m.s.p 0. nodaļa

0. nodaļa.

Sniegs un nebeidzama stepe purgā (sniega vētra stipru vēju), un brāzmas. Es uz savas dzīvības

saliņas ieputināts jau kuru stundu atkārtoju, taču tikai baltais troksnis līdzi vējam šalc ..

kur esi? " " " Tikai ēterā

baltais troksnis. Tikai klusums manā radio. " .

. . ." Tas turpinās jau mūžīgi. Es dzirdu tikai baltu

troksni. Man šķiet, ka tas skan te manī, te no ārpuses. Guļu sniegā, aukstumu nejūtu. Tikai

viņas skaistais vārds kā mantra, ko lūpas bez vārdiem runā Meridiāna. Lēnam izdziest gaisma

manās acīs. Zinu, ka tūlīt pazudīšu, zinu, ka tas ir arī viss Meridiāna, kur esi, rīta zvaigzne

mana? Kur esi, debesu spožā valdniece, tu, mana gaisma? Tad es nomiru. Tās bija beigas. Virs

jūras debesis, kur Saules meitas un milži, tu zini taču to pasaku arī? Bezgalīgas ilgas un

bezgalīgas skumjas.