Laime vai Nākotne?

https://www.youtube.com/watch?v=pjnVYx3vpmM

Mums ir iestāstīta laimes ilūzija. Mūsu rīcībā ir visi objektīvie dati par nāvi, slimībām, nelaimēm, ka – dzīve ir ciešanas, tomēr mēs gaidām laimi!
Vai tā ir vesela saprāta uzvedība?
Lielā mīla, laimīgā dzīve, nāve vienā dienā uz viena spilvena esot laime...
Veiksme, izdošanās, slavas un panākumu sasniegšana nesīs laimi...

Kamēr domājam, ka varam sasniegt to, kā nav – zaudējam to, ko principā varētu gūt.
Kas sapņo par laimi – nedzīvo savu dzīvi.
Laime atņem vērtību visam, kas jau ir.

Ko darīt / ko darām?

1. Dzīves inventarizācija (lai saprastu, kas man ir un kas trūkst)
2. Tālāk – iracionāla depresija:
- “viss ir slikti”
- “es esmu niecība”
- “nākotnes nav”
3. Mierinam sevi un slēpjamies no trūkstošā – ciparu atkarībā – gadžetos.

Pirmkārt, nav tā, ka viss ir slikti, pamatā jau visiem viss ir.
Otrkārt, nav tā, esam niecības, pilnīgi visi sevi uzskata par “zemes nabu”, tikai tēlo “upuri”, piesaukdami “glābēju”.
Muļķīga konstrukcija, jo visi grib ņemties tikai ar tiem, kuriem viss ir labi.
Kamēr mēs melojam sev tā, tikmēr uzskatam sevi par dikti “krutiem”... Nu bet, ja tā uzskatam – varbūt labāk to piepildīt dzīvē?
Treškārt, nākotnes neesamība ir reāla, fundamentāla cilvēka psihiskās darbības problēma!
Tāpēc, ka mēs atrodamies nemitīgā informācijas lietošanā, nākotne dzimst te, bet mēs nedomājam – “ko es darīšu?”.

Tikko mēs sākam domāt – uzreiz arī sākam kaut ko darīt. Domāšana dabiski rada nākotnes sajūtu. Bet, informācijas patērēšana – aizver nākotni, slēpj un zog laiku.
Tas ir svarīgi – ieraudzīt nākotni, nevis zīmēt laimes fantāziju. Ar domāšanu jārada nākotne, ar mērķi – apmierināt deficītu.
Ja patiešām apzināmies, ka nepieciešams apgūt kādas prasmes, strādāt sociālā kopumā, citu labā, un izsaukt citu cilvēku apbrīnu (tas izriet no pamata instinktiem) - AUTOMĀTISKI RODAS REĀLA NĀKOTNE.