m.s.p 5. nodaļa.

5. nodaļa.

Nonācām kādā mājā, drīzāk to varētu saukt par krogu, kam otrajā stāvā istabas. Visādi vīri

savicināja. Skaidrs, ka te zina, kas esam. Lielākajā istaba skanēja dziesma un stīgu instruments

klusi radīja dīvainu, it kā mājīguma, it kā mistērijas izjūtu. Tika izdalīta maize un ieliets

vīns. Man arī lēja. Neviens neizturējās kā pret mazu bērnu kā mājās. Jutu skurbumu, visi kaut ko

runāja. Nu gan nogurums mani pārņēma. Atlaidos un turpat ari aizmigu. Mani pamodināja sapurinot.

Runas palika klusas - ļaudis sačukstējās. Isa, tā tiešam ir zīme nevis sakritība. Pie mums

ieradīsies šovakar ciemiņš. Kāds labdaris, kas daudz ziedojis, kā saka naudas, un īstenībā

pateicoties kam mēs te tagad tā mājīgi varam laiskoties. Es tikai nudien nezinu to cilvēku. Man

bail, ka būs kādi romiešu spiegi, kas nāks mūs savāžot. Ienāca tavernas. Kā izskatās saimnieks?

Tāds satraukts. Āra pajūgi. Tur kāds svarīgs ieradies. Runā, lai vedu pie jums. Jānis saslējās

kājas. Viņa trauki un ēdiena atliekas tika zibenīgi aiznesti. Pārējie vīri centās sapurināties.

Gūt paskatu. Ja teiktu, ka uzpūta ne no kurienes vējš nodzēšot eļļas lampu, tas jau šķistu pēc

izdomājuma. Taču tā bija. Sākuma pa durvīm ienāca trīs bruņoti varbūt vīri, vai arī tās bija

sievietes branga auguma, kaut ko nobļaudamās, tās izgāja palikdamas ārdurvīs un kāda, kā man

šķiet augs dzimuši lēdija ienāca istabā. Kādu laiku visi tā stāvēja, nezinādami, ko pasākt līdz

Jānis atdzīvinot uguni lampā, aicināja piesēst un piedāvāja to pašu vīnu, no kura jau bijām

skurbuli, un kur nekā daudz, ja ne galīgi nebija palicis. Lēdija atteicās. atklāja seju, novilka

drānu, atklādama smalku augumu un tādu kā ne jūdu manierē tērptu dažām pērļu rotām daiļotu

tērpu. Nē, tā nebija tuksneša princese, taču kaut kas tīkams un kārdinošs viņā bija, vairāk

kārdinošs miesaskārības dēļ un skatu krūtīs un gurnos. Tas skats man nepalika nepamanīts. Viņa

sakoda lūpas, kas vēl vairāk mani sakurināja taču neļāvos neko. Viņa atvēra ādas darinātu somu

un izvilka mazu lādīti pēc izskata metālisku, bet ne kaldinātu. Tādu kā satītu, līdzīgi kamolam,

tikai viscaur cieši metālisku. “Tā, cik saprotu, Jānī, tas esi tu”, viņa bez jel kādām

ceremonijām sāka runāt.“Nu jā, es”, Jānis atbildēja. Un te ir ticiet vai nē, Isa, es domāju, ka

viņš ir Krestos. varbūt. viņš ir. viņa atverot lādīti, skatoties tajā un tad uz mani. “Jā,

viņš ir”. Esmu piedzēries laikam kā nekad. Sevi attaisnoju vai mierināju.“Ejam”, viņa man teica.

es gāju. Tā nebija nedz pavēle, nedz lūgums. Iegājām citā, mazākā istabā, kas bija tumša, un

tikai viltīgais mēnesis aiz loga mūs redzēja. “Nebaidies, tu esi nesaprašanā un citādāk nemaz

nevar būt. Saņemies no skurbuma un klausies, skaties uz mani.” Viņa atkal atvēra lādīti. PHISTIS

SOPHIA skan vardi. Es nezinu, ko tas nozīmē. Es latīniski vai grieķiski nemāku, tiešām. Viņa ar

pirkstu pieskaras deniņiem, takā radīdama, ka esmu muļķis. No kurienes gan es varētu zināt

grieķu valodu. “Šeit”, viņa saka “šeit ir Dieva valstība un tur ir visas pasaules vara un slava.

Tev ir paveicies varbūt, bet varbūt arī nē, bet es tev jautāšu vienu reizi. Tu man atbildēsi ar

jā vai nē. Tad viņa pielika lādīti man pie acīm, un gaisma ietriecās manās, nu jau aizvērtajās

acīs. Pēkšņi es tapu aizrauts garā un stāvēju tajā pat tuksneša vietā, kur tuksneša princese

paradījās. Raugi, atkal debesis pašķīrās un tieši kā toreiz dzelzs radījums ar stipram kājām no

debesīm nogāja! Tikai šoreiz smiltis un vēji nepūta man acīs. Es skatījos un redzēju skaidrāk

par skaidru. Pat skurbums bija kur zudis. Atkal atdarījās vārti. Gaismai mirdzot, viņa nāca.

Šoreiz tā nelikās parādība. Tas bija cilvēks - dzīvas miesas asinīm. Viņas elpa krita uz manām

lupām. Viņa bija cieši klāt, skūpstīja mani. Tā sajūta, ko piedzīvoju, nav vārdiem maniem

aprakstāma. Viņa runāja, un runa bija šāda .Atceros to visu . Es te esmu, te ir visas

pasaules godība. Vai soli mīlēt tikai mani un nekā cita mūžīgi mūžos? Visa mana īsā dzīvīte

pārskrēja manu acu priekša. Man liekas, es nemaz nedomāju. Es teicu:” Jā, solu.” Viņa vēlreiz

skūpstīja mani. Es raudāju. Viņa piespiedās pie manām krūtīm, kurās sirds dārdēja, šķita

tūliņ izleks no ribām. Es tevi mīlu, tu dzīvosi mūžīgi, tu sēdēsi debesu pilsētas tronī pie

manas labās rokas un valdīsi par šo zemi, jo tagad es un mana sirds, un mana mūžība pieder tev.

Sargā to! Viņa mani skūpstīja atkal, un es izgaisu svētlaimē . Hei, Isa, atjēdzies! Kas bija,

stāsti, kas bija, ko tu redzēji? Kaut kāds sapnis. Murmināju. Kas tur bija, stāsti? Tu tur biji

vai kāds cits? Viņa iesmējās. Būsi tomēr par daudz vīna iedzēris, ko? Labi, nestāsti, ja

negribi. Es tapāt zināšu. Vispār mani sauc Mirjama. Manu māti un mātes māsu arī sauc tā. Nu re,

tad jau neesmu sveša. Mirjama Magdalēna. Vienīgais, kas tev ir jāielāgo ir viena lieta. Redzi,

Sophia, ir šī lādīte un tikai es varu tev nodot, ko tā saka. Tā nu ir sagadījies, tā kā labāk

būsim draugi! Labi, būsim. Man nekas nav pretī Magdalena, tikai sarunāsim, ka rīt tu man

atbildēsi uz daudziem jautājumiem. Es šeit tikai tāpēc esmu, lai atbildētu uz jautājumiem. Viņa

aizvēra lādīti, piecēlās un vijīgi kustīgiem gurniem izslīdēja no istabas. Čūska pie sevis

nodomāju, īsta čūska. Acīs saka kaitinoši bakstīt saules stari. Galva bija smaga kā lakts.

Kaut kur

sauca brokastīs. Ar visiem spēkiem nokāpu lejā uz pirmo stāvu. Tur jau sēdēja Magdalēna. Visi

vīri kā mušas uz medu tai apkārt. Kādi divi kaut ko dedzīgi

vai pat teiktu naidīgi diskutēja, drīzāk strīdējās. Apsēdos. turpat man nolika saimnieks maizi

un krūku ar ūdeni. Redzami arī visu uzmanību vērsdams uz dialogu: “Tu teici, ka viņš būs mesija

nākamais Dāvida dzimtas ķēniņš, kas beidzot romiešu kaklakungus padzīs no Jeruzalemes, taču

tagad par kādu dieva valstību un kur tu runā. Tu vienkārši mūs izmantoji, lai veiktu savas

mistērija. Mums jārunā uz vīriem, jāvāc ļaudis un jāved ar zobenu pret to zvēru, kurš jau cik

ilgi gana svēto zemi, kur pat priesteri ir nopirkti par dzelzs grabuļiem un citzemju dārgumiem.

Vai tas ir tas, par ko sūtīji mums naudu, lai pēc tam apmestu kažoku. Citādi kur tad tagad būs

tā jaunā dieva valstība, lai Romas apspiedēji mums samierināti kļūst? To tu sludini? “Isa”, viņa

uzrunāja. “Mani saki, tu taču tu esi mesija! Tu esi tagad kristos. O jā, tagad uz mani visas

bumbas uzvēla. Cik vareni. Ko man teikt, lai nedz saniknotu vīrus un kaut kā lēdiju arī negribas

palaist? Skaidrs, ka tā ir kārtējā izvelē, un vēl tas solījums tuksneša princesei. Tas viss manu

galvu dara vēl smagāku. Klausiet, ko Magdalena jums saka! Viņa zina daudz vairāk par mums

visiem. Gan galā redzēsiet, kas bija pareizi. Visi brīdi žvadzēja, tad apklusa. Lai būt, kā

Kristos saka. Mēs tik ilgi gaidījām ne jau, lai pirmajā brīdī liegtos. Dosimies uz upi! Ļaudis

esot jau sen kā sanākuši. Burvīgi, Vismaz rīt dzestrais gaiss izvedinās mani no domām un no

paģirām. Gājām laukā. Magdalēna ieņēma viena soli ar mani. “Paldies, ka aizstāvēji. Es baidījos

tevī vilties. Taču neesmu vīlusies. Nu esmu droša, ka tu esi Kristos. Tagad neko mēs visi

nesaprotam. Gan viņi, gan es, gan tu. Domāju arī esi sapinies. Tas viss šķiet kā kaut kādi

kumēdiņi, vai arī trakāk. Dullu vīru sacelšanas, kas nelabi beigsies. Taču drusciņ notici arī

man, tad vieglāk būs. Sophia tevi izraudzīja. viņa pavēstīja, ka nāksi un tāpēc es ierados. Man

arī bija šaubas. Ir vēl tagad. Taču nu es redzu, ka tā ir lielāka patiesība nekā manās iedomās.

Redzi neviens cits nedzird, ko saka Sophia, tikai es dzirdu, tāpēc mani uzskata par traku,

vai sliktāk - ļauno garu apsēstu. Tu taču vari izdzīt man tos garus, lai ļaudis domā, ka esmu

dziedēta un beidz ka uz jukušo lūkot? Nu tu taču vari, zinu ka vari! ”Es nekad neesmu jaunos

garus dzinis. Un man nebūt neradās, ka tevī tādi mitinās. Nu varbūt kāds viens maziņš . hahah.

Kaut kā šodien izskatās laužu ir simtkārt vairāk nekā vakar. Drūzmēšanās

un nepatīkams haoss valda gaisā. Daudz vairāk romiešu un citu jaunizcepto

kungu ar savam svītām. “Ceļu, ceļu! ” atskan kliedzieni. Nāk kāds svarīgs. “Ceļu, dodiet ceļu!

Ķēniņam jūdu, dodiet ceļu Herodam un viņas augstībai princesei Heroditai ! ”Tā tik vēl trūka

šodien. Niknojās Jānis. Pārējie cieta klusu, manāmi zinādami par ko ir šīs darbības. Magdalēna

pieliecās man pie aus un iečukstēja: “Tur Jānim ar burvīgo princesi darīšanas drusku ciešākas

kamdēļ visdrīzāk kāds var zaudēt galvu, un es paredzu ne jau tā būs princeses galva. ”Sardze,

nodaliet man eju brīvu pie ūdens. Gribu dzirdēt un runāt šodien! Romieši ka dresēti nošķīra

pūlī, lai augstmaņiem būtu labs skats uz upi. Jānis izskatījās galīgi sakritis pat nikns. Viņš

stāvēja ūdeni un neviens viņam netuvojās. Tad ūdenī iegāja Magdalēna un teicas tapt kristītai.

Sieva, kādos grēkos tu esi kritusi? Kamdēļ tevi ūdenī šķīstīt? Visos, mans kungs. Mūlis iešalcās

un dažu smieklu nepatīkamā zviegšana man iegriezās acīs. “Vai viņas vīrs to arī zina?”

Kāds sauca

no pūļa. Es domāju, ka viņai vīra vispār nav. “Viņa ir no Magdalas”, atskanēja citur, smieklu

šalkoņa. Tika Heroda balss apklusināta: “Klusi, nemaisāties, klusu. Neesam uz komēdiju sanākuši.

Jānī, vai tiešām šai sievai būs tapt pēc tavas mazgāšanas bez grēka un šķistai? Un ko par to

saka raksti?”

Herods vērsās uz blakus

esošajiem farizejiem saduķejiem Kam rakstu lietas mācītas, katram zinās pretī teikt, tur protams

sakas citāti un rakstu vietu skaidrošanās, kur Jānim nekāda taisnība i nespīdētu. Ir gana

sodības un dieva bardzības mums piedzīvots, tāpēc es mazgāšu, un grēki tai taps atlaisti, lai

Israels redz un dzird kā dievs nav novērsies un gaida kad jūs nāksiet savas sirdis darīt

šķīstas. Tad arī no tumsas spaidiem nāks pestīšana, un kā solīts tiks dots mesija. Romiešu

viesi manāmi uztraukti sačukstējās, dzirdot, ko netieši, taču nepārprotami pret varu sacītu.

Pietiktu tikai pāris vārdu, lai mēs te visi krustā karātos pilsētas vārtu priekšā. Man palika

šķērmi atkal ap dūšu. Es izvēmos, kas izsauca pūļa apsmieklu un nopēluma šaltis. “Jānī, ”

turpināja Herods, “mēs taču esam sen tuvu pazīstami, ja ne draugi, tad vismaz tautieši. Cik tu

ilgi soli mums mesiju? Es protams nekā slikta nesaskatu tavā mācībā, taču vai nesanāk ka tu mūs

te visus nedaudz māni? Tā jau līdz pastarai dienai var solīt Jūdu ķēniņu, un saproti manu

pozīciju, man takā tas nav vienaldzīgi, kamēr man šīs pienākums uzlikts. Un saproti manu

neviltoto interesi. ”Kad viņš nāks? Te viņš ir! Atskanēja Magdalēnas balss. Viņš jau ir nācis,

viņš ir te starp mums. Te ir mesija Kristos pūlis. Pagriezās uz mani tūkstošiem acu skatu.

Caururba katru manas miesas gabalu. Es stāvēju kā kails, izdzīts pie kauna staba. Tā vien likās,

ka tūliņ sāks lidot akmeņi. Taču tie nelidoja. Herods piecēlās. Viņš nāca man klāt, soli tik

attālumā apstājies, viņš kādu laiku pētīja mani. Tad ilgi laikam, vismaz mūžību skatījās man

acīs un jautāja: “Tad tu esi tas jaunais jūdu ķēniņš?”

Tas varbūt nebija domāts mani pa taisno

aizsūtīt uz viņsauli, taču es sapratu, ka nepareiza atbilde ir manas dzīvības vērta. Es

atbildēju: “Ne, kungs, jūs tik tā sakāt” ..“Nu re, jaunais cilvēks nav lietas kursā, Jānī. Vai

tā sieva ir varbūt jukusi, nezinādama, ko runā?”

Jānis klusēja. Magdalēna bija nozudusi kaut kur. Pūlī auga troksnis. Skaidrs, ka atkal uz mani

visi novēlušies smagumi. Vai Jānī atstāt negodā un Magdalēnu? Vai arī pašam tagad pa taisno uz

baļķa pakaraties? Jo tālāk, jo trakāk. Vajadzēja labāk palikt mājās. Kungs manā valstībā nav no

šīs pasaules. Herods pagriezās manāmi izbrīnīts. “Ko tu sacīji, jaunekli?”

“Mana valstība ir

debesīs pie mana tēva. Tā nav no šīs pasaules…”

“Tu saproti jaunais cilvēk, par Imperatora

noliegšanu tev draud nāvessods bez jēlādas iespējas to apstrīdēt, vai kā citādi glābt sevi.

Domā, ko runā. ”Kāds no farizejiem ierunājas: “Viņš, kungs, runā par pēcnāves valstību. Viņš

nekādā gadījumā nenoliedz Imperatoru .““Labi, lai būtu. Faktiski jau tā sanāk .taču es

te jūtu un redzu, kas par nelāgam vēsmām gaisā virmo. Skatieties, ka mums visiem tas nenoiet

galīgi uz ļauno. Es negribu nekārtības. Nāk svētki tomēr .pieminat manus vārdus! Sardze,

dodamies prom! ”Laužu pulks sakļāvās. Es paliku tā apņemts. Ļaudis sāka izklīsts, kāds mani

uzslavēja, uzmundrināja, kāds spļāva zemā teikdams, ko es iedomājos, vai gribu visus kapa

iedzīt? Visumā laikam šāda upes diena bija kas jauns. Jānis bažīgi ātru soli devas uz tavernu.

“Vai sauksim mūsu pagaidu mājām? Isa, paldies tev! Protams, tas bija drosmīgi, ko tu paveici, tu

man neļāvi krist negodā. Ja godīgi es jau biju sacīs vilties tevī. Vēl tas sievišķis te gaisu

maitā. Ko tu viņu klausies? Tak parādi, kam ir teikšana! Tu esi Kristos! Uz tevi tagad visi šie,

kas pie upes bija, liks cerības un rīt viņi būs vēl vairāk. Es tev saku, tagad atpakaļceļa nav.

Mēs un es jūtos esam nāves briesmās. Taču, vai tas nebūtu tas ir uz ko mēs visi esam gājuši?”

elohim adonai gaviles atskan no tavernas soliem un tālākiem stūriem. Nūjā, domāju nu vairs

laikam atpakaļceļa nav.