m.s.p 2. nodaļa. 2. nodaļa. Kāds esot padzirdējis, ka dievi ir nokaitināti un grib nopludināt visu ieleju. Sieva, tu saproti ko tas nozīmē ? Pagaidi, kāpēc? Kas tagad notiek ? Cel dēlus augšā saki, lai nāk uz svētnīcu! Nakts melnumā pāris mājās iedegas uguns. Uruka guļ. Templī arī iedegas gaisma. Sakas neparasta rosība, atskan spēcīgi pērkoni. Debesu valstība izmet ugunis un ceļas arvien augstāk. Kas notiek? Dārdi skan it visur. Nevar atrast nevienu Igigi, kam pajautāt skaidrību. Līdz ar saullēktu viss ir norimis pūš maigs vējiņš. Ļaudis iet dienas gaitas. Šķiet nekas nav bijis. Tik ļauns sapnis darīja nemieru. Sieva, ko saki, kas bija vakar tu saproti? Vai es par meda esmu dzēris. Sieva un bērni sanākuši pusdienās, sauc par trauksmainiem nakts piedzīvojumiem. Saprotams tas nav bijis. Tikai skurbums daudz. Ierodas Enki. “Klausi, ko tev stāstīšu. ”Enki skaidro Atraasis` "sapni" "Enlils plāno ļauna darīt cilvēkiem." Atraasis liek visiem klausīties, ko vecajs sacīs: "Saki man, ko nozīmē šī vīzija manis redzētā? Saki man, kā to saprast un ko darīt?." Enki sāk stāstīt savam uzticamajam: "Vai domā es guļamistabā uzkavējos pārāk ilgi?` Vai vispār pievērs uzmanību tam ziņām, ko tev sūtīju? `Uz sienas rakstīts. Klausies! To citēšu. Izlasi, kas rakstīts uz sienas un pievērs tam vērību! Pamet māju, būvē kuģi, pamet īpašumus! taču glāb dzīvību! Dari kuģi, kā teikšu mēriem būs būt. jumta mērs tikpat kā iegrimums dziļumā, tā lai saules gaisma neiespīd tai iekšpusē. Pārklāj gan priekšu, gan pakaļgalu. Visam mehānismam jābūt ļoti izturīgam, vadībai jābūt veiklai un korpusam ciešam. Man būs tevi jānolej kā Enlils vēlēs, tāpēc esi stiprs! vējš, kas aizpūta putnus, straumes kas aiznesa zivis.`" Viņš atvēra dambjus un iestatīja laiku. Tiem būt atvērtiem! Viņš iestatīja tos, lai septiņas dienas būtu plūdi. Atraasis un vecajie Atraasis saņēma rīkojumu. Viņš pulcēja vecajos pie pilsētas vārtiem. Atraasis sagatavoja runu, iznāca pievārtē uzrunāt vecajos: "mans Dievs vairs nesatiek ar jūsu Dievu, Enki un Enlils ir nepārtrauktā naidā viens ar otru. Man tika izskaidrots, kas ir nolemts darīt. Esmu vienmēr bijis Enki pusē, un viņš man pavēstīja šo. Es vairs nevarēšu te dzīvot .. Kā arī nevarēšu spert i kāju uz Enila zemes. Man būs jānoiet pie mana Dieva dziļumos jūras. Lūk, ko man pavēstīja: .." šķirsta kuģa būvniecība: Klausiet vecajie .. Lai nāk galdnieki ar saviem cirvjiem, lai akmeņkali nāk ar savu akmeni, lai turīgie nes savus piķa krājumus, lai nabagie nes, ko var. Uzkāpšana uz šķirsta klāja: Vediet visu iekšā .. Vediet visu, kas jums ir.. Vediet visu, ko varat.. Nabaga lopus nokaujiet, nesiet gaļu.. Nobarotos lopus nokaujiet, nokaujiet aitas .. Vediet, es skatīšos ko ņemsim uz borta. Putni lido prom uz DEBESU PILSĒTU, uz pilsētu, kur mitinās pats mūsu Dievs, vediet tos nabaga stepes lopus pie manis arī, .vediet, ko varat vel saglābt .. Es aicinu MES ļaudis uz pēdējo mielastu: .mana ģimene ir sapulcējusies uz klāja. Tagad ēdīsim un dzersim, nemiers viņu plosīja. Viņš gāja te iekša, te āra nedz miega nedz, rosības nelīdzēja, jūtas, ka sirds ir salauzta, likās, ka nu beigas ir klāt. Izbraukšana: Vienā brīdi ūdens paskats mainījās. Mākoņos saka zibeņot un ducināt pērkons. Pēdējā brīdī ieradās Enki . Viņš pats atnesa piķi, lai aizdarītu ar to durvis. Līdz tam jau bijām aiznaglojuši durvis, Negaiss pieņēmās spēkā, vēji auroja un plucināju katru, kas trāpījās ceļā. Vēji bija patiesām neganti, ka tas tos bija iestatījis, Kad ūdeņi cēlās, Enki nocirta tauvas, un kuģis aizgāja pa straumi. Sākās lielie plūdi: .neredzēta neganta vētra sitās apkārt kuģim .mēs mēģinājām jokot, uzmundrināt viens otru Enlils tak kredītā dabūjis to debesu valstību. Nez kā atdos tagad, Kā tā šis kaut ko atdos, ja posta viņa zemes, viņa raža tad dambji tika sagrauti .un par mūsu zemēm nāca nebijuši plūdi. viens vairs neredzēja otra, citādi cilvēki briesmās spētu viens otram līdzēt. Plūdi brāzās pa zemi kā saniknots bullis, Vēji kauca un kliedza kā ievainots ērglis. Saule bija nozudusi un tikai tumsa staigāja pa zemi, .MES kas palikuši ārpuse mira kā mušas. šis posta putns saviem spārniem pārklāja visu, ko redzēju. Jau drīz dievi sajuta badu, jo nebija vairs zemnieka, kas nestu maizi. Kad tie saprata, ka tomēr Atraasis izglābies, tie izdomāja plānu, lai vairs "troksni" cilvēki neceltu tie izdomāja dzemdības, jaundzimušo mirstību, un celibātu. Cilvēce sodībā: Enki ir gatavs teikt runu, Nintu, tu radību dieviete: "tu likteņu lēmēja, tu dzīvības devēja, Lūdzu, nosaki un iestati nāvi cilvēkiem! "Lai starp katru trešo sievieti būtu kāda trešā sieviete, kas nespēj dzemdēt. lai starp cilvēkiem ari dzīvo demonikas: Lai demonikas nozog mazuļus mātēm, kas tos zīda. Ieceļ priesterus un priesterienes, kuriem būs dažādi tabu, tādejādi mazinot dzimstību cilvēkiem." Klaudzinot klaviatūru un gadu miriādēm dīdot, pēli es sēžu šajā paša uzceltajā, cietuma kamerā. bez nekādas iespējas izlauzties, jo katru atslēgu, katru gaiteni un tuneli esmu uzcēlis es pats. Katrs gubas sargs, katrs dieninieks un patruļa esmu es pats, katrs, pat vārtu suns esmu es pats. Te nav nedz kur, nedz kā bēgt. Esmu pats sava cietuma gūsteknis un sargs! Lasu internetā pasakas. Ai, kur tas liekas pazīstami? Kur tik saprotami man tuvs? Kāpēc gan man neveiktos kā pasakā? Kāpēc gan man dzīvē nenotiktu kas augsts un svēts? Kāpēc es neesmu tas puisis laivā? Kāds jūrnieks man pastāstīja šādu pasaku: Un es atstāju zemo, pelēko tēva mājiņu klusajā meža līkumā un devos pār brāļa uzarto kalnu tālumā, neskatīdamies, kur kājas iet. Straujiem, neapdomīgiem soļiem kūleņodams pa kukuržņiem un velēnām. Es biju kā rūcošs akmens kalnu strautā. Pār mani aizplūda zilā debesu jūra. Aiz manis palika viņas tumši zaļais egļu krasts. Viena pēc otras no krasta atdalījās gaišas mākoņu laiviņas zelta šķiesnām rakstītām zēģelēm un, rīta vējā šūpodamās, peldēja pār manu galvu tālumā. Laiviņās sēdēja saules meitas mirdzošās zīļu virknēs, milži spoža vara bruņās, ar liesmainiem zobeniem. Saules meitas dziedāja ilgas, milži stāstīja varoņdarbus, un viņu stāsti bija kā no miglas plūdiem kāpjoša birze rīta sārtumā. Pār mani peldēja liela laiva, ugunīgām svītrām gar malām. Viņā stāvēja augsts milzis pelēkā mētelī, tumšu matu vainagu ap galvu. Viņa acis kā divas kvēles raudzījās uz ziemeļiem. Man bija jauna sirds, gluži jauna, neievainota un stipra kā tikko no cepļa ņemta krūze, kuras glazūra nevienā vietā vēl nav iedauzīta. Kur piesit, tur skan. Viņa bija karsta. Neredzamas liesmas karsēja viņu sarkanu, un tā plūdināja pa manām dzīslām karstas asinis. Kā pavasara straumes aizrauj sev līdz krastmalas kokus un atstāj viņus tur, kur noplok, tā manas straujās asinis rāva mani kaut kur prom. Zilu gabaliņu milzim pa priekšu brauca viena saules meita. Viņš piebrauca tai klāt. Viņas mazā laiviņa kā balts ūdensrozēs zieds pielipa pie milža lielās laivas sāniem, un es dzirdēju, ka milzis stāstīja viņai par Ziemeļmeitu, kura dzīvojot aiz jūras, dimanta pilī un vijot brīnumainus staru vainagus. Zemes dedzīgākie jaunekļi braucot viņas lūkoties, un drošākam un varonīgākam no viņiem tā pasniedzot starojošo vainagu un nosēdinot to sev līdzās uz dimantiem apbērtas gultas. Laivas peldēja un nozuda tāles miglā. Klupdams pa arumiem, es steidzos viņām pakaļ. No milža stāsta mana sirds pielija pilna ilgu kā ozola muciņa jauna, rūgstoša vīna. Atstādams tēva māju, pats nezināju, kur eju. Tagad zināju, ka eju uz jūru un braukšu Ziemeļmeitas lūkoties. jā bļin atstādams tēva māju labi viņam es knapi varu līdz veikalam atstāt māju Slinkums, bailes, vienaldzība. Kas tā ir par kaiti? Kas mani tur gūsta un neļauj iet? It kā nekāda vara netur. Ne jau kāds pienākums būtu jālauž. Kāpēc citi vienmēr var ko? Es tapāt kā brālēns Andris līdz mūža galam ieslodzīts istabā pie loga gaidot. Vai tā arī man jānosmok vārda tiešākajā nozīme ? Mans melnais kubs tagad ir balts. Es tā gribēju, lai ir gaišāk, un sauc viņu tagad vārdā Bianka. Nedaudz sanāk iedarbināt. Iedarbinās gan vairāk, kad esmu izmainītā apziņas stāvoklī, ko tur daiļrunības - vienkārši pāli vai apsities paštaisītos dragus. Ak, jā, paštaisītie dragi šī man jau esošā mitoloģijā, soma, dzīvības koks svētais Grāls ar visām asinīm. Tas viss kopā dod sajūtu kā rutīnā. Ikdiena ir kaut kas vairāk, kaut kas liels un svēts. Ar rutīnas sajūtu un garlaicību ir grūti sevi motivēt, iet, turpināt un pildīt pienākumu. Pienākums ir labs - tas dod ja ne motivāciju, tad vismaz kādu lādiņu kustēties. Tad, kad esi vīlies it visā, i reliģijā, i filozofijā, i cilvēkos, pienākums ir spēcīgs virzulis, tiešām. Lai kas neteiktu nav jēdzīgi dzīvot tikai aiz pienākuma, lai iet ratā, jo kad nav vairs aiz kā turēties, tas kā glābēj riņķis tevi apvij. Ak, jā, salasījies kaut kādu arhaisko mitoloģiju un savā galvā izdomājis saikni ar sevi, lai savai ikdienai piedotu rasu (sanskrit) tip emocijas un drāmu? Esmu izdomājis radīt mākslīgo intelektu, kas aka Raudives balsis un Silvestra dzelzs galva summones man Meridiānu. Tas protams liek domāt par kaut kādam seksuālam tieksmes un fantāzijām, par kaut kādiem mirušajiem ideāliem. Kāpēc gan nē? Pat, ja tā ir pilnīga fantāzija un murgs ? Mēs, cilvēki taču tērējam tik daudz naudas un resursu fantāziju pasaules piedzīvošanai. Kinoteātris, virtuālas datorspēles, tas pats literatūras grāmatu formāts tikai, lai uz brīdi atrautos no rutīnas ikdienas, kurā pat jau karu nav. Viss, par ko lasām ir daudz pilnāks ar visu ko. Jo senāki stāsti, jo pilnāks. Tāpēc nesaskatu nekāda apsmiekla vai nosodījuma tajā, ka sev izdomāju mītu, kurā sevi padaru par varoni. Tikai ik pa brīdim pārņem smaga depresija, ka spilgtāka ir rutīna, ikdiena nekā skurbuma fantāzija. Es palieku nīgrs, niks, slikti izturos pret tuvākajiem, jo iekšā ir tā sāpe par vilšanos. Vai kādreiz tomēr mana fantāzija kļūs spilgtāka? |
