Gudovas valsts apziņa.

Gudova kādu brīdi bija mana kolēģe. Ar viņas atļauju stāstu šo notikumu iz viņas dzīves.

Kopš Gudova sāka pelnīt, gājis visādi. Alga tikusi maksāta ij oficiāli, ij aploksnītēs, ij barterīšos. Nu tad nodoklīši arī attiecīgi, saprotiet paši.

Vienā skaistā brīdī, Gudova sapratusi, ka grib dzīvot godīgi, jo šī taču ir viņas valsts! Dabūjusi darbu pusvalstiskā institūcijā, Gudova priecājusies, nodokļi oficiāli, viss smuki, viss čiki piki :). Bet bijusi saīsne, un krīze un tā.. Atvadījusēs no superīgiem darba kolēģiem, devusies tālāk.

Pēckrīzes gados bija grūti atrast darbu. Sevišķi, ja nav “galu”. Gudovai (viņa ir krievu-poļu izcelsmes, māte no ungārijas nākusi) “galu” nebija. Būdama uzskaitē tajā, kur uzskaita (nē, ne jau nepieskaitāmos) tos, kuri ir vāji un nevar ar elkoņiem sev izbīdīt darbu, viņa gāja reizi mēnesī piefiksēties, ka ir vēl dzīva un nav garu izlaidusi un valstej nāksies vēl vienu mēnesi maksāt pabalstu.

Vienā šitādā reizē aizgājusi pie liekēžu uzskaitītājiem, šie viņai piedāvā darbu. Darbu uz laiku. Valsts institūcijā. Viena tur esot apsabērnojusies. Darbs paliek darbs, nodomā Gudova, un saka, ka lon ar tas darbs, kapeikas jau gan tur sanākot uz rokas pēc nodokļiem, bet nu tā zīle rokā…vismaz zīļu kafijai sanāks.

Vienvārdsakot, izturējusi afigennāko konkursu :D ar komisiju 4 cilvju sastāvā, aš veselās 2 kārtās(jāpiebilst, darbs uz skaitītiem mēnešiem, gribētāju nau bijis), sāk Gudova strādāt. Ierāda šai vietiņu pie galdiņa ar feisu sienā, caurvējā, visi staigā viņai aiz muguras, viņa neko neredz, kas tur, ko tur, par ko… Nu boh sņim, uz laiku taču. Izturēs tos kraupainos 5 kolēģus un pārdesmit pārējos citstāvu starppilsētu elles liesmu izdzīteņus.

Strādājusi godbijīgi. Kādā brīdī sapratusi, ka šamai uzgrūsti visi nodaļas gada laikā neizdarītie darbi, jo jau intervijā apjēguši, ka Gudova nau stulba, prot apieties ekselī vairāk kā ar “enter”. Sapildījusi savus darbiņus, papildus vēl kolēģes pienākumus, kas izdomājusi atsabūt no darba. Par šo viņai 5 rubuļi pie algas piemesti ar vārdiem-redz kā mēs tevi cienam un paaugstinam algu.

Viss labi. Gudova piever acis uz to, ka acīmredzami čo ta kaut kas nau labi. Zadņicei čujet. Un vienā skaistā dienā…. šai tiek iešķiebts raksts, uz kura prasa parakstu! Gudova nava stulba! Piezvana anonīmi darba inspekcijai, kur pēc situācijas izklāsta šai izstāsta, kas viņai jādara, kur un ko un kā. Cieši piemetinot, ka darba likums šoreiz 100% ir viņas pusē. Gudova mierīga. Negribēdama liekus kreņķus, Gudova sarakstījusi kā mūsu valsts darba inspekcijas juriste viņai teikuse. Kad akta datums stājies spēkā, Gudova, savākusi pēdējos papīrus no valsts institūta, kurā strādājuse, aizdodas uz jevrosajūza brīvo arodbiedrību bezmaksas konsultāciju, kur šamai palīdz sagatavot dokumentus tiesai, vēl piesakot un cieši nobrīnoties, kā tā, jo darba likums 100% viņas pusē.

Pārkāpusi pāri savai iedzimtajai nepārliecinātībai, Gudova atmodināja sevī stervu, sadzērusies sirds zāles, jo sirds leca kā traka, un aizgājuse, iesnieguse mūsu valsts tiesā iesniegumu par sevi, kā savas valsts pilsoni, darba darītāju, kuru nekrietni, pretlikumīgi no darba, pirms laika, atsvabinājusi mūsu valsts institūcija. Likums ir likums, viņa saka, tas ir manā pusē. Un tiesa pateiks, apstiprinās, ka gan es pareizi likumu tulkoju, gan valsts darba inspekcijas juriste to teica, gan EU finansētā arodbiedrību juriste arī to teica. Vot! Gudova bijuse mierīga. Nu tad, kad sadzērusies sirdszāles. Tiesas māja uzdzinusi šermuļus..

Pirms pēdējās tiesas reizes, Gudova ar aizdomām noskatījusēs uz valsts institūcijas juridistikcijas galvenākā pakalpiņas kopnākšanu ar tiesnesi no aiztrepju telpas… Izskatījies varen aizdomīgi.. Bet likums ir visspēcīgs, Gudova pie sevis murminājusi. Tur neko nevar savādāk pagrozīt…

Aber varēja! Kad tiesnese nolasījusi lēmumu, Gudova paplētuse muti un apsēdāsusēs. Viņa bijuse tiesas zālē viena pati ar tiesnesi un to pierakstītāju, sekretutku, vai kā viņu tur sauc. Viņa sēdējusi, visa pasaule apklususi… Sekretutka ūdeni snieguse, tad Gudova atjēgusēs. Nē, ātros nevajagot.

Izrādās, mūsu valstī mūsu valsts tiesa spriež taisnīgu tiesu par labu mūsu valsts institucionālam kantorim, lai gan mūsu valsts darba inspekcijas juristi un tā EU juristīte saka, ka Gudovai ir visas tiesības uz likuma pantu piemērotību viņas labā… vobšem, Gudova sapratusi, ka šo valsti viņa nemīl! Un netic nevienam!

Viņa mīl šo Zemi, savu Dzimteni. Bet ne valsti.

:

Epilogs.

Gudova vēl joprojām strādā šajā valstī. Izvairās, kur vien var no nodokļu maksāšanas. Viņas morāle-no tiem nodokļiem, ko viņa nomaksā, nespējot izvairīties, pilnīgi pietiek skolotājiem, neatliekamajai palīdzībai, glābējiem, vecāku pensijām.. a pārējiem, kas visus šitos nosauktos birokrātiski “apkalpo”-lai iet …. Nu tur to ko ķeizars pats kājām ejot galā dara.