m.s.p 1. nodaļa

1. nodaļa.

Kur prāts nav bijis, kur apziņa nav ieklīdusi, kur tikai asinis un dzīvība burbuļo, tur MES

beidzot piestāja. Ceļojums ir galā. Viena mūžība noslēdzās. Laiks jaunam, jaunam laikam. MES

darīsim šo vietu pilnu. Lai nāk MANAs kārtība! Lai top MES šai auglīgajā “KUR” un zemē!

Inana:

Aizcērt grāmatu dodas uz terasi: “Kur gan ir tava kārtība, vecais An? Kur gan esat, vecie senči?

Tik es te iesprostota jūsu jaunajā mūžībā.

Pirms 120 000 gadiem.

Debesis pāršķeļ ugunis. Dārdošam pilēm tās krīt zemē, saceļot milzīgus putekļu mākoņus. Pirmās

kolonistu kapsulas kā sēnēs pēc lietus pārklāj perimetru ar ģeometrisku precizitāti, sadalot

visauglīgākās augsnes 8x8 sektoros-pārsvarā ekvatora tuvumā, kur saules enerģijas apspīdētā

augsne, gatava radībām.

“AN, viss ir sagatavots, varam sākt sēju! ”

“Sāciet! Dodu savu svētību tev.” ENKI atver darbnīcu.

Dod sēklu sējējiem, lai tie dara šo zemi pilnu! Lai top bagātākā raža, kas jel kad esībā

redzēta!

Tūkstošiem jauno anunakis gaida, lai pēc miljonu gadu dusas izplestu savu spārnu, un šķeļot

debesu vējus, sijātu graudus. Sēklas kritušas zemē izaug par vārpām. Tās dod jaunas sēklās, kas

pietiek gan ražai, gan nākamajam sējumam. Ir zemei gatavs dots pirmais ME ."Zemkopība", AN, sirdi

pārņem laime - tāda, kādu jau kuru mūžību viņš nebija jutis. Šajā tālajā galaktikas pusē, šajā

mežonīgajā pirmdzimtās dzīvības tikko pārņemtajā planētā. Cik gan te ir skaisti! Tik dedzīgs un

kodīgs ir skābeklis, kas daudzkārt pārsniedz mātes zemes, koncentrāciju. Jā, tik spēkpilna ir

dzīvība šeit! Tik ļoti gribu saukt šo vietu par MĀJA un ZEME. Tūkstošiem simulāciju risinās AN

galvā, tūkstošiem scenāriju un varbūtību, taču neviens neuzrāda laimi. Katram galā ir tikai nāve

un iznīcība, neizmērojams daudzums ciešanu un sāpju. Simulāciju izmocīts AN pakrīt uz tērauda

grīdas. Vecums, KALI, nežēlo nevienu. Pīkstošiem palātas aparātiem, mirgojošam diodēm, apziņa

atgriežas. Labrīt.

Ningal debesu laiva, kas ceļo apkārt zemes bumbai katru 92 minūti raksta nekrologu Nanna par to,

ka laimīgā kārtā gēnu kods tīri nejauši ir atrasts, un viņiem kaut pēc jau nāves būs meita. To

sauks vārdā Inana. Vienīgi nedz viņš, ne viņa neredzēs bērna smaida, nedzirdēs smieklus un

raudas. Tikai doma par dzīvību ir vienīgais, kas dara mazo prieku. Mazo, bet reizē lielo!

pirms 60 000 gadu.

Uruka.

Jaunie sacēlušies. Jaunie lej vainu uz vecajiem. Ir kas jau tikko manās asins liet. Ak, ENKI,

saki, ko lai darām, kad jau tik drīz mūsu labie centieni pārvērtušies naidā un šķelšanā? Es

nezinu vairs. Tā mana ir vaina. Lūdz, lai atver dambjus, un ūdens noslauka MANUS darbus

neprecīzos, lai nav kauns pēc tik laika, lai nav tad MŪSU dzimtas vairs nekad, ja nespējam to

labā gala vest! Ir nolemts atvērt dambjus un nopludināt visu MAUS MAN cilvēkus KUR UN ZEME!

Tikai tikko ir dzimusi pie Mamaki inkubatora Ningal meita Inana, ko Uruka, visi ar prieku

gaidījuši. Jauna zvaigzne ir dzimusi-austrumu skaistums, debesu valdniece visu zemju karaliene!