m.s.p 4. nodaļa.

4. nodaļa.

Mirjama: Isa, kur tu esi? Nāc mājas! Jau vēls. Māsas: Māt, viņš teica, ka vairs nenāks mājās.

Mirjama: Kāpēc? Kas jums tur notiek? Bērni: Ai, pārējie kaimiņu bērni padzirdējuši, ka Iosif nav

Isa nemaz tēvs. Jau kuru dienu dirsina un apsmiešana. - Māt, tā ir tiesa, ko runā? - Nē, tā nav

tiesa Isa tēvs ir arī tavs tēvs. Tie ir meli, ko ļaunas mēles palaidušas, lai ieriebtu mums.

-Kāpēc kādam mums būtu jārieb? Kam mēs traucējam? - Ir kam traucējam, bet tas nav ar ko vakarā

galvu pieliet. Ej gulēt un domā labu! Iešu pameklēšu, kur Isa. - Māt, neesi ilgi tikai! - Nebūšu.

Redzēsi saule nebūs vel norietējusi līdz bušu atpakaļ. - Apsoli? Apsolu. Ak dievs, ja viņš atkal

uz tuksnesi aizgājis - tās būs divas dienas bez guļas. Es nepanākšu. Tā jau bija pagājušo gadu ap

Lieldienu laiku noticis. Tirgotāji atrada. Mirjama kāda balss mani sauca nezinu vai no slāpēm vai

no karstuma. Vakarā ceļš pilnīgi tukšs, taču zinu, ka līdz Jeruzalemei ir vairāk nekā divas

dienas. Cik reižu Isa solījis iet prom un pagājušo arī aizgāja. Ko lai daru? Mirjama, nebīsties,

tavs bērns ir pie manis! ”, skan murgaina balss, kas tik ļoti līdzīgā toreiz Betlēmē, kad palikām

lejas stāvā ar lopiem. Murgs tas viss. Gan kādu satikšu pa ceļam-ja viņš būs gājis, tad gan jau

būs redzēts. “Mirjama, kur tu?”

, skan nu īsta balss un no blakus ēzeļa ne cilvēka. Simeona

Klau, Mirjama, nu kad tavs vīrs atnāks mums to cepli salabot? Nu vai tad tiešam tik aizņemti

esat? Sēžu blakus ēzelim, slāpju dēļ Simeonam nekas neatlika kā dzert vien to . Nu jau

gramstās, bet neko darīt. Sola aizvest līdz pašai Niran, ja es viņu nenositīšu pa ceļam un

Josifs atnāks salabot ko tur solījis. Tikai es solīju būt līdz saulrietam atpakaļ. Tikai nu jau

saule ir rietējusi. Kaut parīt sanāktu ar visu Isa būt mājās. Kāpēc man tik slikta nojausma? Tas

jau ir otro reizi un šoreiz kaut kā pavisam nelāgi.

Tuvāk tuksnesim izplūst gan laiks, gan telpa, debesis saplūst ar putekļiem un sauli. Man šķiet

tā ir mūžība, ko it kā kustamies ne kurienē jau nedzirdu un nejūtu. Simeonu laikam viņš tapis ir

tuksneša nomocīts un apklusis. Karsti bijis vienmēr, taču tagad šķiet karstāk kā nekad. Vīns arī

beidzies.

Aizmiegu. Mirjama, tu viņu atradīsi pilsētā, neraizējies es parūpējos par drošību, tur neviens

nevēlē ļauna!

Neko skaidri tālāk neatceros, bet galvenais, ka atradu. - Ak, tu, nejauceni ! Kāpēc mums tā dari?

Raudot nospiest varētu dumiķu. - Māt, kādēļ esi šeit? Tev nevajadzēja nākt es taču teicu, kurp

dodos. - Tu mūs pārbiedēji! Tu mani pārbiedēji atkal! Kam tev tas? Dodamies mājup. Mums daudz

jāpārrunā.

-Māt, piedod ka tā. Taču ir kas svarīgāks par mums.

Galileja mājas. Brāļi un māsas zobojas. Esi ko mesija? Ha, es esmu mesija. Māte skatās uz mani,

tēvs tā arī nav runājis. Domāju viņam nav viegli. Taču, kā viņš nesaprot, ka viņš nav mans

īstais tēvs. Viņam nevajadzētu tā pārdzīvot. Taču viņš to dara. Pat šķiet vairāk nekā brāļi un

māsas.

Agrāk ļoti dusmojās un deva man sukas. Tagad vairs neko nesaka, taču jūtu, ka viņam iekša ir

karš. Domāju viņam vajadzētu satikt to vīru pie upes. Zinu, ka tādus par viltus praviešiem un

izkrāpējiem dēvē, taču tas ir citādi.

Es pats redzēju tuksnesi. Man apsēdās blakus vīrs - tas pats no upes un teica: “Skaties”.

Vaicāju: “Uz ko skatīties tu man saki? Es nekā neredzu kā tikai tuksnesi.” Vīrs piecēlās,

pasmaidīja un teica: “ skaties, tad redzēsi”, paņēmis savu spieķi, ātri nozuda putekļu un smilšu

miglā. Tā es skatījos. Es taču labi redzu, tikai tur nebija nekā, ko redzēt tikai saplūdušas

debesis ar kāpām, smiltīm un putekļiem. Tad kādā brīdī, nesapratu, kādā vai varbūt jau sapnī

mājās guļot, vai saules kāvienu dabūjis. Taču drīzāk nospertā vīna ietekmē, kuru sadzēros ar

brāļiem, viena debesu mala nošķīrās un skaidra kļuva i zeme i zilgme. Vēji sāka pūst man sejā.

Centos ar rokām piesegt acis, lai redzētu šo parādību. Zilgmes pašā vidū vienādi no abām pusēm

augstumā spilgta zvaigzne iedegās. Tik spoži, ka caur piemiegtajām acīm tā žilbināja. Sirds sāka

straujāk sisties. Manī raisījās īstas bailes. Bailes, kaut man ne no kā nav bail. Pat nāves.

Taču tagad palika bail no nezinu pat kā. Vēji mainīja virzienu. Gaisma novērsās no manām acīm

līdz es nevarēju skaidri saskatīt. Man pretim, dārdot pērkonam, mirdzošām dzelzs kājām nostājas

kāds zvērs vai cilvēks, vai viss kopā. Tām mirdzot atdarījās vārti, un pretī nāca viņa. Es

skaidri zinu, ka tā bija viņa, tuksneša princese, ko sapņos esmu redzējis, un par ko dullais

Simeons, kad piedzēries, stāsta mūs biedējot. Tuksneša princese ar buļļa ragiem līdzīgu cepuri,

ar zelta čiekuru vai zvīņu svārku, kas it kā ciets kā dzelzs, it kā viegls kā zīds. Tā nāca man

tuvāk, savu čūskas lokano augumu nesdama, tik viegli kā kalnu gazele, neesmu nekāds mazais

puika. Es tādu ņemtu sev par sievu. Nesmejaties, ja! Tas vaigs bija tīkams un reizē auksts. Es

sastingu. Gribēju ko teikt, taču nedz mēle, nedz mani locekļi mani neklausīja.

“Isa”, atskanēja viņas balss. Tā skanēja kā tukšošu balsu, kā Levitu dziesmas, kā putnu treļļi.

Vienlaikus saldi kā mammai līdzīgi un kā griezošs dzelzs, kuru kalējs loka. “Isa, ej uz

Jeruzalemi. Atrodi vīru Jāni, kas Jordānas krastā svaida ļaudis. Nebaidies, viņš tevi pazīs un

tu viņu. Ej, un tad arī tu satiksi mani. Mums ir, ko runāt”. Viņa pagriezās. Es kā noburts

skatījos. Viņas augums vijīgi pazuda mirdzošajos vārtos. Sacēlās atkal vētra, putekļi, smiltis,

es pakritu uz vaiga un kā bērns raudāju. Atkal sēžu mājās, ēdu neraudzētu maizi. Brāļi par kaut

ko ņirdz. Māte uz mani skatās, un tēvs neko nerunā. - Māt? Māt?! - Nu, kas ir? - es iešu atkal!

-Nu beidz, nu nesāc atkal! - Māt, nopietni. Es iešu atkal. Šoreiz pavisam. - Tad ej tiešām! Ej un

pazūdi, ja tev tā vajag! Zinu, ka māte vienkārši dusmās to teica. Taču man tas kļuva par

attaisnojumu. Savāca savu ķeseli un devos jau trešo reizi uz Jeruzalemi. Šoreiz es zināju kurp

un kāpēc dodos. Zināju, ka viņa mani jau gaida. Tā laikam bija ka apmātība no sapņa, kurš tik

ļoti dzīvāks šķiet atšķirībā no pārejā dzīves laikā piedzīvotā. Beidzot man ir kaut kas mans un

tik pat nezinu vārdus, kā lai apraksta. Mana sirds sitas un likās karsta asins šalc manā katrā

miesas kripucī. Tu, Tuksneša Princese, es nāku. Es zinu, tu esi man vienīgā, patiesi man! Šoreiz

nejutu ceļa smagumu un sāpošās kājas man likās kā tādi spārni, kas mani nes ātrāk par vēju.

Redzēju, kā izauga pretī pilsēta un tās sienas. Es ātri nonācu upes krastā. Es nejutu slāpes,

kaut nebiju ne ēdis, ne dzēris visu ceļu. Nebija nedz noguruma, nedz ceļa darīto skrambu. Tur

stāvēja daudz laužu. Tie drūzmējas, spiedās uz upes krastu. Dzirdēju runājam, ka slimie meklēja

dziedināšanu. Kāds lūdzās debesīm par cietumā esošo dēlu, kāds sauca pēc grēku piedošanas.

Turpat stāvēja farizeja un romiešu centurioni. Kāds, ko zoboja, kāds pēc skata bažīgs.“Ej, tu!

Jā, tu! ”, sauca viens no farizejiem. “Klau, tu neesi tas galdnieka dēls? Man tavs tēvs taisīja

galdu. Tas ir pajucis. Nebūs laba darīšana! Saki, lai nāk taisa, citādāk sutīšu naudai pakaļ! ”

Neko nevarēju atbildēt. Ko lai saku? Iejuku pūlī, spiedos līdz ar to uz upes krastu. Vienā brīdī

pūļa spiediens pagaisa. Iznācu upes krastā, jau kājām bridu ūdenī. Ūdens bija stindzinoši

auksts. Vispār man ne pārāk patīk. Es neprotu peldēt. Tur bija tas pats vīrs, ko pirmajā reizē

satapu, kurš runāja par skatīšanos. Pilnīgi noteikti viņš un tuksneša princese ir uz vienu roku.

Jā, izskatās pēc kaut kādas krāp niecības un tautas muļķošanas.

“Isa”, sauca vīrs. “Nāc, nāc, nu tu esi beidzot klāt. Es tevi gaidīju. Kā viņš zina manu vārdu?

Bet, ja jau farizeji prasīja mana tēva, tad nekā. Tad šis mani arī zina. “Isa, nāc, nāc skaties”,

radīja man uz laužu pūļiem. “Redzi avis prasa, gana ! jo vilks citādi tas kodīs. Tas nespēj

pašas glābties. Isa, esi gans. “Kas tu esi pats?”

, prasīju “un kur ir tuksneša princese?”

. Sāku

just vilšanos. Negribu būt nekāds gans. šim baram kur par daudz izmisušu laužu. Tie nebūt

neraisīja patiku, drūmas sejas un tie slimie, kas smird un atbaida. Farizeju un romieši visu

laiku uz mani glūn. Vai tik ļoti slikti tēvs būs tiem piestrādājis? Isa es esmu saucēja balss

tuksnesī. Esmu tas, kuram tava atnākšana jāsagatavo. Nāc, es tevi iegremdēšu ūdenī tu tapsi

viņai piedzimis. Un tu, vecais, ūdeņu aizskalots. Viņai es dzirdēju, viņai tas man iepūta jaunu

uguni, apdzist savādāk man sācis iekša bija viss. Nu man vienalga par ūdeni un ļaudīm. Jānis

spēcīgi pagrūda mani atpakaļ. Es atmuguriski kritu ūdenī. Aizcirtās deguns, elpa, likās es

noslīkšu. Aizrijos ar ūdeni, bet neko nevarēju darīt. Kājas atrāvās no upes dibena un

bezspēcīgi es gāzos dzelmē. Seklais krasts pēkšņi bija kļuvis par dzelmi. Saules gaisma kā

tunelī arvien attālinājās. Dunoņa ausīs tapa klusumā. Es dzirdēju tādu kā spārnu švīkstoņu, kad

izbiedēti baloži saceļas spārnos. Tikai šoreiz skaņa likās ejam atpakaļ gaitā. Baloža spārni

kļuva tuvāki, un es skaidri redzēju baltu, stiklotu balodi, kas kustoties drupa sīkās šķembās,

taču nesabruka līdz galam. Viena asa kā adata stikla lauska bultas ātrumā ietriecās man sirdī.

Es vēl redzēju, kā noplīvo spārni, kad sajutu ūdeni atbrīvojam manu kaklu un elpu. Spēcīgas

rokas mani kā grūdušas izvilka ārā. Apkārt ļaudis kaut ko sauca man. Atnāca vaļā nāsis, ausis,

saredzēju sauli un Jānī, kurš teica, kā man liekas “”nu, viņa ir pie tevis. “Viņa ir pie tevis?

Neko nezināju teikt. Izgāju krastā, apsēdos un mēģināju visam notikušajam atrast kaut kādu

izskaidrojumu, un galvenais izdomāt, ko vispār darīt tālāk.

Satumstot, laužu kļuva arvien mazāk. Ūdeni praktiski neviens vairs negāja. Farizeji un romieši

bija devušies prom. Kad vairs nebija, kam Jānī aplenkt, viņš iznāca no ūdens. Redzu, ka nosalis,

jo brīžiem drebinājās, un rokas, kājas bija pietūkušās no tik ilgas atrašanās ūdenī. “Nu, Isa,

ko domā, vai viņu satiki?”

Es nesaprotu. Godīgi man sāk gribēties mājās un ir bail. Nezinu, ko

domāju. Es tā gribēju atnākt, taču tagad nezinu, vai tas ir tiešām tas, ko gribēju.

Man šķiet, es kaut ko pārāk daudz savā galva sadomāju. Isa, man tāda sajūta ir bijusi un ir arī

tagad. Jā jā, ko nu ? pie jums nāk šie milzīgie bari, un vesela kohorta teju sanāktu kareivju.

Ejam, man ir ēst un dzert. Neesmu nekāds bezpajumtnieks, ja kas. Smīkņādams viņš piecēlās un

gāja prom. Nekas jau neatlika, kā sekot, nosalt. Pēc nosalšanas nudien negribas. Pat, ja

tuksneša princesi nesastapu, ēdiens tomēr ir labāk.