Noslēpumainā māja(5)

Tikšanās ar Dīvaini.

Mani urdīja neapklusināma ziņkāre.

-Kāpēc cilvēkam jāatsakās no lielpilsētas dzīves un jāpārceļas uz nomaļu lauku sētu. Kādus noslēpumus mājai grib uzticēt Dīvainis.

Paulīnas dienasgrāmata. Neticu , ka lauku sieva , 5bērnu māte, būtu vakaros , slepus kaut ko rakstījusi.

Nolēmu šoreiz atklāti , dienas laikā apmeklēt Dīvaini.

Verandas durvis ir pusvirus, kāds mājas iekšienē dzied.

Suns pieskrien, aposta un pazūd. Dīvains suns, pat nerej.

-Kas tevi interesē-es vai māja? Tu tik neatlaidīgi mani izseko.

Mani interesē pamestas mājas. Šajā ciematā tikai 4 no 10 mājām kāds dzīvo.

-Neaicināsi mani iekšā! Gribētos arī palasīt Paulīnas dienasgrāmatu.

Dīvainis minstinās , es saprotu , ka mājā netikšu.

Te no mājas lēnām izlien gara čūska un apvijas ap dīvaino vīrieti.

Es atlecu nost un , redzot manas neviltotās bailes, Dīvainis smejoties nosaka: Paulīne neieredzēja cilvēkus , bet dzīvniekus viņa mīlēja.

Māju apdzīvo rāpuļi un dzīvnieki, tāpēc tev teicu, ka Māja var nogalināt jaunpienācēju.

Zem pagraba ir plata ala, tā nav aizbrukusi, un dzīvnieki pa to pārvietojas, tāpēc tu dzirdēji dunoņu.

-Tev nav bailes te dzīvot?

-Bailes? Kas ir bailes? Cilvēki dažreiz ir briesmīgāki nekā dzīvnieki.

Esmu bijis Indijā , man ir savs Skolotājs. Es dzīvoju saskaņā ar sevi.

-Tu gribēji tikai par Paulīni kaut ko uzzināt? Paulīne ir mana vecmamma , bet es par viņu vispār neko nezināju, kamēr bija dzīvs tēvs.

Māja man ir mantojumā. Es negribu , ka tu par viņu raksti.

-Māja mani pieņēma , un es neatgriezos Rīgā.

Tad , kad tu pārvarēsi bailes no čūskas, nāc ciemos!

….bet tu vairs te nenāksi!

Es laikam sapņoju, kaut kas tāds nevar pastāvēt man līdzās.