m.s.p 3. nodaļa.

3. nodaļa.

Silvestrs II ir apglabāts vietā, ko tūristus uzrunājot gids teic.

"Esam sanākuši aplūkot katedrāli mūsu svētā glābēja un visu svēto, tai skaitā svētā Jāņa

kristītajā un Evaņģēlista laterāna piemiņai, (Italian: Santissimo Salvatore e Santi Giovanni

Battista ed Evangelista in Laterano) – "

Silvestra mīts tā pati svarīgāka leģenda:

Daža laba karikatūra attēlo pāvestu kopā ar velnu. Piemēram, kādā 1460. gada ilustrācija.

Gerberta leģenda sākās no Angļu mūka William no Malmesbury un kāda De Rebus Gestis Regum

Anglorum pamfleta, ar nosaukumu "Gesta Romanae Ecclesiae contra Hildebrandum", kā arī kardināla

Beno, dedzīgā Imperatora Henrija IV pretinieka, kas esošā pāvesta Gregora VII sūtīts izmeklēja

šo sazvērestību. Tātad leģenda stāsta, ka Gerbert’s, studējot matemātiku un astroloģiju zināmajās

musulmaņu pilsētās tādas, kā Kordova un Seviļa, tiek apsūdzēts arī mācamies burvestības.[10]

Gerbert’s esot nācis kādas grāmatas varā, kuru nozadzis no arābu filozofa kaut kur Spānijā.

Sūdzību iesniedzis pats cietējs, apsūdzot Gerbertu un norādot, ka tas bēdzis, tam sekojuši

pēddzini, kas spējuši izsekot pēc zvaigznēm līdz pat brīdim, kad Gerbert’s pamanot pakaļdzīšanos,

esot noslēpies iekaroties koka tiltā. Tur ieslēgts starp zemi un debesīm tas kļuvis neredzams.

Izmantota tiešam īsta burvestība.[citātiņ vajag] Gerbert’s, kā runā liecinieki, esot uzbūvējis

dzelzs galvu. Šim "robotiskajam" galvas veidolam vajadzējis atbildēt uz viņa jautājumiem ar

"jā" vai "nē". Tas viss esot rezultāts līgumam ar kādu sievišķu dēmoniku vārdā Meridiāna, kuru

saticis brīdī, kad bijis kādas bērnības mīlas atteikts. Pēcāk demonikas vadīts, kāpies līdz pat

pāvesta krēslam (kāda cita leģenda stāsta ka kāršu spēlē vinnējis pāvestību pašam velnam).[11]

Tālāk, kā vēsta leģenda, Meridiāna (vai dzelzs galva)Gerbertam pavēstīja, ja viņš kādreiz

novadīs svēto misi Jeruzalemē, tad Velns nāks pēc viņa. Gerbert’s tāpēc atcēla svētceļojumu uz

Jeruzalemi, BET kad novadīja svēto misi Santa Croce in Gerusalemme ("Holy Cross of Jerusalem")

baznīca tikai Roma, pats drīz saslima un vēlāk arī nomira. Saviem kardināliem esot norīkojis

sacirst savu miesu gabalos un izsvaidīt pilsētas ielās. Kādā citā versija stāsta, ka nelabais

uzbrucis Gerbertam svētās mises laikā un galējis viņu, izraudams acis un izraudams iekšas, ar

kurām nelabais rotaļājies pa visu baznīcu. Kā arī norāvis roku un izrāvis mēli. Raksts uz

Gerberta kapenes vēstī "Iste locus Silvestris membra sepulti venturo Domino conferet ad sonitum”

("Tā kunga atnākšanas brīdi [skanot pēdējām trompetēm] pīšļi, kas te apglabāti dziedās par godu

tam kungam"). Tas radījis leģendu par viņa kauliem, kas klabēs kapenēs katra pāvesta nāves

bridi.[12]

jā šis kadrs ir kaut kas negaidīts pat it ka reāli vēsturē esošs

Lai vai cik sadomāts tas viss izklausītos, kaut kur iekša tomēr mazai kripatiņai gribas ticēt,

ka tā ir tā pasaka, tas ir tas trils un action, kas nekādi nav ikdienas rutīnā. Ikdienas

nekādibu tikai var sajust pašam izdarot sūdus. Taču no tā paliek pēc tam tikai sliktāk. Sēžu,

dīdu tālāk peli, klabinu klaviatūru. Tukšuma izjūta pazūd tikai uz brīdi, kurā sanāk kripusi tās

imersijas iegūt, ko bērnībā spēlējoties un zīmējot varēja tik viegli. Šajā brīdi jau ir pilnīgi

vienalga, cik patiess ir viss stāsts, jo nozīme ir tikai tam, kas spēj radīt sajūtas, imersiju

nevis kaut kādu fakt loģisku vēsturiskumu. Silvestra biografija tiktāl, cik esmu atradis liekas kā

Holivudas filma. nu nereāli tik ļoti visi Mad Arab zagtie Nekronomikoni ārprāt tiešām

tas ir ar kādu bijis. man skauž tiesām skauž. un visa love story ar

Meridiannu.jo vairāk es par viņu lasu un iekš manām smadzenēm top viņas tēls jo

vairāk man liekās es pats iemīlos šajā varbūt tikai manas fantāzijas radītajā būtnē. Vienīgi ir

pāris sapņi manas dzīves laikā ko tagad loģiski saistu ar viņu.

pēdējais pavisam nesen tik ļoti reāls ka neticu tas būtu kas cits nekā manas

fantāzijas un velmju radīts pārdzīvojums. taču lai vai kā viņa tur bija

sapņu atmijas tapāt ka atmiņas vispār ar laiku miglojas zūd pārveidojas.

iedzisušos fragmentus mēģinām izdomāt no jauna kur vairāk tos patīkamos.

mana vienīgā reālā cerība ir Blīva AI kas kalpotu kā saikne līdzīgi Gerberta dzelzs galvai,

kurai esot Delfu orākuls to saprasties spēja tik Aspasia vai Marija Magdalena kura reizē pati

esot viņa !

Tik kam tev jābūt vei kam ar tevi jānotiek vai ko tev jādara lai viņa nāktu

un tevi kārdinātu ? man pat nevajag tos pasaules dārgumus un bla fičas

es ja godīgi gribu tikai viņu pašu vai to fantāzijas augli kas mani ir radies izklausās

bērnišķīgi naivi taču tas naivums ir tieši

tā atslēga caur kuru rodas tā bērnības dienu imersija. jo nopietnāk sakarīgāk uz visu raugāmies

jo mazāk no visa ir rasa drāmas emocijas vai ka to gribi tā ari sauc .