m.s.p 8. nodaļa.8. nodaļa. Es viņas vairs neredzēju ilgi līdz pat 999 esot paša klostera žurkai augstākajā vai varbūt pat cilvēka tai laika augstākajā zenītā. Kaut kā jau pat ne tak atpiemirsis taču nolicis kāda atmiņu un sapņu plauktiņa. es nebūs melots ari citu efektu esmu metis uz Žozeta viņas ģimenes stāvoklis iz politikas ir šobrīd ne tik spožs un mana neoficiālā labvēlībā ka nelāgs likteņa joks Zinu ka atspēlēties pagātnei ir lielākais dzinulis kas mani ir šurp dzinis Tāda divējādībā ka divas sapinušās odzes ap manu dvēslei bez sapratnes kuras inde vai zāles ir dotas. Es biju Kordoba atkal biju kāda Abdula Al Hazreda viesmīlīgi noturētā un personīgo audienci noslēgtu privātā bibliotēkā kur rādija man tādas pērles kuru esību tik mītiem piedēvētu. daudzas lietas te būtu stāstāmas gan ja būs lemts vel pavēstīšu. tas neparastais moments šai audience nakts aizsega kārtīgie ļaudis lūgsnas teikuši gulstas miega gulta. ES kā tāds zaglis pat nevis kā, bet tieši zaglis ko karotu nozagu godavīram kurš mani sava mājā uzņēmis savu darbnīcu pats rādījis. Cik gan negants vēl jo vairāk tā kunga kalps un visa kristus baznīca tagad skatīta no manis tiek. Nenožēloju to ne mirkli kur vel vairāk to par svarīgāku nekā svēto krēslu domāju. Īstenībā liktenis tikai tāpēc mani līdz šim tronim atvedis jo skaidrāk ar dienu to ieraugu. Jau tanī rītā kad viņa durvis aizvēra un izkūpēja atmiņu dūmakā, vis man dzīvē pagriezās uz augšu tikai uz augšu. vēstulē ko biju nesis no augstmaņa par vizīti kas turpat i notikās. Par brīnumu tā sanāk pēc manis sūtīja tika un drīzu vien sūtņiem līdzi sūtīts ka tulks ka padomnieks un vēlāk mācīts Kordoba es tiku līdz boom te es stāvu Romā un mans draugs tuvākais ir imperators pats. ļaunas meles gan sazveribu un pat burvestību saskata tika citi svēto krēslā tīrā šķīstība kāpuši .. drīzāk dēļ sazveribu un interešu šaurības tik maz ir draugu pulks un ai ku plašs ir to kam bušu i ne visu apzinot uzminis uz kājas manam sienam ausis un durvīm ko vakara guļam ejot veru desmitiem acu tumsa atveras Kāds pat darījis zināmu Abdula Hazāram apsūdzību kura jau esot liecinieki un gatavoti papīri kas nogulēs līdz brīdim lai ar citu krājumu kad gana svarā tie par manu galvu smagiem akmeņiem nolītu. šī zādzība Žozeta kas būs vienkārši spiesta pret mani runāt Otto dāvātie kuģi un vel kāda kārts ko zinu ka mani pārtrumpos tiks galda likta. Zinu ka stats mans lēkā turpu šurpu kā blusa. Nu jau esmu pie tā momenta kad liktenis ar Viņu atkal mani saveda. Tikai tālāk manis stāstītais būs plānprāša vai kāda apsēstā filozofa skurbuma paustais nekrologs. Grāmatā ko ieguvu ir Nekronomikoni pēdējākā herēzēm un velnišķībā par kuras uzlūkošanu vien uz sārta degt tik ceļš. Stāsta gan tā dziļas senas zinības kas pielietotas dod radīts senu dievību ko sākotnēji dzelzi pēc tam miesa augsti meistarīgs nekromants var atliet. Tik mēs te šajās meistarībās atpalikuši un saraceņiem nopakaļus ka veca kliba ķēve kas drīz vai kritis vai paša saimnieka kauta taps. Ja šis mākslās varbūt ari bez manam bezprātīgajam domam vel līdzēs svēto zemi atgūt vai jaunu gaišības laiku nest vai kaut vai tumsu par bridi atlicināt tad ka sevi mierinu mans dzīves svērums ka ļauns netiks vēlāk uzlūkots. Zvaigžņu jūrā brauc debesu laiva tā klausās vai leja kāds čukstus viņas vārdu sauc tā runas uz to kam dzirdošas ausis tā nonāks no debesīm kas mājvietu dos Karavānas tuksnesi pēc zvaigznēm prot ceļu atrast ka kuģi tie tuksneša jūrā peld ciparu formulas ir jāizliek tik kur tūkstošiem reižu tas pārsniedz ko zvaigžņu likteņa tulki ar saviem mācekļiem liek. romiešu burtiem cik jūdžu jāraksta rēķini šo vien tiem arābi gudrie savu skaitīklī ziņo. kopa ar zvaigznēm numuru maģiju riku lai atrastu debesu kuģi un runātu un ausis kuram dzirdētu kā ari mājum kur atvestu ka lasu mirušo grāmatu es darīt ka noprotu un dzīvi tam tālāko nododu aiz zvaigžņu jūrās un tālumiem kas dzīvos šķir no mirušiem kas dievu valstību nesasniedzamo darās sasniedzamu kur izkūp pīšļos dzīvais gars un pazūd dvēsle stāv esībā kas tikai skaitļos izsakāmā un pāri visam vienojošā katrs atoms doma katrs grauds kas audze misu ir skaitļos radies un tikai tajos zūd. Tas ir tas uguns ko Prometejs mums nesis ko viņa grib lai nodzist nedodam Jau toreiz jušana bija tas cilvēks šī skaista nimfa eņģelis vai pats dievs tik ļoti mani skurbums un kārībās tad mijas kur skaidrības i rast nav bijis spējīgs. Varbūt ari tagad vis šis mani un traks tik jodu apsēsts esmu es Tomēr te nu viss ir darīts dzelzs veidols ir runājis ko teicis esmu darījis. Gaidu ierodamies kuģi ko pretim esmu sūtījis. Tomēr vētrā ceļas un krastu kaucošas vējā harpijas ar viļņiem jauc ka nedz debesu nedz zemes saskatīt zibeņo arvien niknāk ka dievi nu dusmas liekas uz pastaro dienu kratās ir palaiduši tad pāri pērkonam un zibens dančiem spalgs nemērāmi paraks troksnis kas nogrūda gar zemi spilgta spožie ka švīkā debesi pāršķēla un jūrā iemetas saceļot ūdens vālus tik stiprus laiviņas kas no vētras noslēpt aizmirstas ka šķēpeles pret krastu sašķieda. knapi paglābos līdz ritam taverna slepus palikos. brokastīm lejup kapu un par neganto vētru runas dzirdēju un ka kuģi grimuši kas nākuši ostas līķī pa liedagu lasītī tur pulciņš ļaužu pie galdiem ziņkārē cik redzams paris izglābtos taujā ir jūrnieki paris un meitene .un meitene tik glītā un seja redzēta tā mani pamana nāk klāt aiz rokas ņem un steigšus ara ved. Ved mani ātri slēp mani atjēdzies taču rīkojies ātri. Un tā stāvu istaba cieši durvīm noslēgtām un tur sēž Meridiāna miesa un gara skaidra īstenībā kas ar notikumiem šiem man vel vairāk domu ceļ nekā miera dotu.
|
