Fatālā sajūta

Pirmā reize.

Tētis pateica, ka esot nositis zalkti, kas ložņājis gar mājas pakšķi. Domājis odze. Caur sirdi izdūra asa sāpe, kā ar zobenu kāds iedūra… Mēģināju atgaiņāt slikto priekšnojautu, mēģināju sev pateikt-muļķe, neko tu nesaproti, māņtice, paranoiķe. Pēc 3, 5 mēnešiem viņa vairs nebija. Pēc sarunas, viņam strauji palika slikti, nokļuva slimnīcā. Viss attīstījās ļoti ātri..

Otrā reize.

Atceros Braucu auto, pa radio skanēja Reinika “Sirds sadeg neparasti”. Sapratu nepārprotami, ka viss drīz beigsies. Tur nekas vairs nebūs un nesanāks, lai gan nekas par to neliecināja. Viss bija nepareizi. Nevajadzīgi. Mānīgi. Tukši. Uzdāvināju viņam sevi viņa dzimšanas dienā, jau saprotot, ka tā ir pēdējā reize. Nākamās dienas traģiskais notikums noteica nākamo likumsakarīgo izvēli ne par labu viņam. Viss bija beidzies. Strauji. Kā ar nazi.

Trešā reize.

Viņš zvērojošām acīm nosauca mani par kuci. Nākotnes gadi izplēnēja vienā acu mirklī. Tie izgaisa acu priekšā kā migla. Ķermenis kļuva bezsvara. Sapratu, ka te vairs neko nevarēs izlabot, mainīt, atjaunot dzirksti. 5 gadi agonijas. Nepakļaušanās priekšnojautai. Velti..

Ceturtā reize.

Žube pateica, ka jābrauc uz hematoloģijas institūtu. Atmiņā iesitās pirms 4 mēnešiem redzētais pēdējo gadu spilgtākais sapnis, kam neradu izskaidrojumu. Viss sastājās savās vietās. Sajūta pārņēma savā varā. Savaldījos, lai neko par to nepateiktu. Tik uzmundrinājumus un laba vēlējumus.

Piektā reize.

Pirku zeķes un zeķubikses. Grozot paciņu rokās, atkal pārņēma “tā” pretīgā sajūta. Tā teica, nepērc! Viņš nekad neredzēs tavas kājas šajās zeķēs… Nopirku. Neredzēja. Stāv vēljoprojām atvilktnē.

Sestā reize.

Izvēlējos grāmatas Zsv dāvanām. To konkrēto, vienu, grozot rokās palasot, jau zināju, šī grāmata paliks manā grāmatplauktā un netiks uzdāvāta adresātam. Tomēr nopirku. :) Velti…

Ir daudz reižu, kad zinu, kas notiks tālāk. Zinu, kas kādam cilvēkam būs pēc daudziem gadiem. Ir reizes, kad muļķojos un glupības gvelžu :)

Tomēr tā fatālā sajūtu jūta ir sirreāli citdimensiski tricinoši ķermeni pārņemoša. Līdzīga tai, kad skrienot uz stāvošu tramvaju, tas nevis kļūst tuvāks, bet attālinās. Es izstiepju roku, pirkstu galu galā, viss kļūst tālāks un mazāks…

Lūk tā! :)

Nez, citus arī kādreiz pārņem tāda fatāli stindzinošā sajūta?