Mazliet par visu.

Šodien ir mana pēdējá vizīte pie masieres Ilgas.

Pàrrunàjàm dažàdas tēmas.Apjautàjos, kāpēc viņa nedzīvo pilsētà, bet katru dienu 20km brauc uz darbu.

Viņa izstāstīja, ka nespēj pat iedomāties, ka viņai pēc darba būtu jàatgriežas dzīvoklī.Viņa ar mammu un brāli, un tanti saimnieko vecvecàku màjàs.Brālis rūpējas par saimniecību, mamma un tante auž segas un tautiskàs jostas, viņa pati arī prot aust.

Diži bagàti neesot, apkārt visas màjas tukšas, jo jaunie pa pilsētu, bet viņi iemīlējuši šo vietu, lauku darbi neliekas par grūtiem.

-Ravēju un sarunàjos ar savu kaķi.Stàstu, ko tu slinko! Re, cik bezkaunīgs kurmis, apkàrt nedarbus sastràdàjis! Ko slinko, ej noķer tu blèņdari.Kaķene aiziet un tik centīgi rokas, it kà sapratusi , ko stàstu.

Jau aizmirsu par minceni...bet jūtu apmierinàtu ņaudēšanu , pagriezos ....kaķene ar kurmi zobos gaida manu uzslavu!

Saki, vai tādas izjūtas var piedzīvot pilsētā!

Jauka mana masierīte, patīkams cilvēks un ar nesabojàtu dvēseli.

.....kaut mums vairàk tādu jauno speciālistu!