz staba! Ak dievs ..Kāpēc tu

pazudīsi? Kāpēc tagad tu pazudīsi? Es sākšu domāt, ka tu biji mans iedomu tēls, ka visu es

izdomāju. Kad tu atgriezīsies?”

“Pēc tam es būšu klāt, apsolu! Citādāk nevar. Man ir jāizdara

daudz kas, lai tevi paglābtu. Te nav nekādas burvestības. Te ir, ko iemācījos un ko iemācīšu

tev! Es būšu atpakaļ un pašos grūtākajos mirkļos būšu tev līdzās, apsolu. ”Viņa mani skūpstīja,

un es izzudu svētlaimībā, lai no rīta pamostos.

Nodziedāja gaiļi. Neviens lejā netrokšņoja. Nogāju, bija tukšs nedz saimnieka, nedz vīru, nedz

Jāņa. Stāvēja neparasts klusums. Atmija, atausa vakardienas sapnis vai nesapnis. Drīzāk tāda

netīkama īstenība. Izgāju ārā. Ieliņa bija tukša. Vai tik nav tie svētki? Gāju uz tirgus

laukumu izlūkos. Jā, tirgū bija ļaudis, kā ari daudz romiešu kareivju. Laikam jau svētku

drošībai… Gāju

tālāk lūkot, kad no muguras atskanēja saucieni: “Re, kur viņš ir! Re, kur tas mesija! Sardze, re

kur tas no upes! Laiks apstājās, nebiju gatavs tik pēkšņi visam. Tagad jau un pa īstam ar mani

būs cauri. Pag, nevar kaut kā to visu atcelt? Tas taču kaut kāds murgs vai fantasmagorija! Es

taču sēdēju mājās vēl tikko un jau mani sasietu dzen kaut kur uz vietu, kur mokas būs mirt ..

Jau lido akmeņi. Kādas sievas metas man kaklā, bučo kājas, raud, krīt zemē, kāds vīrs iesit man,

kāds spļauj, citi izmisuma skatās uz mani. Kāpēc tu esi mani atstājusi? Kāpēc tagad? Lūdzu

nepamet mani! Es nododu savu dvēseli tev. Mana miesa tiks drīz saplucināta. Lauka suņu dzīres

neatstās ne kauliņa. Kur esi tu? Solīji grūtākā brīdī būt. Vai šis vēl nav grūtākais? Es vairs

nekā nejūtu. Apkārt peld kareivji. Tie darbojas kā skudras. Pirmās naglas caururbjas manām

rokām, tad kājām. Kāda sieva pieskrien klāt un sniedz man biķeri. Traka sieva! Kam man viņš?

Sāpes mani gana jau reibina, taču viņa nu pat ar spēku lej man mutē no biķera. Tas nav viņš! Tas

ir kas rūgts. Pēc etiķa vai vērmelēm. Gribu spļaut ārā, taču viņa tur roku man uz mutes un

nejauj. Kareivji to aizdzen. Stabs tiek pacelts no augšas. Redzu ļaudis, redzu pilsētas sienas,

redzu kā debesis, kas metas jau tumšas spīd rīta zvaigzne. Tā tuvojas, kļūst lielāka. Es mirstu

laikam. Tā ir nāve, tā tas izskatās. Ja to var tādiem vārdiem vispār pateikt. Manis vairs nav.

Ir tikai gaisma, ir spēcīgāka takā vēja šalkoņa. Esmu izzudis, bet jūtu kā zibens straujumā vēji

mani nes. Esmu izzudis, taču redzu gaismu. Tā pulsē un rūc, ņirb tik ātri! To nevar nekā

nošķirt tikai ir tā, ka zinu ka tā ņirb. šis viss nemainās, tas nebeidzas jau kā mūžība apkārt,

taču nekas nemainās. Vai tā ir nebūtība šādi palikt karājoties bezgalīgi?

Tagad pārņem bailes. Tik tādas nekad nebijušas. Nu ir viss cauri. Tas ir arī viss un nekad nebūs

vairs nekā. Viss ir bijis un beidzies šāda apjausmā. Uzdzen tādas, kā pat pateikt, dvēseliskas,

primitīvākās pamatu esības un nebūtības bailes. “Tu solīji pašā gurtākajā brīdī būt līdzās! Nu

vairs nav kur būt tam brīdim nav par nebūtību baisākā! Lūdzu, tu solīji būt man līdzās! ”Gaisma

nodzisa vējš apklusa. Nekur vairs tas mani nenesa. Nu ir tumsa, klusums un miers. Kaut kur

bailes pagaisušas. Šāda nebūtība šķiet tīkamāka, ja tā to nosaukt. Cenšos ko saskatīt vai

saklausīt. Pilnīgi ne šis nekādums ir nekādāks Nekā saprotu, ka neatminos, kas bija un ko tikko

domāju vai gribēju. Domas neturas kopā. Vārds kas? Kur? Kas? Kur?

Esmu baktērija? Sēne? Esmu nekas, kur? “Isa nebīsties, esmu ar tevi! Esmu tepat! Tūliņ tu mani

ieraudzīsi! Vēl nedaudz! Tu nebīsties esam jau galā. Es biju visu laiku tev līdzās. Tikai tevis

uz brīdi nebija, lai mani dzirdētu, redzētu justu. Sarkani loki un zili koku zari, kas stiepjas,

kas staipekņi un adatas skuju vietā viscaur esmu kā adatu caurdurts. Drīzāk otrādi tur, kur

adata iedur, tur esmu es, jo sajutu dūrienu miriādēm dūrienu. Katrs top sajusts viscaur, līdz

acīs caur dūrieniem kā gaismas stari, kas smalka mūzikā saldākām sāpēm, kādas jelkad bijušas,

es saskatu kādu seju tā ir viņa, tā ir Magdalēna, mana tuksneša princese! Laime, jā, tā ir

patiesā laime! “Mīļotā mana, es tā tevis gaidīju! Tu atnāci pēc mūžības, tomēr nu es esmu viss

caurdurts un vesels ar visām rokām, kājām, miesu! ”Tik savādi atkal redzēt, dzirdēt, un sajust

viņas skūpstu, kas ugunis manī iededz. Viņas kvēlojošā elpa liek asinīm skriet kā strautiem

kalnos, kad pavasarī sniegi kūst. “Es tikai tagad tevi redzu, netraucē smilšu vēji, nedz tumsa.

Tu esi tieši tā Maria, tā Magdalēna. Tieši tu arī esi, kaut toreiz likās, ka tu jau neesi viņa,

ka tuksnesī, ko satiku biji cita. “Viņa klausījās manos vārdos un sāka smieties.

“Tur tuksnesī tava iztēle bija spēcīgāka nekā tas, ko tavi jutekļi tev radīja. Mēs bieži vien

redzam lietas nevis kādas tas ir, bet kādas iedomājam. Parasti šai vieta ir pasakas beigas un

viņi dzīvoja laimīgi. Mēs esam kur.

“Vai varam atgriezties tur pie upes?”

Viņa apskatījās uz mani tādu skatu, pēc kura sapratu, ka

nevarēšu atgriezties nedz pie upes, nedz mājās. “Un vispār. Kur mēs esam? Tev jākliedē mana

neziņa! ”

“Mēs esam KUR-ZEM, ko vēl dēvē par mirušo valstību. Burtiskā nozīmē tā arī ir, tu nomiri

un nonāci te, tātad nav melots.”

“Tā ir paradīze vai elle?”

“Nedz viens, nedz otrs. Es teiktu tev atkal ir paveicies, ka tev ir

tāda uzticama, hmm, kas es tev esmu saki? Sieva tev es neesmu. Kas esmu, mīļākā?”

“Nē, tu neesi

nedz sieva, nedz mīļākā. Tu esi tik kaut kas, kam man nav vārdu.”

“Ha-ha, nu izdomā, izdomā man

vārdu. Izdomā, kas tev esmu. Bet tāpat tev ir paveicies, ka tev esmu! Redzi, laiks iet uz

priekšu arī kamēr te KUR-ZEM miris esi. Sen jau nav tas laiks, ko atceries dzīvojam. Drīz tu arī

neatcerēsies jau. Tagad pastāsti, kur tu mani satiki?”

Kā, nu toreiz pirmoreiz. Es nezinu vis ir

pienā. Tu esi kas? Es zinu tevi, bet kas tu esi? Es mīlu tevi, bet tu esi kas un kas esmu es? Kā

mani sauc? Kā tevi sauc? Es runāt māku tikai nav par ko.”

“Tas nozīmē, ka esi dzimis no jauna,

pilnīgi no jauna. Nu laiks atgriezties pie dzīvajiem. Mēs taču nesēdēsim te mūžību.” Viņa

pasmaidīja un mani, noskūpstīja.

Spēcīgs virpulis atkal vējiem un ūdens plūdiem gāzās, aiznesa visu, sajauca, troksnis, pērkona

dunoņa. Es cēlos augšā kā no ūdens, kā burbulis, kas uzpeld virspusē. Kad burbulis pie virsmas

plīst, atskan bērna raudieni, dzemdētājas kliedzieni. Iecērtas nāsīs skābeklis un sāk uguns

kurināties iekšā. Jā, tā ir viņas karstā elpa - šī dzīvība. Esmu piedzimis.