8. 40 DEN Gregorijam

Vienvārdsakot, sanāca stulbi. Tizli. Idiotiski. Pāķiski. Aizvēsturiski dinozauriski ekstravaganti izcili stulbi. Biju aizmirsusi par Gregorija vārda dienu.

Nolēmu viņu pārsteigt! Labāk vēlāk, nekā … vēl vēlāk!

Nekad nebiju vilkusi garās zeķes. Nopirku melnas. Nodzinu kājām spalvas līdz pat nabai. Zinu jau, ka būtu bijis siltāk. Vēl jau ziema. Sola vēl pat -20*. Tomēr nolēmu kompensēties.

Uzvilku smalkos dāmkājizstrādājumus, 40 DEN. Ar to gumijoto mežģīni augšdaļā. Nez kāpēc tās rullējas uz leju. Dīvaini! Ciskas man nau resnas. Varbūt tāpēc, ka nau celulīta? Un tāpēc tai gumijai mežģīnē nau kur aizķerties/pieķerties? Nu es tā no augšas uz leju, uz savu cisku skatoties spriežu. Iespējams, tā gumija uzmeistarota tāda, lai aizķertos porainā miesā? Man par gludu varbūt tā āda? Hm. Nevar saprast tos ražotājus. Kāpēc nenorāda uz iepakojuma kādām ciskām tās domātas? Nevaru sataisīties kaislvakaram-zeķes krīt nost!

Laikam vajadzēja arī zeķturi nopirkt. Eh…

Atradu divus vecus bikšturus. Nogriezu un piešuvu piekabināmās daļas pie stringu horizontālās vidusdaļas-divus priekšpusē, divus pēcaizpusē. Piekabināju zeķes. Sexīgi smuki nau, bet vismaz zeķes nost vairs nekrīt.

No cepamās alumīnija folijas izgriezu diu puķītes 5cm diametrā. Ar skoču pielīmēju uz krūšu galiem. Sveču gaismā zaigos…

No Zsv eglītes rotājumiem palikusi pušķaina spīzdīga virtene. Nogriezu diu kumāsus, savirpināju apaļus un piešuvu tos pie matu stīpiņas. Uzliku šķērsām avotiņam. Izskatījās kā divas mazas austiņas. Kājās apāvu puszābacīnus, uz 9cm papēžiem+iebiezinātā zole. Par laimi, vismaz zābaki man oriģinālie, Tamaris, nau nekādi ģenēriskie T@m@ris.

Uzvilku halātiņu, lai ciskiņām bišku siltumiņš. Pa virsu pufaiciņu(ārā auksti) un izsaucu taxi.

Gregorijs bija mājās. Atvēra durvis. Pufaiciņu jau biju novilkusi. Ar vienu roku atvēru halātiņu, tuvojos viņa pārsteigtajam stāvam, kura skaistās tumši brūnās acis bija pielipušas vienā līmenī ar puķēm, ar otru roku, mazliet ietupusies ceļos, ieķēru viņa dvīņu pārītī starp kājām, un smaidīdama acis pusnodūrusi norūcu:"Mīļais, piedod! " Un pēc mirkļa piemetināju:"Es Tevi grrriiibbu! " Gregorijs ar abām rokām sagrāba manu veco strijaino pēcaizpusi un pārvilka mani pāri dzīvokļa slieksnim...

Aizmigu, kad saule jau ausa. Pamodos, kad saule jau bija gabalā. Gints vairs nebija nevienā acī!