Noslēpumainà mája(2…)

Mežà sajutos tik vientuļi, ka nolēmu izmantot krèslu un pielavīties Dīvaiņa májai.

Zinàju, ka viņš aizgàja uz avotu pēc ūdens, suns mazliet rēja.

Miglà májas siluets izskatījàs biedējošs.

Verandas durvis bija izlauztas, lēnám gàju apkàrt májai, pretim lūkojás logu rūtis bez aizkariem.

Likás kàdas acis mani vēro.Jau gribēju skriet prom, jo mani pàrņēma paniskas bailes, kad sadzirdèju no pagraba dobju skaņu.

Likàs, kàds ar akmeni sit pa sienu.

Pagriezos un sastingu, májai tuvojàs Dīvainis , un viņš mani bija pamanījis.

Mazais šunelis metàs uz manu pusi, es cerēju, ka nekodīs.

Suns tiešàm bija labestības iemiesojums un centàs uzràpties uz kàjas.

Dīvainis pagàja man garàm, neteikdams ne vàrda.

Varbūt viņš akls?

Pietiek, eju prom! Šī dīvainá màja nez kàpēc pievelk mani kà magnēts.

Devos prom, bet nenoturējos un atskatījos.

Dīvainis bija atgriezies verandà ar vecu petrolejas lampu rokàs.

Lampa apgaismoja vīrieti, viņa rokàs bija šautene.

Vai tiešàm viņš mani neredzēja?

Kad iesēdos mašīná, jutos laimīga.

Es vēl atgriezīšos!