Vienkāršība parastā

Man neliek mieru vienkāršības jautājums. Jau mēģināju to caur psiholoģisko aspektu papētīt, tagad - caur sadzīvisko aspektu.

Anketās un arī dzīvē bieži sastopams raksturojums - vienkāršs(a) - cilvēks, vīrietis, sieviete... ko tas nozīmē?

Kas tiek skaidrots vai kas tiek sagaidīts ar tādu epitetu?

Vai būt vienkāršam ir labi vai slikti? Vai tas ir pieprasījums, atruna, norobežošanās vai ierāmējums?

Man nāk prātā dažādas versijas. Interesanti, vai pietiek ar vienu no šīm, vai jābūt piem. vismaz trīs - un tad kādu var uzskatīt par vienkāršu cilvēku:

- izglītība nav augstākā, max vidējā - speciālā;

- profesija saistīta ar darba izpildīšanu, nevis pārvaldi;

- intereses ir tipveida - darbā, mājās, gultā, hobijā;

- dzīvo "kā visi" un uzskata, ka tā ir pareizi;

- nav tiecību un citos nepatīk tiecība būt īpašam kādā aspektā;

- "neplēš" ne rīkli, ne pakaļu kolektīva līmeņa vajadzību sakarā;

- nestrīdās, nediskutē, necīnās par savu viedokli - jo nav tāda, vai uzskata, ka nav jēga to darīt;

- ....?

Un nesakiet, ka vienkārši ir cilvēki, kuri ir - mierīgi, mīļi, sirsnīgi, kautrīgi, samiernieciski, patiesi, atsaucīgi, labvēlīgi, izpalīdzīgi, ciena citus cilvēkus u.c., jo tādi cilvēki ir nevis vienkārši, bet - mierīgi, mīļi, sirsnīgi, kautrīgi, samiernieciski, patiesi, atsaucīgi, labvēlīgi, izpalīdzīgi, ciena citus cilvēkus u.c.