AtmiņasMàsai tuvojas jubilejai un man uzticēts izstástīt smieklīgus atgadījumus no mūsu kopīgàs bērnības un jaunības. Domàju , atceros un smejos. Atmiņas cilvēku dara labàku, gaišàku, jo savá dzīves sàkumà mana paudze dzīvoja vienkàršàk, mūsu izklaides bija pieticīgàkas un mūsu sapņi bija romantiskàki un tīràki. .....tomēr arī tad plēsámies un iznákums dažreiz bija sàpīgs. Izstàstīšu vienu gadījumu.Ar màsu màcījàmies pie viena galda.Es galda vienà pusè, màsa otrà.Màsa jaunàka un àtràk izmàcījàs, tàpēc, laikam, mani kaitinàja:gràmatu aizmet, lineàlu paņem utt..Es savukàrt kliedzu un beidzot ieķeros másas garajà bizē. Mamma gatavoja vakariņas.Viņai noteikti apnika mūsu bļaustīšanàs.Mamma ieskrēja istabà, ieraudzīja, ka es rauju màsu aiz matiem , un sita man pa roku....Mamma dusmàs aizmirsa, ka rokás nazis un...stipri pàrgrieza manu pirkstu. Mamma sáka raudàt un , apķērusi mani, čukst: -Savu miesīgo bērnu ar nazi sagriezu. Neatceros ne savu, ne màsas reakciju. Otrà dienà mani aizveda uz ambulanci un feldšera savilka rētu ar mazám knaiblītēm, kuras atgàdina veļas knaģus.Ilgi mocījos, jo cimdà roku dabūt bija sápīgi un neērti. |