Savstarpējā agresija

Agresija vienas sugas ietvaros = evolūcijas dāvana.

Jo vairāk savā starpā naidojamies un konkurējam – jo plašāk izmitinamies uz planētas un pilnveidojamies dažādās jomās, t.i. izplatam savu sugu.

Jebkurā sociuma sektorā, ierobežojumā - cilvēki šķeļās. Pēc sadalīšanās un izkliedēšanās – cilvēkiem tāpat ir jāvienojas par kopdzīves noteikumiem, un tam ir paredzēta metode – agresijas pārorientācija.

Piem. Koala, ja nebūtu tik mīļa – sen būtu izmirusi.

Piem. Dzērvju deja. Kad dzērvis tuvojas dzērvītei, krūtis izriežas, spārni izplesti, tiek demonstrēta agresija un nepielaišana klāt. Bet, tā kā lieta ir jādara, vienlaicīgi ar agresiju un aizsargāšanos (psihopātiju), tiek demonstrēts, ka nav bīstams, jo dejā pagriež pret partneri pakausi, kur var noknābt beigtu. Pateicoties uzticībai – tā dejojot, tuvojas arvien vairāk, bet arī agresija pieaug... un tad dzērves pārorientē agresiju – uz kādu kociņu, akmeni vai citu putnu, kas nejauši pagadījies, tā izreaģējot agresiju.

Agresijas izlādēšana ir ļoti svarīgs instruments cilvēku dzīvē, jo mums ir uzģenerēts lērums dažādu idiotisku mērķu un nosacījumu, atšķirībā no citiem normāliem dzīvniekiem.

Kāpēc strīdās cilvēki – jo nav apmierināti, ka otrs neizvēlas un nepiepilda “manu mērķi”. Tāpēc agresijas izmešanai ir jāveido speciāla konstrukcija un jāizvēlas mērķis – ārpus abu interesēm. Var sportot, japāņi sit lelles, ko vēl? Mums ir grūti atrast tādas lietas, jo mēs nevaram iedomāties mērķus – ārpus sevis... teorētiski varam, bet tam nepieciešams “iedarbināt” meta-apziņu. Bet parasti jau meklē “vainīgo”... cilvēki tenko, definē ienaidniekus...